Iepazīt kolēģu darbu reģionos, mācīties, kā veidot savus laikrakstus profesionālākus, daudzveidīgākus un – pats galvenais – sniegt lasītājam saprotamu, ticamu un faktos balstītu informāciju – ar šādu mērķi sācies reģionālo mediju semināru cikls, kura pirmā tikšanās norisinājās 7. decembrī Bauskā – laikraksta «Bauskas Dzīves» redakcijā.
Ar ASV vēstniecības atbalstu
Atklāšanas vārdus seminārā teica ASV vēstniecības preses atašeja Šanona Ričija (Shannon Ritchie), atzīstot, ka nav šīs jomas eksperte un ka šeit ieradusies, lai mācītos no ekspertiem: “Mūsu vēstniecība tic mediju neatkarībai, kas ir nozīmīga kultūras iezīme, tādēļ esam iepriecināti, ka varam finansiāli atbalstīt šādus mācību seminārus. Cik es saprotu, šis būs pirmais no vairākiem, un mēs domājam, ka tas ir lieliski. Vakar biju mediju līderības konferencē, kur runātāji no visas Eiropas stāstīja par statistiku Eiropā, par to, kā cilvēki uzticas žurnālistiem, medijiem, un viena lieta bija interesanta – ka no vienas puses viņi uzticas medijiem, bet no otras viņi gribētu no medijiem uzzināt informāciju, kā būt labākiem mediju lasītājiem, izpratējiem. Tādēļ es domāju: ir ļoti svarīgi, ka jūs visi dalāties ar labāko pieredzi, praksi. Es zinu, ka reģionālais medijs ir svarīgs. ASV mēs to saucam komūnas (reģionālo) žurnālistiku. Šobrīd es dzīvoju Vašingtonā un lasu «Washington Post» (tās ir Vašingtonas ziņas), kas ir nacionālais medijs, bet, ja es gribu zināt, kas notiek manā komūnā, es lasu «Arlington News» (Arlingtonas ziņas) tiešsaistē. Es šo avīzi lasu, kad tuvojas vēlēšanas un arī tad, kad vēlos uzzināt par ārkārtas notikumiem, piemēram, par sprādzienbīstamu priekšmetu uz ielas, vai mana bērna bērnudārzu. Tad es sekoju līdzi vietējam laikrakstam, lai iegūtu šo informāciju. Tādēļ varu teikt, ka reģionālais medijs ir kritiski svarīgs, un mēs bez tā nevaram iztikt. Un es gribu visiem jums pateikt paldies par jūsu darbu.”
Kā klājas «Bauskas Dzīvei»?
Laikraksts «Bauskas Dzīve», kas uzņēma šī semināra dalībniekus, iznāk divas reizes nedēļā un aptver četrus novadus – Bauskas, Vecumnieku, Iecavas un Rundāles. Kā stāstīja laikraksta redaktore Anita Rozentāle, katrā izdevumā tiek publicēta informācija par visiem novadiem, lai iedzīvotājiem būtu interesanti avīzi lasīt: “Vienmēr esam lepojušies, ka katram no redakcijas žurnālistiem bija savs novads, par kuru rakstīt, taču šis gads ir bijis traģisks – divi žurnālisti aizgāja strādāt uz pašvaldību par sabiedrisko attiecību speciālistiem, bet viens talantīgs kolēģis negaidīti aizgāja mūžībā. Tomēr, kā reiz teicis Karels Čapeks, visa redakcija var saslimt ar gripu, bet avīze vienalga nāks klājā. Un tā arī ir, turklāt mēs vienmēr atceramies, ka presei jābūt tam sargsunim, kas norāda uz problēmām, un šajā ziņā gads ir bijis ļoti darbīgs. Jaunākā aktualitāte ir Dzimtmisas pamatskolas slēgšana.”
Cīņā ar pašvaldībām
Laikraksts «Bauskas Dzīve» bija Latvijā pirmais, kas sāka tiesvedību pret pašvaldības izdoto izdevumu «Iecavas Ziņas», kas publicēja trešo personu iesniegtās reklāmas. Pirmā tiesu instance lēma par labu «Bauskas Dzīvei», taču, kā stāstīja A. Rozentāle, Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidījusi, tāpēc nolemts sākt tiesvedību no gala: “Situācija ar pašvaldību izdevumiem mūsu pusē un Jelgavā patiesībā ir traģiska, bet, tā kā ir Iecavā, tā nav nevienā pašvaldībā – šis izdevums ir pasta katalogā, to var abonēt, tas tiek par naudu pārdots un tajā ir reklāmas, tāpēc mēs tiesājamies, lai atgūtu zaudējumus, ko šis laikraksts, iznākot katru piektdienu, ir mums nodarījis, un lai pierādītu, ka pašvaldība nevar iesaistīties preses biznesā. Tā sanāk, ka iedzīvotāji samaksā divreiz – ar nodokļiem uztur pašvaldību, kuras pienākums ir sniegt informāciju, un vēl pērk avīzi, lai šo informāciju uzzinātu. Mainoties pašvaldības vadītājiem pēc vēlēšanām, komunikācija ar šīs pašvaldības darbiniekiem ir uzlabojusies, bet ne saistībā ar šo izdevumu, jo ar to pašvaldība lepojas. Tajā pašā laikā, piemēram, par Dzimtmisas pamatskolas slēgšanas plāniem nekas tajā nebija rakstīts, turklāt nereti pat publiski tiek uzsvērts, ka slikto un negatīvo [pēc noklusētā – problēmas atklājošo un kritisko, žurnālistikas praksei atbilstošo] ziņu šajos pašvaldību izdevumos nebūs.” Vaicāta, cik tālu pavirzījusies lieta Eiropas cilvēktiesību tiesā, kurā laikraksts savu prasību iesniedzis, A. Rozentāle stāstīja, ka iesniegums ir pieņemts izskatīšanai, taču, cik tālu ir pati lieta, šobrīd neesot zināms. A. Rozentāle vēl piebilda, ka šobrīd pašvaldības ļoti stiprina savas sabiedrisko attiecību nodaļas, turklāt arvien vairāk cenšas noslēpt informāciju. Tas skarot arī publiskus pasākumus, kuru datums tiek atklāts vien tad, kad tas ir publicēts pašvaldības mājas lapā.
Kas un ko lasa?!
Šis jautājums arvien ir bijis aktuāls visiem reģionālajiem medijiem, jo tas nozīmē sabalansēt visdažādākās vēlmes. A. Rozentāle atzina, ka ir grūti apvienot vietējās ziņas un valstī notiekošo, taču cilvēkiem ir vēlme zināt kā vienu, tā otru, īpaši, ja ģimenē abonē tikai vietējo laikrakstu. Tas attiecas, piemēram, arī uz vēlēšanām un tagadējo valdības veidošanas procesu, par ko iedzīvotāji vēlas zināt. Tāpēc, kā piebilda «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude, ir ļoti svarīgi valstisku ziņu, jaunu likumu publicēt kopā ar komentāru, skaidrojumu, citādi cilvēkam grūti izprast, ka likuma grozījums attiecas arī uz viņu – ja ir skaidrojums, šis vēstījums sasniedz adresātu: “Turklāt visās avīzēs ir kāds veids, kā iedzīvotājs var reaģēt uz uzrakstīto, piemēram, ”karstais telefons”, vai, kā mūsu gadījumā, ”otrdienas sarunas”, kur arī gūstam šo atgriezenisko saiti, redzam, kā cilvēks uz notikumu un publikāciju reaģē.” Diskutējot par to, ko visbiežāk pirmo izlasa lasītājs, semināra dalībnieki atzina, ka populāras ir kriminālziņas, līdzjūtības, raksti par veselību, bērniem, dzīvniekiem, populāriem cilvēkiem. Savukārt stabilākais abonētājs, kā secinājusi «Bauskas Dzīve», ir vecumā no 40 vai pat 50 līdz 60 gadiem. Daudzviet aktīvākais avīzes pasūtītājs ir pensionārs, taču avīzi nereti lasa visa ģimene; nereti avīzīte aizceļo arī pie kaimiņiem un nereti arī uz pansionātu. Laikrakstus abonē daudz uzņēmēju, taču tam ir risks, ka atsevišķi cilvēki avīzi izlasa darbā, bet mājās tad vairs neabonē. Un tad nu iznāk, ka laikraksta auditorija ir vairākus desmitus tūkstošus liela, bet par to samaksā tikai daži tūkstoši abonentu un to cilvēku, kas avīzīti nopērk veikalā.
Vai žogs ir medijs?
Secinot, ka avīzes lasītāji lielākoties ir cilvēki brieduma gados, loģisks bija jautājums, kā uzrunāt jauniešus, kurus, kā zināms, nogurdina gari raksti, jo, pieradušiem pie mobilā tālruņa ziņu formāta, viņi daudz labprātāk lasa to, kas uzrakstīts īsi. Tātad – tās ir ziņas sociālajos tīklos, bet – vai šie tīkli ir medijs? Kā atzina I. Plaude, feisbuks nav medijs, tā ir platforma, kurā cilvēks sūta ziņu. “Ja kāds domā, ka tas ir medijs, tad arī žogs, pie kura piesprauž paziņojuma lapiņu vai uzraksta nepiedienīgu vārdu virkni, varētu būt medijs, bet tā nav. Tāpat kā tas, kas šo ziņu piesprauž, nav žurnālists. Tieši tas cilvēkiem ir jāskaidro, tāpat kā tas, ka sabiedrisko attiecību speciālisti pašvaldībās nav žurnālisti, lai kā arī viņi negribētu par tādiem izlikties, piemēram, rakstot intervijas vai priekšniecības varoņdarbu aprakstus.”
Viens risinājums – mediju pratība
Lai iemācītu jauniešus lasīt laikrakstus un ziņu portālus, iemācītu atšķirt viltus ziņas no īstām ziņām, faktus no viedokļiem, jau divus gadus Latvijā tiek īstenots mediju pratības projekts. Šādu projektu, kuru finansē ASV vēstniecība un Britu pārstāvniecība, divus gadus vadīja žurnāliste Evita Puriņa, kas veidojusi pētniecības projektus «Re:Baltica», «LSM.lv» un Baltijas mediju izcilības centrā. Viņa atzina, ka mediju pratība ir ļoti grūts jautājums: “Mēs runājam par to, kā iemācīt lasīt medijus paaudzei, kas sēž youtubē vai snapčatā un kas nelasa pat feisbuku, jo arī tas ir par sarežģītu. Mēs mēģinājām šajā projektā piesaistīt skolotājus, kas varētu ar jauniešiem runāt un skaidrot, bet nereti viņi līdz skolēniem šo ziņu neaiznesa, jo tas prasīja piepūli, pašu skolotāju zināšanas un interesi. Līdz ar to visdrīzāk žurnālistiem ir jābūt tiem, kam ir jāiet uz skolu un ar jauniešiem jārunā. Tagad mēs domājam, kā to izdarīt labāk, lai varētu organizēt projekta nākamo kārtu.”
Jāpiebilst, ka seminārā E. Puriņa un «Latvijas Radio» žurnālists Edgars Kupčs stāstīja, kāpēc par viedokļu žurnālistiku svarīgāka ir faktu žurnālistika, un kāpēc tieši fakti vislabāk palīdz saprast, kas ir meli un kas ir patiesība – valstī, pašvaldībās un politikā.
