Reiz bija…
Mūsdienu Vānes pagasta teritorijā vēsturiski atradušās vairākas muižas – Aizupes, Vānes un arī Variebas muiža. Vēstures lappuses teic, ka par uzticamu kalpošanu Kurzemes hercogistes mestrs Gothards Ketlers piešķīris Vānes, Aizupes, Varibes un Sārcenes muižas savam sekretāram un palīgam Zalomonam Henningam (1528-1589). Viņš bija Livonijas ordeņa valsts, vēlāk – Kurzemes un Zemgales hercogistes – valsts darbinieks, «Vidzemes un Kurzemes hronikas no 1554. līdz 1590. gadam» autors. Z. Hennings dzīvojis un arī miris Vānē 1589. gada 29. novembrī un ticis apbedīts paša dibinātajā Vānes baznīcā. 1663. gadā viņa mirstīgās atliekas pēcnācēji apbedījuši jaunajā mūra baznīcā. To no 1654. līdz 1663. gadam uzcēlis Zalomona dēls Gothards Henings. Turīgā dzimta tomēr pamazām iznīkusi – jau 1723. gadā Vānē nedzīvoja vairs neviens Henings, bet pilnībā dzimta izmirusi 18. gadsimta beigās. 1821. gadā Vānes muiža kļuvusi par baronu fon Hānu īpašumu. Tomēr 1870. gadā neogotikas stilā celtā pils nodedzināta 1905. gada revolūcijas laikā.
Muižas ēkā – skola
Vānes muižas ēka atjaunota tikai 1936.-1940. gados, un tajā iekārtojusies Vānes pamatskola. Būvdarbi izmaksājuši aptuveni 25 000 latu, no kuriem 13 000 latu bija paredzēts aizņemties no valdības. Lai pabeigtu darbus, Tukums apriņķa vecākais uzdevis vajadzības gadījumā paaugstināt pat nodokļu likmes.
- gadā Vānes pamatskola apvienota ar Aizupes pamatskolu. Tajā laikā atjaunots arī muižas ēkas otrs gals. Darbi pabeigti vien 1941. gadā. Otrā pasaules kara laikā skolā atradies vācu hospitālis. Bet 1944. gadā skolas daļa nodega, bet vācieši telpas neatjaunoja – ēkas jumts tika uzlikts uz drupām, tādēļ viens tā gals atradās zemāk. Ēkas atjaunošanas darbi turpinājās pēc kara un pilnībā tika pabeigti 1950.gadā. Bet kādreizējā muižas klēts jau 1937. gadā pārbūvēta par tautas namu.
Novada teritorija ar gadiem mainās…
- gadā Vānes pagasta platība bijusi 60,2 km². 1945. gadā pagastā izveidotas Vānes un Sarcenes ciema padomes, bet pagasts 1949. gadā likvidēts. 1954. gadā Vānes ciemam pievienoti Sarcenes, Variebas ciemi un 1973. gadā – Aizupes ciemu. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Kandavas novadā. Savukārt 2021. gadā Kandavas novads, un arī Vānes pagasts iekļauts Tukuma novadā.
Vāne – lauksaimnieku pagasts
Vānes pagasts ir lauksaimnieku pagasts – tajā ir SIA, zemnieku saimniecības, individuālie komersanti. Galvenās ražošanas nozares ir graudkopība, piensaimniecība. Daļa uzņēmēju nodarbojas ar liellopu gaļas ražošanu, audzē šķirnes lopus, piemēram Z/S « Svites». Ir arī netradicionāla nozare, kā kazkopība z/s «Birznieki», kur ražo dažāda sortimenta siera produktus. Z/S «Ziedkalni» ir zivkopības produkcijas ražotājs, tās zivju dīķu platība aizņem 38 ha (audzē karpas, līņi, līdakas), bet z/s «Sarmas» priecē ar plašu rožu sortimentu no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. Pagasta teritorijā SIA «Pindstrup Latvia» iegūst, izstrādā un realizē kūdru. Šajā uzņēmumā Vānes iedzīvotājiem un apkārtējiem pagasta ļaudīm ir iespēja strādāt. Ir arī kokapstrādes uzņēmumi…
Pirms iebraukšanas Vānē – Aizupē, ceļa malā nevar nepamanīt skaisti sakoptu un atjaunotu ēku. Tā ir «Saules Villa», kur tiek piedāvāts apmeklēt dažādus pasākumus, piemēram nometnes, vai arī rīkot savus pasākumus – seminārus, konferences, sporta spēles utt. Bet agrāk te bija vieta gan Aizupes meža tehnikums, gan arī ar Zviedrijas karaliskās ģimenes finansējumu izveidotais jauniešu izglītības un atbalsta centrs «Dzīvesprieks».
***
Jā, braukšana no Tukuma līdz šim pagastam aizņem aptuveni 40 minūtes, ceļš ved līkumu līkumiem – Tume, Grenči, Zemīte….Aizupe, pāri Imulai, un esam Vānē. Viesošanās dienā mums bija palaimējies ar laiku – saulīte tā vien vizuļojās baltajā sniegā. Un jāsaka, ka šajā pagastā dienas vidū varējām sastapt necerēti daudz cilvēku – laikam jau arī viņus bija “izsaucis” ārā skaistais laiks.
Uz sarunu – otrajā darbadienā
Bet mēs visupirms devāmies uz pagastamāju pie jaunās pārvaldnieces Signijas Tauriņas-Alksnes. Un, lai gan šī bija tikai otrā viņas diena jaunajā darbavietā, pārvaldniece piekrita nelielai sarunai.
Signija pastāstīja, ka ir vietējā – vāneniece, kuru sākumā mācības (par tulku un friloloģijas maģistru), vēlāk arī darbs aizvilinājis tālāk no mājām. Strādājusi par tulku. Tas bijis biroja darbs, kurā varējusi papildināt zināšanas dažādos kursos. Darbs bijis labs, bet uz Vāni devusies tikai brīvdienās… Taču pirms aptuveni diviem gadiem ar ģimeni atnākusi atpakaļ uz dzimto Vāni un nu katru dienu nācies braukt uz darbu… Tas nav bijis viegli, tāpēc, līdzko radusies iespēja strādāt uz vietas un turklāt strādāt novadnieku labā, to bijusi arī tūlīt gatava izmantot. Vaicāta par pirmajiem iespaidiem jaunajā amatā, Signijas stāsta: ”Man jau, uzzinot, ka esmu pieteikusies amatā, iedzīvotāji uzriez teica: ”Signij, ko tad tu te pārvaldīsi, ja viss ir izpārdots!?” Bet es tā neuzskatu. Jā, saprotu, ka darbs šeit ir un būs izaicinājums, bet ne jau naudas trūkuma dēļ. Lielākais iemesls, kāpēc man šis darbs būs izaicinājums, ir tādēļ, ka nekad neesmu strādājusi valsts darbā. Es nebaidos no papīra darbiem un programmām, vairāk mani uztrauc, vai un kā man izdosies uzrunāt iedzīvotājus un atrisināt viņu problēmas…”
Cilvēki ļoti cenšas un palīdz viens otram
Jautāta, ar ko lepojas Vānē, jaunieceltā pārvaldniece pastāstīja: “Es ļoti lepojos ar cilvēkiem, kas strādā un dara, kas vienmēr ir atsaucīgi. Īpaši vēlētos uzteikt kultūras nama cilvēkus – sieviešu vokālo ansambli «Par to…», kultūras nama amatierteātri, pirmsskolas deju kolektīvu un sieviešu klubu «Gunna», kurš, veicinot pagasta iedzīvotāju labklājību, izstrādājis un realizējis vairākus projektus (projektu vadītāja Gita Priede – Pileniece). Šo – pandēmijas laiku, protams, ka nevaram salīdzināt ar to, kas un kā norisinājās pirms tam. Bet tāpat cilvēki cenšas, piemēram Vānes amatierteātris aktīvi turpina darboties, un arī skatītāji saņemas, iet un apmeklē šos pasākumus… Neviens nenolaiž rokas. Protams, ka ir arī tādi cilvēki, kas uz visu esošo situāciju skatās pesimistiski… Bet es vienmēr cenšos cilvēkus motivēt, sakot, ka tik traki jau nav, vienmēr var mēģināt kaut ko darīt un uzlabot, piemēram, rakstot projektus, ja nauda budžetā iecerētajam nav paredzēta. Jā, ir jāapzinās, ka naudas budžetā ir tik, cik ir… Un cilvēki Vānē cenšas arī paši uzlabot savu apkārtējo vidi, piemēram, pie daudzdzīvokļu mājām «Draudzības». Problemātiski ir tas, ka nevaram sakārtot pagasta centra ēkas, kas atrodas Tukuma – Kuldīga ceļa malā, jo tās ir privātīpašums. Ir bijušas arī sūdzības no cilvēkiem… Jā, varam motivēt saimniekus nopļaut zāli, sakopt, bet nevaram likt ieguldīt līdzekļus, piemēram, uzliekot ēkai jumtu vai nokrāsojot tās. Tur atkal ir jādomā risinājums, varbūt atkal, piesaistot kādu projektu, jo tā ir mūsu vizītkarte – pirmais, ko redz, iebraucot Vānē.”
Vispirms – skola
Jaunā pagasta pārvaldes vadītāja uzskata, ka svarīgākais, kādēļ Vāne var pastāvēt un tālāk uz priekšu attīstīties, – ir skola. Tas arī esot pēdējais salmiņš un vienlaikus stiprais tilts, pie kura nu ļoti jāturas un uz ko jāpaļaujas – jo, kur nav skolas, tur nav jaunu ģimeņu ar bērniem un līdz ar to arī nav attīstības. Šobrīd puse no skolas bērniem ir bērndārznieku vecumā, uz kuriem arī skatoties kā uz Vānes nākotni. S. Tauriņas-Alksnes stāsta: ”Jā, gribas jau, lai paliktu deviņas klases, bet arī sešas nebūtu sliktākais variants – lai tikai skola ir! Ir jāskatās reālistiski un jāskatās uz nākotni, kā bērnus un viņu vecākus uzrunāt, lai viņi izvēlas tieši mūsu skolu, lai tā kļūst par iecienītu mācību iestādi arī citu – tuvāko pagastu bērniem. Tā, piemēram, šobrīd 10 mūsu pagasta bērni dodas mācīties arī uz Kuldīgas novada Kabiles pagasta skolu. Manuprāt, bērnam tomēr ir vieglāk pirmās klasītēs mācīties mazās skolās un – iespējami tuvu savām mājām.”
Ja jau ir runa par jaunajām ģimenēm, tad svarīgs arī esot dzīvojamais fonds. Signija skaidroja, ka tas neesot liels, bet pietiekošs, lai varētu vēl uzņemt jaunus iemītniekus, lai gan arī, uzņemot īrnieku, esot jāizpilda savi nosacījumi. ”Esmu konstatējusi, ka daudz dzīvojamās platību ir nodots izsolēs, jo pašvaldībai nav bijusi iespēja tās uzturēt. Šobrīd aktuāls ir jautājums par Variebas muižas – skolas ēku. Mans personīgais uzskats, ka tomēr nevajadzēti visu izpārdot, ka vajadzētu censties pašu spēkiem dzīvokļus izremontēt, lai tālāk varētu tos izīrēt. Šobrīd ir tāda situācija, ka tie nav apdzīvojami un var būt pat bīstami. Daudzdzīvokļu mājās arī ir kādi pašvaldības dzīvokļi,” īres mājokļu iespējas pagastā vērtē pārvaldniece.
Daudzi brauc strādāt uz tuvākajām pilsētām
Jautājām pārvaldes vadītājai arī par Vānes darbavietām. Viņa pastāstīja: “Jā, liela daļa ir nodarbināta lauksaimniecībā. Bet bieži vien ir tā, ka cilvēkus no malas strādāt neņem – strādā tikai pašu ģimene. Arī tāpēc, kā esmu dzirdējusi, ka atrast uzticamus cilvēkus nav viegli.” Tā kā Vāne atrodas apmēram vienādā attālumā gan no Tukuma, gan no Kuldīgas, tad daudzi Vānes iedzīvotāji dodas strādāt uz šīm pilsētām. Ir arī vairāki, kas strādā celtniecībā un dodas uz objektiem gan Rīgā, gan Liepājā. Bet esot jāsaprot, ka ne visās vietās var pietiekoši daudz nopelnīt, lai šī braukāšana atmaksātos. Un tam visam esot loģisks turpinājums – pārcelšanās no Vānes tuvāk stabila darba vietai. Runājot par vietējiem dažādu nozaru speciālistiem, pārvaldniece iezīmē vēl vienu problēmu: ”Skatoties nākotnē, mūsu problēma ir tā, ka speciālisti noveco – drīz ies pensijā. Tā, piemēram, ģimenes ārsts, arī skolotāji; jauni klāt nāk ļoti maz… Nē, tā nav, ka mums visa sabiedrība noveco, vienmēr saku – nevajag būt tādiem pesimistiem, jo mums te dzīvo arī jaunās ģimenes, un bērni mums arī ir… Šobrīd ir tādi jauni cilvēki, kas ik pa laikam atbrauc pie vecākiem un vēl nav pastāvīgie iedzīvotāji, bet varbūt pēc kāda laika tas mainīsies un viņi atgriezīsies… Un tādēļ atkal atgriežamies pie skolas – ja tā nebūs, tad iespēja, ka jaunie atgriezīsies, paliek niecīgāka… Ir tagad jau jāsāk domāt par nākotni – par jauniem speciālistiem, kas pēc gadiem varēs nomainīt esošos.
Un vēl, manuprāt, lai mēs varētu attīstīties, ir jāatrisina vēl kāds ļoti svarīgs jautājums – proti, lai bibliotēka, kultūras nams, skola un pagasta pārvalde ir kā viens vesels – lai vienmēr sadarbojamies. Valsts ir izdarījusi tā, ka katra no iestādēm ir zem citas nodaļas. Katram ir savs budžets un katram liekas, ka viņa lieta ir svarīgākā. Un tas daudzas lietas bremzē. Protams, ka mums ir jau nosprausti dažādi nākotnes darbi – gājēju celiņa izveide no Kultūras nama uz Aizupes pusi, baznīcas būvdarbu pabeigšana, kā jau minēju,– skolas attīstības plāni”…
Jaunie dodas prom…
Pēc sarunas ar pārvaldnieci, devāmies arī mazā pastaigā pa Vāni – caur muižas parku, gar skolu, kultūras namu – un atkal atpakaļ uz centru, pie AMI «Vītoli» veikala. Tur satikām Guntu Bergu. Jautāta par Vānes plusiem un mīnusiem, kundze atbildēja: “Visu mūžu te esmu nodzīvojusi… Esmu pensionāre, un man nekādu problēmu nav. Viss mums ir – pasts, doktorāts, veikals… skola, skumīgi gan, ka tajā ir tik maz bērnu, bet – ko var gribēt, ja jaunie brauc tikai prom?! Bet ja par jaunajiem runājam, tiem gan te ir grūti, jo te darbu ļoti grūti dabūt. Tādēļ viņi izvēlas doties prom – pārsvarā jau uz ārzemēm. Nē, izskatās, ka atpakaļ braukt neviens netaisās, jo te jau viņiem nav ko darīt. Kad bija padomju laiki – kolhoza «Vāne» laiki, tad vismaz bija darbs. Tagad prieks, ka baznīcu restaurē – likšot pat tornī augšā gaili…”
Ja ir savs auto, tad bēdas nav
Turpat, pie veikala, uzrunājām arī Ilgvaru Ozolu. Kungs atbildēja: “Viss mums ir, bez veikala, pasta un doktorāta, ir arī kafijas automāts un pat tualete aiz pieturas (smejas) un, ja vajag, tad arī pie frizierītes var tikt… Ko vēl var gribēt?! Pagaidām es nesūdzos – ja pašiem ir savs auto, tad viss ir kārtībā, bet ja auto nav, tad gan ir jāmeklē kāds, ar ko braukt kopā – kā citādi uz darbu vai kādās citās darīšanās uz tuvākajām pilsētām tikt?”
Par ceļiem varētu vairāk padomāt
Mazliet pastaigājot, satikām arī Jāni Ivančikovu. Viņš, vaicāts par dzīvi Vānē, pastāstīja: ”Es neesmu no Vānes – dzīvoju starp Aizupi un Variebu. Jau daudzus gadus strādāju par aprūpētāju un man bieži nākas braukt pa grantētajiem ceļiem. Tie mums nav labā stāvoklī. Tagad arī – viss bedrains, salijis un sasnidzis… – briesmīgi! Vasarā jau kaut ko tur līdzina, es jau teiktu vienkārši, – ceļu muļļā – ber lielus akmeņus un granti… Un man jau liekas, ka ceļš ar katru tādu reizi paliek tikai sliktāks… Bet par citām lietām sūdzēties nevaram – viss mums ir uz vietas. Vajag tikai strādāt un nevajag gausties par to, ka viss ir slikti!”
Viss – kā pilsētā
Netālu no bērnudārza satikām Gvidāliju Balgalvi, kas kopā ar savu auklējamo Edvardu lēnā garā devās uz bērnu laukumiņa pusi. Gvidālijas kundze pastāstīja: “Mums te dzīvojas ļoti labi. Svarīgi, ka pagasts vienmēr ir atsaucīgs, ja kaut kas ir nepieciešams. Liels prieks, ka jaunajām ģimenēm ir iespēja mazos bērnus laist bērnudārzā tepat pie mājām, vēlāk arī uz skolu. Ir mums arī pasts, bibliotēka, veikals – viss kā pilsētā. Un tā nav problēma, ka esam attālais pagasts – tagad ceļi ir labi un gandrīz katram ir sava mašīna, un, ja ir nepieciešams, tad var visur tikt bez problēmām. Mums arī autobusi kursē katru dienu, tā kā arī ar to nav problēmu. Mums ir arī ļoti labs amatierteātris, pati arī tajā piedalos, ir arī ansamblis – kultūra augstā līmenī! Vajag tik piedalīties!”
