Apģērbu veikalā «Kellija»…
Pēdējā, ko apciemojām pirms pauzes, bija fotodarbnīca «Foto nams», bet mums šajā adresē – Brīvības laukums 11 – bija palicis vēl viens veikaliņš – apģērbu veikals «Kellija». Jā, ja atmiņa neviļ, tad veikals ar šādu nosaukumi te ir jau padsmit gadus. Kā tas ir patiesībā, to nolēmām noskaidrot, tiekoties klātienē. «Kellijā» – kā jau pienākas šajā epidemioloģiskajā situācijā – mums tika lūgts uzrādīt pārslimošanas/vakcinācijas sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu. Ak, jā, un gan mums, gan pārdevējai Daigai uz sejas bija maska. Kad formalitātes bija nokārtotas, uzsākām sarunu. Daiga pastāstīja, ka veikaliņā strādā vien trīs gadus, tādēļ par tirgotavas pirmsākumiem pastāt nevarēšot. Arī īpašnieci uz vietas nesatikām, jo viņa bija devusies pakaļ jaunajam apģērbu pievedumam. Daiga skaidroja, ka pievedumi esot reizi nedēļā un piedāvājumā ir gan sieviešu apģērbs, gan arī aksesuāri. Tā kā tieši tobrīd ienāca pircēja, tad ilgām runām mums laika nebija. Bet jautāta, kā klājās šajā, dažādu ierobežojumu un pārmaiņu pārpilnajā laikā, pārdevēja pastāstīja: “Jā, šis gads mums nav bijis viegls – gandrīz pusgadu bijām spiesti veikala durvis turēt slēgtas.” Jautāta par atbalstu, ko uzņēmums un tā darbinieki, iespējams, saņēmuši no valsts, Daiga pastāstīja, ka pagājušajā gadā, kad visu nācies slēgt (tas noticis decembrī un atvērt veikalu varējuši tikai aprīlī), par visu to laiku dīkstāves pabalstu esot saņēmuši, bet pēdējais mēnesis (oktobra lokdauns) gan esot jānoraksta…”
Viena no arhitektoniski vērtīgākajām ēkām Tukumā
Dodamies tālāk, un nākamā mūsu galamērķa adrese – Brīvības laukums 12. Kādreiz – arī Tirgus laukums 7-8, Brīvības laukums 7-8 un Sarkanais laukums 7-8.
Šobrīd ēkā ir tukšs un kluss, bet vēl pirms gada tur atradās veikals un bārs «Villja». Bet, ielūkojoties A. Ozolas grāmatas «Tukums» lappusēs, saprotam, ka šī ir viena no arhitektoniski vērtīgākajām celtnēm Tukumā.
Ēka ar dakstiņu jumtu šajā vietā redzama jau 1802. gada pilsētas plānā. Celta – jau 18. gadsimtā. Laiks un īpašnieki šo ēku ir saudzējuši un celtnes būvapjoms ir saglabājies nemainīts, tāpat kā mansarda jumts un mezonīns ar augsto frontonu. Zudis gan vēja rādītājs ar sirds veida izgriezumu un jumtiņš virs pagraba durvīm, kā arī jau jaunākajos laikos nomainīti ēkas logi.
Vēsturniece raksta, ka ēkas vēsturē vēl daudz nezināma. Bet arhīvu dokumentos zemes gabals Tirgus laukuma austrumu pusē 1793. gadā minēts kā “hercoga brīvais zemes gabals”, kur bijis tā sauktais Virspilskunga dārzs.
Zināms, ka 1860. gadā dubultgruntsgabals un arī šī ēka piederējusi ebreju tirgotājam Beram Bērmanam. Zemes gabalā atradies arī ērberģis ar vāgūzi, saimniecības ēka ar vāguzi, zirgu stalli un klēti, kā arī divas citas saimniecības ēkas, kas ietvērušas plašu pagalmu, un dārzu.
- gadsimta beigās, kad strauji attīstījusies tirdzniecība un audzis pieprasījums pēc tirgotavu telpām pilsētas centrā, starp ielas māju un kaimiņu ēku uzbūvēta neliela ķieģeļu celtne – mazs veikaliņš. Laikā no 1890. līdz 1895. gadam visā gruntsgabalā uzceltas arī desmit noliktavas. 1899. gadā sētā atradusies Otrās ģildes tirgotāja Ābela Šenfelda ādu fabrika, bet ielas mājā – K. Šmēdinga traktieris un Hannas Bērmanes ēdnīca un spēļu nams. 1900. gadā par šī dubultgruntsgabala īpašnieku kļuvis Osers Lemmes Gersons un 1906. gadā ēkai veiktas nelielas pārbūves. 1912. gadā še bijusi iebrauktuve un cunftes meistara Rūdolfa Vanca gaļas tirgotava. Bijusi arī Kārļa Ješīnska vīna un J. Gulbes alus tirgotava un iebrauktuve.
Gaļas veikals ielas ēkā atradies arī pēc Pirmā pasaules kara. 20. gs. 20. un 30. gados šajās ēkās bijuši dažādi veikali: Minnas Rolofas krodzniecības veikals, a/s «Laima» saldumu veikals, M. Božes ēdienu veikals un L. Perlmana pārtikas preču tirgotava. Te darbojusies arī 1877. gadā dibinātā sabiedrība «Sudmaliņš». Taču
- gadā ēku un arī sabiedrību «Sudmaliņš» nacionalizēja padomu iestādes. Pēc Otrā pasaules kara namā atradušies divi veikali – specializētais maizes un dzērienu veikals. 20. gs. 80. gados bijušā dzērienu veikala telpās tirgoti trauki un nocenotās preces. Savukārt, pienākot 90. gadu pārmaiņu laikiem, z/s «Bumbieri» bijušo veikalu telpās iekārtojusi pārtikas preču un alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības bāzi. Savukārt jau 1994. gadā te sācis un līdz pat pagājušajam gadam ēkā darbojies plaša patēriņa preču veikals «Villja».
No saldējuma kafejnīcas līdz rotaslietām…
Bet nu pie mazās, interesantās ēkas, kam nu ir sava adrese – Brīvības laukums 12 a un kas liekas kā iespiedusies starp divām kaimiņu ēkām un ir ļoti atšķirīga no tām. Kā jau iepriekš minēts, tā celta 19. gs. beigās, kad bijis liels pieprasījums pēc tirdzniecības telpām… Un šī ēka arī celta kā veikals. Padomju laikā tā netika izmantota, un tirdzniecība tajā atkal atjaunota tikai 20. gs. 90. gadu sākumā. Tajā iekārtota pilsētas pirmā saldējumu kafejnīca – «Fīzers». 1997. gadā atkal veikts remonts, un te atvērts mūzikas veikals «Otto», 2003. gadā tā vietā ierīkots Sendera Ziepju fabrikas veikaliņš, vēlāk te bijusi totalizatora likmju pieņemšanas vieta. Reiz – 2013. gadā augusta beigās – Kultūras un māksla festivāla «Pastaigas Tukumā» laikā šajā ēkā tapa tukumnieku portreti, kurus uzņēma fotogrāfs Reinis Hofmanis. Bet nu jau vairākus gadus tajā “dzīvo” Latvijā ražoto preču veikaliņš «La Fontana» (darba laiks: no pirmdienas līdz piektdienai: no 10.00 līdz 18.00, sestdienās – no 10.00 līdz 15.00, svētdienas – brīvs).
Telpas tiek nomātas, un tajās saimnieko veikaliņa īpašniece Baiba Blumberga. Jāatzīst, paraugoties apkārt, acis ņirb, jo lai gan veikaliņš ir mazs, piedāvājums ir gana plašs – sākot no rotas lietām un beidzot ar apdrukātiem džemperiem un kanvām. Baiba pastāstīja, ka viņa nav šīs tirgošanās aizsācēja – pirms trīs gadiem dzīvē iegrozījies tā, ka pārņēmusi jau esošo «La Fontana» veikaliņu. Kādēļ tāds nosaukums? Tādēļ, ka tas itāļu valodā nozīmējot ”strūklaka”. Un šai vietai nosaukums piestāv – ne tikai tāpēc, ka aiz loga paveras skats un Tukuma strūklaku, bet arī tāpēc, ka veikaliņā visa kā ir tik daudz, ka piedāvājums šķiet laistās apkārt kā strūklakas ūdens. Jā, veikaliņš ir omulīgs un silts, un Baiba pati atzīst, ka viņai ļoti patīk tajā strādāt. Pati gan neko negatavojot, taču visa piedāvātā prece ir Latvijas iedzīvotāju roku darbs. ”Mēs visu laiku mēģinām saviem klientiem piedāvāt kaut ko jaunu. Tā, piemēram, šobrīd mūsu jaunums ir cepures, džemperi un krūzītes ar uzrakstiem, rokām gatavotas lelles. Cenas, kā jau visur, dažādas – sākot ar 1.50 eiro par aploksnītēm un auskariņiem par 4 eiro, līdz rotaslietām, kas maksā jau 30 eiro Jā, šis ir tas aktīvākais laiks, kad cilvēki meklē saviem mīļajiem dāvanas, un tas, ka ir pandēmija, nevienu no tā neattur – Ziemassvētki nav atcelti. Mēs apmeklētāju ziņā nejūtam lielu atšķirību, kā tas bija citu gadu un kā – šogad. Taču kopumā vērtējot, šis gads mums nebija viegls – nācās slēgt veikalu vairākas reizes – gada sākumā uz trīs mēnešiem un nupat – oktobrī. Bet mēs centāmies pie cilvēkiem iet savādāk – ar sociālo tīklu starpniecību. Mums nav interneta veikala, bet savu produkciju piedāvājam, piemēram, facebook un instagram. Strādāju viena, un man izdevās dabūt arī dīkstāves pabalstu. Liels paldies jāsaka arī telpu īpašniecei, kas bija ļoti pretimnākoša un dīkstāves mēnešos mums atlaida īres maksu,” tā Baiba. Jautāta par tendencēm, Baiba pastāstīja, ka katru gadu ir jūtams, ka cilvēki pieprasa kaut ko vienu. Tā bijis brīdis, kad visiem bija vajadzīgas šalles ar latvju rakstiem, nu tās vairs neesot aktuālas. Nu dāvanām pērkot gan kanvas ar dažādiem uzrakstiem, kā arī T-krekli, džemperi un cepures. Mazajiem domāts jaunums esot ar rokām darinātas rotaļlietas – aktuālākās esot lapsiņas, kas veidotas pēc raidījuma «Tutas lietas» lapsas prototipa. Stāsta Baiba: “Arī ar rotas lietām ir ļoti interesanti – ir periods, kad visiem ir nepieciešamas neredzamās kakla rotas, tad Svarovska kristālu auskariņus… Tas tiešā, dīvaini, kā visiem vienlaikus mainās prasības… Un, jā, pieprasīti ir arī koka dekori, uz kuriem ir uzraksti – gan mīļi vārdi par mammu, omi, tēti, gan arī tādi – ar humora devu.”
