Bija mazie novadi, nu viens liels – Tukuma novads. Tas nu ir noticis, bet kā to vērtē paši iedzīvotāji, ko domā tie, kas ir tālu no politikas, tie kuriem ir svarīga sava ģimene, sava sēta un sava dzimtā puse? Šoreiz par to runājāmies ar Cēres pastnieci Ilonu Raginsku.
Ieejot sētā, kur viss skaisti iekopts – viss zied un smaržo, pašu saimnieci satikām pirtī, kā paši saka, balles mājā. Piesēdām un pie kafijas krūzes uzsākām sarunu.
Vēlēšanu rezultāti apmierina
Ilona:
– Vēlēšanu rezultāti mani apmierina, prieks, ka mūsu kandavnieki četru cilvēku sastāvā ir tikuši Tukuma domē. Kā arī esmu apmierināta ar to, ka 1. vietā tika reģionāļi, kur arī nebija tukumnieku. Cilvēki nu smejas, ka Tukums nu ir pievienojies mazajiem novadiņiem, nevis otrādi. Tukumbiekiem, domāju, ka daudz kas ir jāpārdomā, īpaši Tukuma vēlētājiem, kas paši šādu situāciju izraisījuši ar savu zemo vēlēšanu aktivitāti. Lai gan, domāju, ka arī tukumniekiem bija apnikušas visas iepriekšējās domes peripetijas. Runāju arī ar cilvēkiem, un tas, kā sociālos tīklos viņi viens otru ķengāja, tas nebija labi. Ja kandidē, tad nevajag samazgas uzgāzt citiem, bet sevi slavināt. Bet deputātiem, kas ir tikuši domē no mazajiem pagastiņiem, ir jāsaprot, ja vēlētāji ar savu balsojumu ir izrādījuši savu uzticību, tad viņiem ir jādarbojas un ar visām kājām un rokām par viņiem ir jācīnās. Uzskatu, ka ne katrs var būt deputāts, katram ir jābūt savā vietā. Tas pats jau ir arī valdībā, mēs savēlam nekompetentus cilvēkus un pēc tam paši arī brīnāmies, kad izglītības jomu vada veterinārārsts vai dārznieks ir ekonomists…
Vēl par vēlēšanu aktivitāti runājot, cilvēki par reformu bija diezgan skeptiski jau no paša sākuma, tāpēc jau runāja par to, ka nevēlas iet uzvēlēšanām. Bet atceros, kā kādreiz visi gatavojās vēlēšanām – tie jau bija veseli svētki!… Sapucējušies cilvēki devās uz pagasta centru, tur bija īsta ballīte. Bet nu tiem, kas dzīvo tālāk no centra, bija jautājums, kā lai tiek uz šīm vēlēšanām un atpakaļ? Es jau teicu, ka var pieteikties arī, lai varētu mājās nobalsot. Jā, Kandavā vēlēšanu aktivitāte bija lielāka nekā Tukumā, bet salīdzinoši jau, kopumā uz vēlēšanām aizgāja maz. Ir sajūta, ka cilvēki ir noguruši no politikas un biežās varas maiņas, no biežajām reformām – gan no teritoriālās, gan arī tagad no nodokļu reformas. Tāpēc, manuprāt, cilvēki ir ieņēmuši tādu pozīciju: priekš kam mums ir jāiet vēlēt?! Vēl pensionāri, ar kuriem man bieži sanāk kontaktēties, šajās vēlēšanās bija ļoti neaktīvi, nebija daudz tādu, kas iedegtos un teiktu: ”Jā, noteikti iešu vēlēt!” Ir daļa, kas uzskata, un es viņiem arī pievienojos, ka mēs – iedzīvotāji – domē daudz darīšanas nekārtojam – ir iespēja visu izdarīt elektroniski.
Par reformām runājot
– Man jau patika arī tie laiki, kad mēs bijām viens rajons, un man ir žēl, ka šajās reformās tiek tērēta valsts nauda. Tos miljonus labāk pirms tam jau būtu ielikuši darbībā un attīstībā. Uzskatu, – jo mēs esam lielāks novads, jo arī izglītībai ir lielāka konkurence un līdz ar to arī augstāka kvalitāte. Kad bijām atsevišķi, man šķiet, ka izglītība diezgan daudz zaudēja, tieši olimpiāžu ziņā. Jā, olimpiāžu rezultāti vienmēr tiek salīdzināti ar Tukumu, bet bērniem vienmēr ir lielāka motivācija, ja piedalās vairāk nekā trīs skolas, un ir izaicinājums, ka ir jāsacenšas zināšanās, piemēram, ar Tukuma Raiņa ģimnāziju. Protams, mēs sakām, – ja aiziesim pie Tukuma, mēs paliksim novārtā. Nu kāpēc mums jāpaliek novārtā!? Ja mēs cīnīsimies un darīsim, kas mums ir jādara, mēs nepaliksim novārtā! Cilvēkiem ir jābūt savai nostājai, savam mērķim. Jābūt augstam pašvērtējumam! Tie kas, dara, tie arī dara, vai tad mēs arī kaut ko gaidām no valsts, vai no pagasta?! Mēs darām, un tie, kas ir darījuši, tie arī turpinās strādāt un meklēt risinājumus. Katrs pats ir savas laimes kalējs un valstī mēs neko nemainīsim. Tieši tāpēc, manuprāt, trakākais ir tas, ka valsts visu laiku maina šo nodokļu politiku, un šobrīd tas, kas tiek darīts ar pašnodarbinātajiem, tas ir vājprāts! Pateikšu tikai to, ka man kā pašnodarbinātajai un strādājošai algotā darbā ir jāmaksā divi sociālie nodokļi… Vai tad man arī divas pensijas maksās?!
Lai katrā pagastā vismaz viens savs cilvēks būtu
– Mums pagastā uz vietas ir sava Maija (Pagasta pārvaldniece Maija Jēce. – Red.), un ceram, ka šie mazie centriņi paliks. Tādi, kur būs darbinieks, kas varēs palīdzēt cilvēkiem risināt dažādas problēmas. Zinu, ka ir daudz pensionāru, kas iet pie Maijas, lai lūgtu palīdzību arī sadzīviskās lietās, jo pie mums var samaksāt gan zemes nodokli, gan citus maksājumus, un – kas svarīgi, skaidrā naudā.
Bieži esmu teikusi, ka tāpat kā visā valstī, arī pašvaldībā pārvaldes aparāts ir pārāk liels – uzpūsts, jo tad, kad vajadzēja reālu palīdzību kādā projektā (neskaitot «Kandavas Partnerību», tur Inga ir savā vietā!), piemēram, attīstības nodaļā, tad no trīs cilvēkiem, kas tur sēdēja, nebija neviena, kas palīdz projektu izstrādāt. Jau iepriekš cilvēki tur gāja pēc pierakstiem, bet tagad – pandēmijas laikā – cilvēkus vispār klātienē nepieņēma! Pensionāriem, ja pat arī vēlējās, tad viņiem vispār nebija nekāda saskarsmes iespēju.
Ļoti svarīga lieta, kas Kandavā ir jātīsta ir ražošana, jo, ja tās nebūs, nebūs darba vietu un līdz ar to ne izglītībai, ne kultūrai, nekam nebūs nozīmes. Mums arī, ja jau sen zināja, ka uz Cēri būs asfalts, te taču arī varēja sākt domāt par kādas ražotnes attīstību. Mums ir karjers, tas maina saimniekus – tad vieniem, tad atkal citiem… Bet mēs esam tikai zaudētāji, jo pat visi strādnieki brauc no citām pilsētām, vietējie tur netiek nodarbināti.
Pašiem jābūt aktīvākiem
– Uz iedzīvotāju sapulcēm, kas mums notiek, nāk ļoti mazs cilvēku… Bet atkal – mēs jau novembra sākumā lēmām par to, vai mēs izvirzām 18. novembrim kādu apbalvojamo svētkos, kā arī lēmām par nākamā, tas ir šī gada budžetu – par to, kas mums pagastā būtu nepieciešams. Lielākais vairākums bija par to, ka vēlamies estrādi sakārtot. Bet kāda jēga ir šādai iedzīvotāju sapulcei, ja pavasarī atkal – laikam, lai publiskajā pārskatā varētu ielikt – ir jābalso to pa jaunu…
Jā, vienā ziņā šai apvienošanai ir labums, arī vietējām nevalstiskajām organizācijām un uzņēmumiem būs plašākas iespējas rakstīt projektus. Bet diemžēl jāsaka, ka mēs savā mazajā pagastā esam diezgan neizdarīgi. Vai kāds domā, ka mums kāds kaut ko pienesīs klāt?! Neviens nedos tāpat vien…
Taču… te dzīvo mūsu bērni un mazbērni, tādēļ es uzskatu, ka par visu mums pašiem ir jācīnās. Bet daudzkārt pat savas iespējas neizmantojam. Mums Cērē ir biedrība ar sabiedriskā labuma organizācijas statusu, bet neviens man kā biedrības vadītājai nevienu priekšlikumu nav izteicis! Nezinu, vai cilvēki no visa ir noguruši, vai kā…
Laikam jau cilvēkiem tomēr pietrūkst saskarsmes… Arī man kā sabiedriski aktīvam cilvēkam tomēr arī pietrūkst tās ansambļa būšanas vienu reizi nedēļā (dziedu vietējā sievu vokālajā ansamblī). Tas bija laiks sev, kad varēju izvēdināt plaušas. Jā, tagad, var teikt, ka cilvēki ir nogājuši pagrīdē – es pati arī… Jau pusotru gadu esam pandēmijas ierobežojumos dzīvojuši, man arī viss ir apnicis… Un nu jau liekas, ka ir labi sēdēt mājās un ne par ko vairs nelikties ne zinis. Jūtos jau mazliet “apaugusi”, domāju: es taču arī varu kaut ko nedarīt. Cilvēks jau ļoti ātri pie visa kā pierod.
Baiba Reinsone
