KUR PALIEK MŪSU NAUDA
Viss pašvaldības dzīvojamais fonds ir novērtēts
Kā vēstījām, tas, kas šobrīd jau ir ticis izdarīts, – ir izvērtētas visas pašvaldības īpašumā esošās dzīvojamās telpas, to skaitā vērtēta situācija katrā pagastā. Kaut dažādo epidemioloģisko ierobežojumu dēļ nav bijusi iespēja pilnvērtīgi novērtēt katru dzīvokli klātienē, tomēr kopumā pārvalžu sagatavotā informācija esot bijusi gana detalizēta, – apstiprina L. Akmens. “Pagasta pārvalžu vadītāji tiešām ļoti sīki darba grupas dalībniekiem stāstīja par to, kāda situācija ir katrā mājoklī, kādi ieguldījumi, iespējams, būtu vajadzīgi un tamlīdzīgi. Un tas, ko esam jau paveikuši, balstoties gan uz pieejamiem datiem, gan pagastu pārvaldnieku teikto, esam izvērtējuši, piemēram, kurš dzīvoklis būtu saglabājams kā sociālais, kurš – kā speciālistam izīrējams, kurš – dzīvokļu rindai. Tajā pašā laikā, ir vērtēts arī tas, kuru dzīvokli šobrīd nevaram nevienam ierādīt, jo tas neatbilst dzīvošanai derīgas telpas statusam, bet kur vajadzētu ieguldīt, lai par tādu tas kļūtu. Visbeidzot ir arī rinda ar tiem dzīvokļiem, kurus varētu nodot atsavināšanai jeb pārdot. Argumenti šajā gadījumā ir dažādi. Piemēram, ir gadījumi, kad nepieciešami pārāk lieli ieguldījumi, vai arī dzīvoklis atrodas vietā, kur cilvēki nelabprāt pārceļas, proti, piedāvājam dzīvokli tiem, kas rindā, bet viņi atsakās. Argumenti un situācijas ir ļoti dažādas,” tā Mājokļu grupas pārstāve.
Pārskatīs īres maksu
Viens no pirmajiem darbiem, kas šogad Mājokļu grupai jādara, – ir jāpārskata pašvaldības dzīvokļu īres maksa, paredzot, ka laika gaitā pakāpeniski un visā novada teritorijā varētu palielināt tā saukto peļņas daļu. Kāpēc tas svarīgi? Skaidro L. Akmens: ”Tukuma pilsēta tam izgāja cauri, ja nemaldos, 2019. gadā, kad palielināja īres maksas peļņas daļu. Īres maksas, kas bijušas līdz šim, bija ļoti nelielas. Piemēram, ja cilvēks maksā 0,12 eiro par kvadrātmetru 20 m² dzīvoklī, tad saprotams, ka par šādu summu mēnesī vai pat gadā nav iespējams veikt nekādus ieguldījumus.” Taču nereti ieguldījumi tāpat ir veicami, piemēram, nepieciešama logu maiņa mājoklī, kā rezultātā tas tiek teju pilnībā apmaksāts no pašvaldības budžeta jeb nodokļu maksātāju naudas, jo ar to nelielo summu, ko samaksā īrnieks, nu nekādi neko nav iespējams paveikt. Ja pilsētā šis jautājums ir daudzmaz atrisināts, tad šobrīd kārta izvērtēt situāciju pārējā novada teritorijā. “Iepriekš, runājot par pagastiem, nonācām pie vienošanās, kas cenas pagastos paliek tādas, kā līdz šim. Tomēr tagad arī pagastos saprot, ka ar tām nelielajām summām faktiski neko nevar izdarīt, tādēļ jādomā, kā šīs maksas augs. Protams, paredzēt ievērojamu maksas kāpumu viena gada laikā noteikti nebūtu loģiski un ieteicami. Līdz ar to M. Birzulis ir izstrādājis pakāpenisku maksas celšanu. Proti, ja cilvēks īrē pašvaldības dzīvokli, viņš var iepazīties ar to, kāda būs viņa paredzamā nomas maksa, piemēram, pēc gadiem diviem.” Šobrīd par izstrādāto sistēmu gan vēl tiks runāts, diskutēts pašā darba grupā, tāpat vēl par to lems deputāti, un tad nu tā arī būs izšķiršanās par to, cik gala lēmums būs politiski motivēts, cik, balstoties uz speciālistu atzinumiem.”
Par vienotiem noteikumiem
Paralēli darba grupā turpināsies sarunas par potenciāli atsavināmiem jeb pārdodamiem dzīvokļiem, kur būtiskākais atkal – lai noteikumi visā novadā būtu vienoti. Lielu savstarpēju pretrunu nav, bet L. Akmens norāda, ka, viņasprāt, būtu svarīgi “celt latiņu” un neapsvērt iespēju cilvēkiem ierādīt šim gadsimtam pilnībā neatbilstošas dzīvojamās platības, kur, piemēram, “ja ieliekam podu, gultai vairs vietas nepietiek”! Tajā pašā laikā varbūt šādu nelielu platību vēlas iegādāties kāds kaimiņu dzīvokļa īpašnieks, – vienu no iespējamiem variantiem min L. Akmens. Līdzīgi tas arī gadījumos ar pašvaldības īpašumiem, kur būtu nepieciešami ievērojami ieguldījumi. “Pašvaldības ieguvums šajā gadījumā ir tas, ka atbrīvojamies no telpām, kuras tāpat nevaram izīrēt. Līdz ar to saimniecība kļūst mazāka, labāka un varam līdzekļus koncentrēt uz tiem dzīvokļiem, ko atstājam. Nu un tad nākotnes lielais plāns, ja kaut kur tiktu atrasts kāds naudas pods, būtu, piemēram, jaunas īres mājas būvniecība.” Pilsētā, piekrīt L. Akmens, tas ir jo īpaši aktuāli, un, kaut arī allaž tiek uzsvērta tieši lauku attīstība, tomēr praksē novērots, ka cilvēki tomēr vairāk interesēja par dzīvošanas iespējām pilsētā. Tas tad arī būs viens no jautājumiem, kur nākotnē būs nepieciešama politiska izšķiršanās.
Turpinot par noteikumiem, brīdī, kad lems par nomas maksām, paralēli vērtēs arī nomas maksu atlaižu sistēmu, kas novados līdz šim arī bijusi atšķirīga. Piemēram, ja Tukuma novadā kopš pērnā gada, piemēram, maznodrošinātas persona varēja tapt atbrīvotas no nomas maksas 80% apmēra no īres maksas, tad Kandavā tie ir 50%. Nu ir jāatrod kopsaucējs. Tāpat varēs diskutēt par principiem, kā atlaides piešķiramas. Piemēram, vai atlaides pienākas visām daudzbērnu ģimenēm, vai konkrēts procents par katru ģimenes bērnu u.tml.
Apvienos dzīvokļu rindas
Jāpiebilst, kas jau 1. februārī spēkā vajadzētu stāties jaunajiem un decembra domes sēdē apstiprinātājiem noteikumiem «Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā» (šobrīd tiek saskaņoti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā). L. Akmens: “Esam tos izstrādājuši, balstoties uz šī brīža reālo situāciju, izvērtējot, kam tiešām šī palīdzība ir nepieciešama. Līdz tam gan ir spēkā vēl bijušo novada noteikumi, kas cita starpā regulē arī to, kā tiek veidotas dzīvokļu rindas. Jauno noteikumu ietvaros rindas tiks apvienotas. Tad savukārt varēs kopumā novērtēt, kāda ir situācija.”
Starp citu, stāsta L. Akmens, uzreiz pēc novadu apvienošanās jau parādījušies pirmie iesniegumi Tukuma dzīvokļu komisijā, kur cilvēki no citām administratīvajām teritorijām lūdz ierādīt dzīvojamo platību pilsētā. Piedāvāt, protams, neko nebija iespējams jau minēto noteikumu dēļ, un arī jaunajos ir atruna pa to, ka primāri piedāvās mājokli administratīvajā teritorijā, kur persona ir deklarēta uz iesnieguma iesniegšanas brīdi. “Realitātē, runājot par līdzšinējo pieredzi Tukuma novadā, šis princips tiešām tika ievērots un tomēr – ne vienmēr to varēja īstenot, jo dzīvojamo telpu piedāvā atbilstoši rindas numuram un piedāvā to telpu, kas tajā brīdī ir atbrīvojusies.” Kopumā, neskaitot to, ka dzīvokļa rindā arvien tika reģistrēti jauni iesniegumi, rinda pilnībā nomainījās aptuveni gada laikā, kas nozīmē, ka tas būtībā ir maksimālais rindā stāvēšanas laiks, bieži vien – īsāks. “Sen vairs nav situācija, ka dzīvokļu rindā jāstāv desmit gadus, un tas jau ir arī bijis mūsu mērķis – neielikt saistošajos noteikumos tādus punktus, kurus pašvaldība nemaz nevar izpildīt. Nu, piemēram, ka tiek nodrošināti dzīvokļi “visām ģimenēm ar bērniem”. Tam nav jēgas, ja to nevar nodrošināt saprātīgā termiņā un ja nevar piedāvāt atbilstošu platību,” skaidro L. Akmens un piebilst, cik ļoti svarīgi komisijā ir izvērtēt katru konkrēto gadījumu un vajadzību, izvairoties no formāliem lēmumiem. Jaunie noteikumi to ļaus darīt vēl precīzāk.
