Aplūkojuši un uzzinājuši jaunākās tendences grāmatnīcā, devāmies atvērt Brīvības laukuma 13. ēkas nākamās durvis. Masīvās koka durvis, kas atrodas tieši blakus grāmatnīcas ieejai, diemžēl atvērt mums neizdevās, jo šajā pandēmijas laikā organizācijas, kur aiz tām atrodas, darbu klātienē uz laiku ir iepauzējušas. Viena no tām ir biedrība «Ligzda», kurā ir apvienojušies radoši domājoši cilvēki. Biedrības locekle Raimonda Ertnere, ar kuru sazinājāmies telefoniski, pastāstīja, ka jau vairāk nekā desmit gadus kopā ar citām rokdarbniecēm adot, tamborējot, dekupējot, apgūstot floristiku, filcējot, šujot lelles un lāčus, izgatavojot autorlelles, lej sveces u.c., lai varētu izbaudīt radošā procesa prieku, paplašinātu redzesloku un līdzdarbotos sabiedriskos procesos.
R. Ertnere: “Šī biedrība tika dibināta ar mērķi, lai tukumniekiem būtu vieta, kur radoši darboties, nedalot pēc vecuma, dzimuma, vai tautības – uzsveru, pie mums var nākt visi. Pie mums notiek dažādas nodarbības, lai gan jāsaka, ka šajā – pandēmijas – laikā, ir nācies iepauzēt. Kādas nodarbības organizēt, to mēs izvērtējām pēc tā, ko cilvēki vēlas darīt, kas tajā brīdī ir aktuāls un interesants. Ik sestdienu mums notika radošās darbnīcas, vasarā – pat biežāk. Tās ir interesantas arī ar to, ka mēs cenšamies cilvēkiem parādīt, kā domāt zaļāk – taupīt materiālu un rūpēties par dabu, neražojot arvien vairāk atkritumu, jo bieži vien mūsu izejmateriāli ir jau otrreizēji pārstrādājami. Mēs mācam arī senās un, iespējams, jau mazliet piemirstās zināšanas – piemēram, saulgriežus svinam ar rituāliem pie ugunskura. To mēs plaši nereklamējam, bet tie, kas zina un kuriem tas ir interesējis, jau paši piesakās. Ļoti aktīvi mācamies par augiem un to īpašībām. Mums ir paveicies, ka nu Tukumā uz dzīvi ir apmeties herbalists, holistiķis un dziednieks Juris Bušs, jo viņš ir uzskatāms par Latvijā vienu no zinošākajiem šajā jomā…
Patiesībā mums ir ļoti laba sadarbība ar vairākām nevalstiskajām organizācijām, kā arī ar skolām. Ja kāda skola man zvana un piesaka, ka vēlas kaut ko radošu pastrādāt – tad skolēni nāk un dara. Jāpiesaka, ka viņiem pie mums darbošanās ir bez maksas, jo novada pašvaldība atbalsta gan ar materiālu iegādi, gan arī telpu īri. Bet – mēs darbojamies tā, lai ikvienam mūsu nodarbības būtu pieejamas; ja ir samaksa, tad tā ir simboliska – vai nu lai segtu pasniedzēja darba izmaksas, vai daļēji – materiālu izmaksas. Ja no projektu naudiņām visu varam nosegt, tad nodarbības ir bez maksas.»
Šobrīd valstī noteikto ierobežojumu dēļ piedāvājot vienīgi lekcijas par augiem un kosmētikas izgatavošanas lekcijas attālināti – Zoom platformā. Par nākotnes plāniem daudz gan nevarot vēl stāstīt, mazliet jānogaida, līdz tikšot sastādīts un apstiprināts jaunais pašvaldības budžets. Bet ja viss notikšot tā, kā līdz šim, tad telpas interesentiem un darboties gribētājiem būšot atvērtas otrdienās, trešdienās, ceturtdienās – no 12.00 līdz 18.00, sestdienās – no 12.00 līdz 16.00 (svētdienās, pirmdienās – brīvs). ”Mēs ar cerību skatāmies uz pavasari, kad pierims pandēmija un kad cilvēki atkal varēs pie mums atgriezties. Piemirsu pateikt, ka sadarbībā ar bezdarbniekiem pie mums nāk brīvprātīgie jaunieši, kuri te iegūst jaunu un citādāku darba pieredzi – pasākumu organizēšanā, mārketingā, sabiedriskajās attiecībās vai reklāmā. Šajā gadā lielākais projekts, kurā vēlētos saņemt atbalsta līdzekļus, ir biedrības pilnīga reorganizācija, lai varam strādāt ar jauniem izaicinājumiem un jauniem piegājieniem. Ja apstiprinās projektu, tad mums būs apmācības gan par digitālo mārketingu, zīmolvedību, cilvēkresursu vadību utt. Tā būtu iespēja paskatīties no malas – redzēt, kas ir izdarīts un ko darīt tālāk uz priekšu,” tā Raimonda.
Atbalstīt un uzklausīt jauniešus
Turpat – aiz šīm pašām koka durvīm, kā vēstī izkārtne, atrodas arī «Artūra Rancāna fonda» telpas. Pirms sazinājāmies ar A. Rancāna mammu un fonda vadītāju Liliju Rancāni, atradām NTZ publikāciju no 2007. gada, kurā tiek informēts par fonda atvēršanu: “Lai izskaustu vardarbību sabiedrībā, 2007. gada aprīlī noslepkavotā karatē trenera Artūra Rancāna vecāki Lilija un Pēteris Rancāni nolēmuši dibināt sabiedrisku organizāciju – fondu, kuru nosaukuši sava dēla vārdā. Kā pastāstīja L. Rancāne, tad ģimene ir atradusi spēku un arī domu biedrus, kuri uzskata, ka sabiedrībā nav drošības sajūtas, ka Tukumā bieži notiek vardarbības akti ar smagām sekām. Rancānu ģimene un viņu domu biedri uzskata, ka Tukumā un Tukuma rajonā jaunieši, kuru vecāki nespēj samaksāt par ārpusskolas nodarbībām, ir aizņemti darbā un nespēj, jau sākot no jaunākajām klasēm, izvadāt uz futbola, hokeja vai citām nodarbībām, visbiežāk pulcējas uz ielas [….]”
Un kā tad ir šodien? Vai joprojām Tukumā ir nedroši, vai varbūt ir mainījušies fonda mērķi un uzdevumi. Rancānes kundze pastāstīja, ka sabiedriskās organizācijas galvenā mērķauditorija joprojām esot jaunieši. Bet ir arī mērķis palīdzēt tiem cilvēkiem un ģimenēm, kas cietuši no vardarbības un kam ir nepieciešams jurista, psihologa vai cita speciālista padoms. Stāsta L. Rancāne: “Telpas lielākoties izmantojam jauniešu vajadzībām – atpūtai un apmācībām. Piedāvājam jauniešiem brīvajā laikā pie mums uzspēlēt galda spēles, piedalīties dažādas radošās nodarbībās vai izvēlēties pašiem, ko vēlas darīt, – zīmēt vai līmēt. Svinam arī kopīgus svētkus…. Esam vieta, kur jauniešiem atnākt brīdī, kad īsti nav, kur iet… Piedāvājam arī dažādas atbalsta grupas, piemēram, vardarbībā cietušajiem bērniem, bērniem un vecākiem, kas vēlējās risināt savstarpējās domstarpības. Jā, šobrīd – pandēmijas – laikā, viss ir pieklusis, gaidām, kad atkal varēsim sākt aktīvi darboties…
Mums ir sadarbība arī ar Zviedrijas labdarības organizāciju – viņi palīdzēja mums izremontēt fonda telpas, un nu mums jau daudzus gadus ir sadarbība humānās palīdzības formātā. Piebildīšu, ka arī šobrīd, zvanot pa tālr. 29482709, pie mums var pieteikties, lai saņemtu palīdzību – bezmaksas apģērbu. Sadarbojamies arī ar vietējām institūcijām un citām nevalstiskajām organizācijām. Skatoties tuvākajā nākotnē, mūsu mērķis paliek nemainīgs – palīdzēt jauniešiem, bet šajā laikā tas ir sarežģīti.”
Veikals sievietēm, kas zina, ko vēlas
Šajā ēkā – Brīvības laukumā 13, bija palikušas vēl vienas neatvērtas durvis, kas ieved apģērbu veikalā «Stils» (darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai – no 10.00 līdz 18.00, sestdienās – no 10.00 līdz 15.00). Devāmies iekšā, protams, uzrādot sadarbspējīgu sertifikātu.
Ar Universitātē un pieredzē gūtām zināšanām
Veikals kompakti sakārtots – tā, lai visas preces būtu pārredzamas. Un piedāvājums gana plašs. Uzrunājām pārdevēju, kura laipni aicināja doties uz Elizabetes ielu 3 – uz veļas veikaliņu, kur strādājot abu veikalu saimniece Dace Kanska. Viņa savukārt pastāstīja, ka veļas veikaliņš šajā vietā ir jau 30 gadus – kopš 1992. gada, un tas esot arī gads, kad nodibinājuši firmu. Veļas veikals bijusi tā pirmā rūpala. Un 1995. gadā ticis atvērts arī veikals «Stils». Jautāta, kā pārmaiņu laikā nonāca pie izvēles nodarboties ar tirdzniecību, D. Kanska pastāstīja: “Esmu Latvijas Universitātē beigusi tirdzniecības fakultāti, un man nebija variantu. Biju arī jau strādājusi šajā nozarē toreizējā Patērētāju biedrībā. Kad sākās brīvlaišana, tad arī izlēmām nodibināt paši savu tirdzniecības uzņēmumu. Nevar jau teikt, ka šie gadi pagājuši viegli un stabili. Vienu brīdi liekas, ka viss ir kārtībā, bet paiet gads, un tu vairs nezini, kas ir stabilitāte. Arī šis laiks ir liels izaicinājums, jo arī mums nācies slēgt veikalus lokdauna laikā. Turklāt – nu cilvēki arvien vairāk tiek pieradināti pie tirdzniecības internetā, bet mēs šādu pakalpojumu nepiedāvājam, uzskatām, ka uzlaikot apģērbu un tad izvēlēties – ir pavisam savādāk, nekā izvēlēties internetā un tad vēl sūta preci uz priekšu un atpakaļ.”
Produkciju izvēlas Vācijā
Par preču izvēli un piegādi runājot, D. Kanska pastāstīja: lai saņemtu jauno kolekciju, viņi pati dodas uz Vāciju – uz izstādēm, un tur arī veidojot lielos pasūtījumus. Piemēram, šajā mēnesī došoties uz Vāciju, lai iepirktu preces jau nākošajai ziemai. Stāsta D. Kanska: “Vācijā firmas prezentē savas jaunās kolekcijas uz nākamo gadu. Tas tā nenotiek, ka viņi izdomā un mēs pērkam to, ko viņi piedāvā. Vācieši pēc veikalu pasūtījumiem un vēlmēm veido savus pasūtījums šūšanas fabrikās. Tāpēc termiņš ir gads… Jā, ja pirktu no Ķīnas konteineriem vai Turcijas, tad viss notiktu ātrāk, bet mums ir tomēr svarīga kvalitāte, kas gadu gaitā ir pierādīta. Mums ir sadarbības partneri arī Igaunijā un Polijā. Iesākumā strādājām arī ar vietējiem ražotājiem, bet tie, diemžēl, gadu gaitā ir dabīgā nāvē miruši… Arī Igaunijā, kur likās, ka partneri ir stipri, piemēram, rūpnīca «Baltika» un « Klementi», ir bankrotējusi. Esam novērojuši, ka izturīgākie un stabilākie tomēr ir ģimenes uzņēmumi, tā, piemēram, «Triumpf» ar 100 gadu vēsturi – tā ir vērtība. Bet akciju sabiedrībās ir tā, ja akcionāriem kaut kas nepatīk, viņi izņem savas investīcijas, un tad bieži vien firma bankrotē. Bet ģimenes uzņēmumi mobilizējas un turas līdz pēdējam – un tādu Vācijā ir ļoti daudz.”
Jautāta par atšķirību – to “odziņu” ar ko atšķiras no citiem pilsētas apģērbu veikaliem saimniece pastāstīja, ka tā varētu būt tā stabilitāte – ilgie sadarbības partneri un klienti. Nestrādājot ar superbrendiem, bet kvalitāte ir laba, un, jā, galvenais klients esot tādas sievietes, kas jau zina, ko vēlas.
