Pirms 124 gadiem – Pārtikas biedrības veikals
Tajās stāstīts, ka, spriežot pēc pilsētas plāniem un dokumentiem, vieta, kur atrodas nams, 18. gadsimtā nav bijusi apbūvēta. Taču zināms, ka 1860. gadā šajā vietā jau atradusies kāda veca koka dzīvojamā ēka, kas tāpat kā blakus nams Tirgus laukumā 8, piederējis Beram Bērmanim. 1886. gadā Josels Meijers Bērmans A. Zalcmanim pasūtījis ēkas fasādes pārbūves projektu.
1895. gadā vecā nama vietā uzbūvēta tagadējā ēka. Pārējo vidū tā izcēlusies ar balkonu un ieejas parapetu, ko kādreiz rotājušas dekoratīvas vāzes. 1898. gadā šajā ēkā atradusies Tukuma Viesīgās biedrības izveidotā Pārtikas biedrība. Tā dibināta 1894. gadā kā trešā vecākā Latvijā. Pārtikas biedrības veikals vēlāk iekļāvies Konzuma [konsuma jeb patēriņa] savienībā.
1900. gadā par gruntsgabala īpašnieku kļuvis Osers Lemme Gersons. 1912. gadā namā darbojies dārznieka Jura Andreja Krauzes puķu veikals, 1919. gadā – darba birža, kurā tolaik bija reģistrēti 1312 bezdarbnieki. 1929. gada decembrī A. Kodols šajā namā atvēris ēdienu veikalu un kafejnīcu «Birža».
Konzuma nams
Tautā šī ēka saukta par Konzuma namu, jo vismaz kopš 1899. gada tur atradusies Tukuma Konzuma savienība, kas tirgojusi dzelzs un koloniālpreces, un arī Liepājas Konzuma savienība, kas tirgojusi labību, lauksaimniecības mašīnas un superfosfātu. Tukuma Konzuma savienība pastāvējusi arī Latvijas Republikas laikā. 1929. gada 18. decembrī tā kļuvusi par centrālās savienības «Konzums» Tukuma nodaļu. Telpas izīrētas arī veikaliem un citām iestādēm. 20. gs. 20. gados šajā ēkā bijusi amatnieku un invalīdu savienības vīna tirgotava. Še pat atradies arī zobārsta D. Veismaņa kabinets, kur pieņemti Tukuma Slimo kases locekļi un dzelzceļnieki. Te strādājis arī ārsts Emīls Bīrgers, bet 30. gadu otrajā pusē namā dzīvojis un strādājis fotogrāfs Menskans Sabandži. Jā, ēkā bijuši arī deviņi dzīvokļi. Pirms kara te atradušās arī dažādas lauksaimniecības iestādes: Vislatvijas lauksaimnieku krājaizdevu sabiedrības «Zelta lats» kooperatīvā kredīta iestāde, Lauksaimnieku un rūpnieku biedrība «Latvis», kas vienā no sētas noliktavām uzglabāja un tirgoja lauksaimniecības mašīnas un mākslīgos mēslus. Sētā atradušās arī «Konzuma» labības, dzelžu, minerālmēslu, noliktavas, a/s «Tanheizers» alus noliktava, kā arī Kriša Untiķa iebrauktuve. Bijis te arī piena veikals. Par to 1934. gadā varēja lasīt laikrakstā «Tukuma Dzīve»: ”[..] Tukuma piensaimnieku biedrības Piena un piena produktu veikala īpašnieks L. Leimanis paziņojis: ”[..] Pagodināmies paziņot, ka, sākot jau ar 1. martu nomājam pazīstamo – Fr. Auna – pienotavu un piena produktu veikalu Tukumā, Tirgus laukuma. Mūsu līdzšinējie panākumi dod garantiju, ka izgatavosim tikai augstākā labuma produktus.”
Īpašums nacionalizēts 1940. gadā un pēc kara, 1945. gadā, ēkas nodotas Tukuma apriņķa Patērētāju biedrību savienībai, ksa sētā esošās noliktavas izmantojusi kā vairumtirdzniecības bāzi, bet ielas mājā iekārtotas telpas kantorim un tirdzniecībai. Vairāk nekā gadsimtu namā atradies dzelzslietu un saimniecības preču veikals. Vietā, kur tagad atrodas apģērbu veikals, bijis piena veikals.
«Zvaigznes ABC» grāmatnīca – kopš 2003. gada
Devāmies lūkot, kas ēkā notiek šodien. Pirmais mūsu galamērķis bija apgāda «Zvaigzne ABC» grāmatnīca, kas šajās telpās atrodas jau kopš 2009. gada janvāra. Veikala iekārtojumā nekas daudz nav mainījies, bet grāmatu piedāvājums mainās itin bieži. Arī par akcijām vienmēr ir padomāts – gan pirms svētkiem gan arī tāpat ikdienā. Par to stāsta arī veikala vadītāja Ilze Cērpiņa un trīs pārdevējas konsultantes – Ilze Miķelsone, Solvita Rībena un Ināra Krasovska. Mums paveicās, ka visas viņas satikām kopā, jo ikdienā meitenes strādā maiņās. Darba laiks: no pirmdienas līdz piektdienai: no 9.00 līdz 18.00, sestdienās no 9.00 līdz 15.00.
Jautātas par apgāda ienākšanu Tukumā, meitenes pastāstīja, ka tas bijis jau tālajā 2003. gadā, kad grāmatnīca atradusies Talsu ielā 3. Kā tik labi zinot?! – gandrīz visas strādājot jau no pirmsākumiem. Telpas šajā adresē nesot mainījušās, mainoties tikai pieprasījums, tādējādi arī piedāvājums. Bet, runājot par preču klāstu, darbinieces uzsver, ka tās nav tikai grāmatas un kancelejas preces, bet arī spēles un daudz dažādu lietu, ko var arī kādam uzdāvināt, kā, piemēram, koka izstrādājumi, svecītes un citu veidu dekori. Patiesībā grāmatnīcas meitenes visu laiku sekojot līdzi jaunākajām tendencēm, arī jauniešu rotaļlietu jomā. Piemēram, kad aktuālas bija Kendama vai Popit rotaļlietas, te pēc tiem stāvēja rinda. Kā smejas pašas pārdevējas: ”Te tik maizītes mums trūkst!”
Tendences ir mainījušās…
Jautātas par tendencēm, meitenes stāstīja: “Kādreiz mums bija tikai viens plaukts ar bērnu grāmatām, nu tām ir vesela nodaļa. Jā, tās ir aktuālas visu augu gadu. Tajā pašā laikā ir arī tādas grāmatas, kuras tika daudz vairs nepiedāvājam, un, lai cik jocīgi tas neizklausītos, tās ir mācību grāmatas, dzejas grāmatas…un arī seksa, mīlas mākslas mācību grāmatas – seksopēdija, kamasutra. Kādreiz tām bija pat vesels plauktiņš… Šāda veida grāmatas vēl joprojām ik pa laikam klienti prasa, ja ir, piemēram, jādodas uz vecpuišu ballīti vai kādam uz 18 gadu jubileju. Ak jā, arī pavārgrāmatu, piedāvājumā nu ir stipri vairāk, lai gan bija viens moments, kad cilvēkiem tās neinteresēja. Nu atkal interese it kļuvusi lielāka.”
Runājot par pieprasītākajiem žanriem, grāmatnīcas darbinieces skaidroja, ka pieprasījums mainās, un svarīgi esot arī tas, vai ir iznācis kāda populāra rakstnieka darbs. Bet kopumā vienmēr jau esot daļa lasītāju, kas izvēlas romantiskos darbus, bet daļa – krimiķus... Pieprasījums pēc tiem nemainoties. Pārdevējām liels prieks, ka arī paši – latvieši – sākuši rakstīt detektīvromānus, pēdējā laikā tādu parādījies daudz. Jā, ir viena daļa šo rakstnieku, kas lasītāju vidū ir ļoti atzīti. Šobrīd ar latviešu rakstnieku grāmatām esot pilni divi plaukti, kādreiz tik pa retam kāda grāmata parādījusies… Dzejnieku gan – to palicis mazāk, dzeju cilvēki izvēloties reti, – to vairāk meklē izlaidumu laikā. Turpretim agrākos laikos – tad gan dzejas bijušas ļoti aktuālas – visi vecie dzejnieki bijuši ļoti pieprasīti. Nu kā pieprasītāko un jaunāko meitenes piesauca Guntara Rača dzejas krājumus.
Interese par lasīšanu rodas bērnībā
Par grāmatu tirdzniecības niansēm stāsta veikala vadītāja Ilze Cērpiņā: “Tirāžai ir jābūt tik lielai, lai grāmatas izdošanas vispār atmaksātos – no tūkstoša un uz augšu. Par lasītājiem runājot, tie mums tomēr pamatā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas nāk pēc savas klasikas. Jaunie?! Nē, to nav daudz. Izglābj tas, ka skolās tiek prasīts lasīt ieteicamo literatūru, to bērni kopā ar vecākiem arī nāk meklēt. Jā, un vienmēr ir prieks redzēt, ka pēc tam, kad ir izlasīta skolā ieteiktā grāmata, bērs atnāk un meklē kaut ko līdzīgu.” Vēl meitenes sprieda, ka daudz no svara, kā ģimenē vecāki šo mīlestību pret grāmatām – lasīšanu – ir ielikuši. Ja mājās neviens nelasa un grāmatas nav svarīgas, tad arī bērnam šī interese neradīsies. Bet ja vecāki cenšas jau no agras bērnības pieradināt bērnu pie grāmatām – daudz lasa priekšā, iesaka vecumam atbilstošu literatūru, pārrunā izlasīto, par to interese esot liela arī cilvēka turpmākajā dzīvē. Un iespēja radīt šādu interesi no pašiem bērna pirmsākumiem šobrīd ir liela, ņemot vērā to, ka lielākā daļa bērnu grāmatu ir rakstītas tieši pašiem mazākajiem – no 2-5 gadu vecumam.
Vēl sarunā ar vadītāju uzzinājām, ka mazās apgāda filiāles laukos strādā arī kā vairumtirdzniecības bāzes. Stāsta I. Cērpiņa: “Cilvēki domā, ka mēs strādājam, kā parasts veikals ar saviem uzcenojumiem, bet patiesībā tā nav. Tas ir otrs lielākais darbs, ko mēs darām, – formējam iepirkumu vairumā skolām, bērnudārziem un bibliotēkām. Ir bibliotēkas, kas pie mums nāk un iepērk grāmatas, bet vēl joprojām ir tādas, kas uzskata, ka pie mums ir daudz dārgāk, nekā šīs pašas grāmatas iegādājoties Rīgā – bāzes veikalā Biķerniekos. Bet es gribu pieteikt, ka nav nevienam jāskrien uz Rīgu, visu par tādām pašām cenām kā Rīgā var iegādāties, pasūtīt arī pie mums – Tukumā. Jā, zinām, ka ir arī grāmatu piegādātājs, uzpircējs «Virja», kas piedāvā grāmatas, aizbraucot uz vietas – bibliotēkās. Vai tas ir izdevīgāk un ērtāk, to izvērtē pašas bibliotēkas, jo vienmēr jau lētāk sanāks grāmatas iegādāties pa tiešo no izdevēja. Bet tas ir saprotams, ka no tālākiem pagastiem bibliotekārēm nav iespēja atbraukt kaut uz Tukumu pēc grāmatām, tādēļ viņi izvēlas, kā ērtāk.”
Šobrīd strādāt ir psiholoģiski grūti
Jautātas par darba apstākļiem, šajā – Covid laikā, meitenes atbildēja, ka viegli nav, jo pie papildus ikdienas pienākumiem – klientu apkalpošanas, jauno preču izvietošanas plauktos, nu vēl nācis klāt jauns pienākums – klientu pārbaudīšana, skaidrojot, vai viņiem ir sadarbspējīgs, derīgs sertifikāts un personu apliecinoši dokumenti. ”Tas nav tik daudz fiziski smagi, kā psiholoģiski, jo pie mums ienāk arī tādi cilvēki, kas neizturas diezko jauki – visa viņu neapmierinātība, “samazgas” jāuzņem mums. Gadījumi ir dažādi. Tā vienu dienu mums piedāvāja noskanēt autobusa biļeti un tā – tik tiešām nopietni! – cilvēks apgalvoja, ka viņam QR kods ir uz biļetes. Bija arī tāds gadījums, ka kāds klients mums lika uzrakstīt uz papīra, ka mēs atsakāmies viņu bez QR koda apkalpot. To viņš mums pavēlēja skaļā balsī un vēl, ejot ārā, pusplauktu ar grāmatām apgāza. Ir briesmīgi!… Bet prieks, ka tomēr lielākā daļa cilvēku apzinās esošo situāciju un ir pieklājīgi.”
Kopumā vērtējot darbu pandēmijas ierobežojumu laikā, veikala vadītāja mums pastāstīja, ka grāmatnīca pavisam netika aizvērta nevienu dienu. Pirmajā lokdaunā strādājuši kā interneta veikals – pasūtījumi tika veikti attālināti un prece saņemta uz vietas, reizēm pat pircējam neienākot pa veikala durvīm. Bet nākamo cieto ierobežojumu laikā grāmatnīcas bija to tirgotāju sarakstā, kuriem atļāva strādāt, tāpēc darbs turpinājies kā ierasts, tikai ar papildu pienākumiem.
