Par medus vākšanu un tā sargāšanu
Saulainajā sestdienā, kad cauri pilsētai skrēja, nūjoja un tipināja skriešanas seriāla «Stirnu buks» dalībnieki, zinātāji varēja izmantot iespēju un ieklīst pasta ēkas pagalmā, kur, kā izrādās, ir ražotne, kas smaržo… Smaržo pēc medus. Te nu jau pāris gadus darbojas biškopis Olafs Baltgalvis, un aizvadītās nedēļas nogalē katrs interesents, iepriekš piesakoties, varēja, piemēram, lūkot, kā medus rāmjus atvāko; uzzināt, kāda izskatās medus sviede, un izvaicāt pašu saimnieku par dažādiem biškopības noslēpumiem.
Mierīgās vai dusmīgās
Bitenieks stāsta, ka kopumā nozare kļūst advancētāka un tiek ieviestas arvien jaunas inovācijas – pat tiktāl, ka bišumātes zem mikroskopa tiek mākslīgi apaugļotas, neatstājot kukaiņu vairošanos nejaušības varā. Kāpēc tas tiek darīts? Tāpēc, ka selekcijas rezultātā var iegūt tādas bites, kas, piemēram, ir daudz mierīgākas un ne tik tendētas uz aizlaišanos jeb tā dēvēto izspietošanu kā to mežonīgākās māsas, – skaidro O. Baltgalvis.
Viņa saimniecībā šobrīd ir krietni virs 200 bišu saimēm, kas ganās apkārtnes pļavās. Tas nozīmē arī pilna laika darbu. Bet viss sācies ar to, ka ģimene nolēmusi – tieši viņam būs jāmanto bites un jāturpina senču biškopju tradīcijas (tas noticis ap 2003. gadu). Daudz arī nepretojies, un no galdniecības, kurā tobrīd darbojies, drīz pārslēdzies uz šo arodu. Reizēm gan iedomājoties, ka nu jau vajadzētu arī kādu palīgu, īpaši darbīgākajā vasaras sezonā. Bet tad, spriež biškopis, būtu vajadzīgs vismaz vēl tikpat daudz bišu saimju, lai varētu atļauties kādu darbinieku algot. Vai arī, kas varbūt būtu variants, vajadzētu piesaistīt kādu viestrādnieku tieši vasaras sezonai, jo te uz vietas atrasts darba rokas, kas palīdzētu vien sezonas pīķa stundā, ir pavisam sarežģīti.
Pieskatītās un nepieskatītās
Par skaitļiem daudz nerunājam, bet biškopis atzīst, ka šis gads ir bijis tiešām labs – viens no labākajiem, kādu viņš ir pieredzējis. Bitēm vasaras sākuma svelme pāri nav nodarījusies, un tās cītīgi jo cītīgi strādājušas. Viņš pats pārsvarā medu nododot vairumtirgotājiem, un šogad cena bijusi laba arī tādēļ, ka citviet Eiropā, tai skaitā Vācijā, Čehijā laikapstākļi nav bijuši tik vēlīgi. Bet nu ikdienā cilvēki viņa produkciju var iegādāties, sazinoties ar saimnieku personīgi. Kādu brīdi bija apsvēris arī iespēju atvērt savu stendu tirgū, īpaši ņemot vērā, ka tas ir tik netālu no ražotnes. To arī iemēģinājis, bet nācies atskārst, ka tas – stāvēšana tirgū – nevar būt tāds pasākums no reizes uz reizi. Proti, tad tev allaž tirgus dienās jābūt uz vietas, jo cilvēki ātri vien pierod, kur un kā tevi var atrasts. Olafs atzīst, ka tādam tirgošanās režīmam ilgstošā laika periodā neesot bijis gatavs. Vaicājām biškopim, uz cik ilgu laiku bites var atstāt nepieskatītas? Viņš skaidroja, ka vajagot – arī nedēļas garumā var par tām īpaši nesatraukties. Un esot arī tādi bišu saimju īpašnieki, ka tieši tā arī dara – pavasarī varbūt tur kaut ko padara, novērtē situāciju, bet kopumā – vienkārš liek bitēm mieru. Arī tā rezultāts mēdzot būt gana labs, bet nu daudz vairāk atkarīgs no dažādām nejaušībām, un te varētu arī vilkt robežu – kur tā ir dravniecība un kur jau runa par biškopību.
Par lāčiem un lauksaimniekiem
Publiskajā telpā ir redzēta tāda asāka vārdu apmaiņa starp biškopjiem un lauksaimniekiem, kas, apstrādājot laukums, var kaitēt čaklajiem lidoņiem. O. Baltgalvis uzskata, ka šis tā sauktais konflikts ir krietni pārspīlēts un, iespējams, pat mediju uzpūsts! Katrā gadījumā, kaut arī viņa bišu saimes mēdz atrasties arī konvencionāli apstrādātu lauku malās, vēl ne reizi nav bijušas kādas problēmas, jo saimnieki allaž pabrīdinot, kad miglošana paredzēta. Tādēļ, ļoti iespējams, ka tādu gadījumu, kad bites tiešām apindējas, patiesībā kopumā ir ļoti nedaudz, un arī – tikai kādu nepieredzējušu, mazo lauksaimnieku dēļ, jo lielajiem viss ir rūpīgi izplānots un tāpat vien un pārliekā koncentrācijā neviens savu lauku neapstrādās. Arī lāči, kas, kā dzird, postot dravas Vidzemes pusē, te nekad nav manīti. Tik vienu reizi un pie vienas saimes paplosījusies cauna, kas, laužoties pie kārdinošajiem bišu kāpuriem, esot burtiski izgrauzusies stropam cauri. Vēl reizēm varot novērot, ka ap stropiem kāds ir racies, atstājot augsnē tādas kā nelielas bedrītes. Noskaidrojies, ka tie, visticamāk, ir āpši, kas sev kādu ēdmaņu sarok, bet par medu un bitēm līdz šim nekādu interesi tā arī nav izrādījuši.
Ar lukturīšiem un maskētiem stropiem
Cita lieta…divkājainie. Grūti esot pateikt, kas to dara, bet ir bijis, ka kāds tavu medus ražu novāc pirms tevis, stāsta biškopis. Īpaši risks lielāks, ja bites aizvestas kur tālāk paganīties, piemēram, uz viršiem, kam ziedēšanas sezona noslēgusies nupat. Pārvešanas process noris tā, ka, biškopis sagaida brīdi pēc krēslas, kad bites dodas naktsmierā, un tad ar visu stropu ved tur, kur nu tas iecerēts un kur aizrunāts. Viršu gadījumā to darot tiešām naktīs, lukturīšu gaismās meklējot atbilstošo vietu un noslēpjot pēdas par savu viesošanos stropa novietošanas vietā. Arī paši stropi, kas biežāk redzēti košā krāsojumā, šajā gadījumā tiek speciāli maskēti, un tieši tādēļ, lai tos neapzagtu. Tā interese, secina O. Baltgalvis, visticamāk, ir tajā, ka viršu medus cena var būt arī pat trīskārt augstāka. No citu ziedu medus tas atšķiras ar savu krāsu un arī konsistenci, kas mēdzot būt pat tāda kā želejīga. Šogad gan, atšķirībā no visas pārējās ziedēšanas, ar viršiem nav bijis tik veiksmīgi, iespējams, pavēsā un slapjā augsta dēļ. Medus ir, bet tas attiecīgi vairs nav tiks izteikts viršu medus. Vēl jau gan medus gaida savu sagatavošanu, jo stropi mājās atvizināti pavisam nesen. Tikvien kā izmēģinājuma partija tika gatavota ikgadējiem Piena, Maizes un medus svētkiem, kas augusta nogalē norisinājās Jelgavā. Tad nu interesenti vēl var iespēt lūkot un paši izmēģināt, kāds tad šogad medus padevies.
