Lielākoties ražo konservus no siļķēm un brētliņām
To, ka ir iegūtas palielinātas kvotas brētliņu nozvejā, uzņēmuma vadītājs uzskata par veiksmi. ”Tas, ka brētliņu zvejai kvotas pieaug, protams, tas ir pozitīvs faktors mūsu uzņēmumam, ” saka Uģis Krauklis, ”jo tās ir nepieciešams mūsu sortimentam. Ražojam ķilavas, brētliņas dažādās marinādēs, dažādos sālījumos, eļļā, tomātu mērcē. Mums tā ir ļoti laba ziņa.” Vienlaikus uzņēmuma vadītājs, vērtējot nākotnes izredzes, norādīja, ka zivīm cena varētu celties, jo arī šeit pietiekami nozīmīgu lomu spēlē energoresursi, kas nepieciešami zivju saldēšanai. Arī degvielas cenas zvejniekiem, kuri zvejo brētliņas, ceļas. Ar to būs jārēķinās.
Uzņēmumā pārstrādā arī zivis no tāljūras, pamatā dažādos veidos ražo siļķu filejas. Siļķes nāk no Ziemeļjūras. U. Krauklis arī stāsta, ka no piekrastes zvejniekiem iepērk ļoti maz zivju. Vienīgi tad, kad piekrastes zvejnieki zvejo brētliņas, tad arī tās iepērkot. ”Kvalitāte jau piekrastē zvejotajām, kas nāk pa tiešo no jūras, ir labāka, bet tie daudzumi ir pavisam nelieli, un Bērzciemā ir tikai daži zvejnieki. Vairāk šis iepirkums no vietējiem ir tikai tāpēc, lai atbalstītu savējos un piekrastes zvejniecību kopumā. Zivis no akvakultūras uzņēmumiem pagaidām nepārstrādājam,” skaidro uzņēmuma vadītājs.
Jauni projekti pagaidām nodomu līmenī
Runājot par projektiem, U. Krauklis pastāsta, ka ar Eiropas Savienības atbalstu realizēti divi projekti. Bet tas jau bijis 2008. gadā, un tad pēc pāris gadiem otrs. Uzraudzības termiņi šiem projektiem ir beigušies. ”Mēs tā kā domājam par nākošo, bet neesam saņēmušies. Arī projekta mērķis pašlaik vairāk virzīts uz energoefektivitāti, bet mēs jau to tā kā esam paveikuši – līdz ar to nevaram savākt projektam vajadzīgo punktu skaitu. Mēs esam renovējuši saldētavas, iegādājušies labākas, efektīvākas iekārtas. Pašlaik tā kā akcents likts uz saules paneļiem. Tāda doma – tos uzstādīt – mums ir. Vasarā elektroenerģiju vajag vairāk. Ziemā – februārī iepērkam visu nepieciešamo izejvielu un tad visu vasaru ar to strādājam. Saldētavā vasarā elektroenerģija tiek tērēta stipri vairāk nekā ziemā. Tad nu vasarā saules paneļi noderētu,” spriež U. Krauklis.
Kas attiecas uz darba procesa automatizāciju, tad uzņēmuma vadītājs spriež, ka Bērzciema zivju pārstrādātājs neražo masveida produktu, ko varētu, piemēram, pildīt kārbās ar robota palīdzību. Brētliņu filejas labāk sanāk, ja tās pilda ar rokam. Brētliņas ierindot kārbiņā tik akurāti, kā uzņēmumā tas ierasts, roboti nevarēs, – ir pārliecināts U. Krauklis. Aizvākošana? Protams, tā jau sen esot automatizēta. Vaicāts par šī brīža lielākajiem izaicinājumiem, uzņēmuma vadītājs skaidro: ”Svarīgs ir darba spēks, tā pašlaik ļoti trūkst. Meklējam darbinieces Bērzciema cehā, kur vismaz trīs nepieciešamas noteikti. Bet mums apkārt nav vietējo iedzīvotāju darbspējas vecumā. Te lielākoties dzīvo tikai pensionāri un rīdzinieki. Jāatzīst arī, ka zivju cehā jau nav tas pateicīgākais darbs. Tāpēc ir mums vietējie, kas brauc uz darbu Tukumā, kur strādā veikalu, jo tur algas ir lielākas, darbs – siltumā, nav zivju smaržas… Protams, braukšana ir neērtāka, bet cilvēki izvēlas sev piemērotāko. Ar darba algām turamies tādā pat līmeni kā pārējie pārstrādes uzņēmumi maksā, citādi cilvēki aizies prom. Pakāpeniski arī algas ceļam.”
Ražo vairāk, bet pietrūkst pašvaldības atbalsta
Jautāts par pandēmiju, uzņēmuma vadītājs saka, ka visi darbinieki ir vakcinējušies, visi strādā maskās, ir pietiekoši apzinīgi. Neesot bijis tā, ka pandēmijas dēļ kaut kas apstātos. Arī par produkcijas realizāciju uzņēmumā nesūdzas: ”Acīmredzot kovidapstākļos visi sēž mājās un ļoti labi ēd. Tad nu nākas ražot vairāk. Vietējais tirgus ir līdzīgs kā pagājušā gadā, bet eksports pieaug. Sava uzņēmuma zivju konservus pārdodam Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Īrijā, Anglijā, ASV un citur.”
Vaicāts par to, kādas tad ir viņa vadītā uzņēmuma īpašās vajadzības, U. Krauklis atzīstas, ka nav pārāk ērti tas, ka uzņēmumam ražotnes atrodas divos novados: ”Turklāt gribētos arī atsaucīgāku pašvaldību ražotnei, kas atrodas Mērstagā, kur esam radījuši 25 darba vietas, kamēr Bērzciemā ir tikai astoņas. Patiesībā mūsējā Mērsragā ir palikusi vienīgā zivju pārstrādes ražotne. Esmu interesējies Mērsragā par iespējām, ka centralizēti varētu nodrošināt ūdens apgādi, attīrīšanas iekārtas, bet ieinteresētību no pašvaldības darbinieku puses neesmu manījis. Ja Engurē vēl vismaz kaut kādā līmenī par to domā, tad Mērsragā par to nedomā vispār. Pašlaik mums abās vietās ir savas attīrīšanas iekārtas, ko uzturēt vienam mazam uzņēmumam ir gan finansiāli grūti, gan arī, manuprāt, lieki. Par to vajadzētu domāt pašvaldībai. Ja runājam par zaļo kursu, tad jau nav tālu tas laiks, kad arī visam dzīvojamo māju fondam ciemos vajadzēs būt pieslēgtam centralizētai kanalizācijai un ūdensvadam, un ko tad?!” mūsu sarunas noslēgumā vaicā Uģis Krauklis.
