«Savējie» un «Savējās» vienmēr būs jauni, jo koru pamatsastāvu veido Raiņa ģimnāzijas dziedošie jaunieši, kuru balsīm savējās pievieno absolventi. Un viņu diriģente Rasma Valdmane arī ir jauna, jo citādi taču viņa nevarētu būt savējā.
Dziesmu svētku gaidās
Gan mācības skolā, gan pašdarbības sezona atsākusies tikai pirms diviem mēnešiem, bet Rasmas Valdmanes vadītajiem kolektīviem «Savējie» un «Savējās» jau ir gatava koncertprogramma un kopā ar Vidzemes augstskolas kori «Skan» viņi 21. oktobrī pieskandināja visu ģimnāziju.
– Jūsu koncerta programmu veidoja Dziesmu svētku repertuārs?
– Šoreiz vairāk iekļāvām dziesmas, kas nākotnē plānojas būt noderīgas. Tās jāieskandina agrāk, lai īstajā brīdī izdotos pārliecinošs priekšnesums. Dziesmu svētku repertuāru atstājām sadziedāšanai kopkorī ar valmieriešiem. Šis koncerts mums pašiem ļoti patika. Likās pat tā kā par īsu. Mūsu ciemiņi esot svinēšanu turpinājuši savās mājās, mēs – tepat. Dziedājām uz nebēdu, nezinu, vai kāds pēc tam vēl bija pie balss. Labi, ka šonedēļ brīvlaiks. Turpinājums noteikti sekos. Brauksim pretvizītē uz Valmieru. Koris «Skan» ir mums līdzvērtīgs gan vecuma, gan varēšanas ziņā… Draugus atrast nemaz nav tik vienkārši. Nereti jauniešu kolektīvos notiek pamatīga dziedātāju atlase, lai konkursos un skatēs varētu pretendēt uz augstām vietām un vērst skatus uz tālām zemēm. Vēl draudzējamies ar Dobeles ģimnāziju, ar jelgavniekiem, kur pašlaik Gunta Paškovska atjauno kori. Nav jau ne laika, ne iespēju daudz braukāt apkārt. Grūti ir savākties – vienmēr kāds ir apslimis, kādam ir mācības vai sesija augstskolā, sacensības vai citi pasākumi. Bet koncertdzīve mums ir gana aktīva. 17. novembrī būs divas uzstāšanās pašu ģimnāzijā. Tad tiks atvērta 1967. gadā par godu Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai skolas sienā iemūrētā urna. Īstais vēsturiskais brīdis būtu 7. novembrī, taču mēs datumu esam pietuvinājuši mūsu valsts dzimšanas dienai. Nākamreiz plāksni atvērs skolas 125 gadu jubilejā. Var rēķināt, kurā gadā tas būs, ja janvārī svinēsim mācību iestādes deviņdesmitgadi. Vēl esam iecerējuši padziedāt Sātu un Tukuma baznīcā, pavasarī būs skates un tad jau arī lielie Dziedāšanas svētki klāt.
– Ko vari teikt par gaidāmo Dziesmu svētku repertuāru? Vai to caurvij Latvijas simtgades tēma?
– Labi, ka dažas dziesmas no repertuāra ir izņemtas, kā A. Maskata «Precību dziesma», arī P. Barisona «Pa zvaigžņu ceļu» dziedās tikai izlases kolektīvi. Domāju, ka arī U. Prauliņa «Dievaines» iekļautas tikai solistes Elīnas Garančas dēļ. Ko lai tur iesāk kori, kam uzticēta visa sākuma daļa – tīrais solfedžo materiāls? Labi, mēs iemācīsimies, bet diez vai tas ir kopkorim piemērots darbs. Protams, repertuārā ir arī zināmas un laika gaitā pārbaudītas dziesmas – skanēs J. Vītola «Gaismas pils», E. Melngaiļa «Jāņu vakars», A. Kalniņa «Latgale» sieviešu koriem, P. Barisona «Brīvība» vīru koriem, lai gan arī tā ir grūti izdziedama. Par jaunrades dziesmām… Var jau būt, ka beigās viss sanāks labi. Simtgades tēma droši vien audīsies cauri režijā.
– Vai arī pašai šie svētki būs īpaši?
– Visa mana dzīve dalās posmos pa Dziesmu svētkiem. Sākot no 1965. gada, kad ar Tukuma kultūras nama kori kārtoju konservatorijas beigšanas eksāmenu un pēc tam kopā piedalījāmies svētkos. Mans pedagogs Klements Mediņš ar koncertmeistari tikai vienu reizi atbrauca paskatīties, ko es daru. Cīnījos, kā pratu. 1973. gadā – Dziesmu svētku simtgadē – man jau bija meiteņu koris, tad pakāpeniski radās pārējie kolektīvi.
Dziedam, kad vien varam
«Savējie» ir Atmodas laikā veidojies kolektīvs. Gudrojot nosaukumu, pilna tāfele bijusi pierakstīta ar variantiem. Viens pēc otra tie svītroti nost, kamēr palikuši divi – «Savējie» un «Savieši». Kādā koru skatē, kur R. Valdmanes dziedātāji uzstājušies divos sastāvos (tikai vidusskolēni un skolēni kopā ar absolventiem), diriģente saņēmusi arī divus diplomus – par «Savējiem» un «Saviešiem».
– Man liekas, ka toreiz vienkārši sajauca. Mūsu karogā rakstīts 1991. gads un nosaukums – «Savējie».
– Vai atšķiras 90. gadu «Savējie» no pašreizējiem?
– Atšķiras. Uz pirmajiem varēja vairāk paļauties. Vismaz 95% ieradās uz koncertiem. Toreiz jau arī nebija tik daudz iespēju citur izpausties. Tagad puse manu dziedošo puišu ir sportisti – futbolisti, florbolisti. Kora mēģinājumu laiks man jāsaskaņo ar viņu treniņu un spēļu grafiku. Mūsu vokālais pedagogs Valda Tračuma ar «Savējo» studentiem, kad vajadzīgs, tiekas un strādā Rīgā. Mani palīgi ir arī kormeistars Guntars Vičmanis un koncertmeistare Ināra Vičmane. Pieaugušie bieži vien uz mēģinājumiem vai koncertiem netiek darba dēļ. Nedomāju, ka visi varēs atļauties paņemt brīvu Dziesmu svētku nedēļu, kas agrāk bija gandrīz pašsaprotami.
Dziedāšanas ziņā gan nejūtu lielu atšķirību – ar šo sastāvu varam celt to pašu, ko agrāk. Mūsdienu jaunieši nebaidās uzdrīkstēties, augusi viņu pašapziņa. Tagad mums ir vairāk pašiem savu solistu.
– Intervijā pirms iepriekšējiem Dziesmu svētkiem teici: “Tā esmu domājusi – beigšu strādāt, kad man vairs neveidosies kontakts ar jauniešiem. Bet ir! Kā brīvs brīdis skolā, viņi nāk pie manis. Ja arī nedziedam, varam iedzert tēju, kafiju manā kabinetā…”
– Kafiju, tēju vairs nedzeram, nu ir cits sastāvs, bet starpbrīžos dziedam gan. Stundās vien nevar visu paspēt. Vēl viņi nāk… Tāpēc – jāstrādā.
– Vai kolektīvā, kas katru gadu mainās, ir iespējama liela izaugsme?
– Nav. Atceros, ka pēc vienas koru skates diriģents Jānis Zirnis teica: ”Ja tu šitās meitenes varētu piecus gadus noturēt…” Sastāvs katru gadu mainās. Tas pats ir arī augstskolu koros.
– Tava attieksme pret skatēm?
– Tā ir apliecināšanās – sev, korim. Vēlētos, lai skatēs nav tik strikti ierobežots repertuārs, gribētos, lai pašiem būtu dota lielāka izvēles brīvība, lai parādītu savas iespējas. Dziesma no dziesmas ļoti atšķiras.
Skolotājas Valdmanes dēļ
«Savējo» dalībnieki saka, ka viņiem patīkot dziedāt, pilnveidoties, jo caur mūziku iepazīstot latviešu tautas kultūru, gūstot jaunu pieredzi un emocijas uzstājoties. Patīk pavadīt laiku kopā ar līdzīgi domājošiem un dziedošiem jauniešiem. Cits neslēpj, ka grib tikt uz Dziesmu svētkiem. Bet kāda meitene atklāj: “Domāju, ka liela daļa koristu «Savējos» dzied tieši Rasmas Valdmanes dēļ, jo dziedāt tik cienījama un atpazīstama cilvēka vadībā ir liels gods.” Un vēl kāds piebilst: “Rasma ir ar visiem draudzīga, nedusmojas, ja kaut kas nesanāk, pirms atbildīgas uzstāšanās nav pārlieku sastresojusies un cenšas pārējos uzmundrināt, turklāt viņa ir ļoti aktīva – Čehijā bez jebkādām atlaidēm nostaigāja ar mums kopā vairākus kilometrus.”
– Kas, tavuprāt, jauniešus saista korī?
– Varbūt dziedāšana? Manējie ir interesanti. Nereti pēc koncertiem uzreiz braucam mājās – šitas sastāvs nav uz ballēšanos. Tur vairāk absolventi. Atliek domāt, ka viņi nāk dziedāšanas pēc.
– Varbūt diriģentes dēļ?
– Jā, jā, tā man ir teikuši, ka mans faktors tur nostrādā. (Smejas.)
– Tik ilgi strādājot, noteikti esi apjautusi, ar kādām īpašībām un prasmēm jābūt apveltītam labam diriģentam.
– Diriģentam, kurš iet uz cēliem mērķiem, noteikti jāpiemīt citām īpašībām, bet skolas kora savākšanai, domāju, ka esmu savā vietā. Tas ir skolas pašdarbības līmenis – pašu priekam. Šim darbam noder diplomātija, ir jābūt cilvēciskam kontaktam – mēs esam ļoti vienoti, esmu mācījusi vairāku tagadējo dziedātāju vecākus, vajadzīga pacietība, jāliek lietā plānošanas prasmes. Pirms pasākumiem katram aizsūtu īsziņu, lai noskaidrotu, ar kuru varu rēķināties, ar kuru ne. Man jauniešos patīk viņu jauneklīgais gars, aizrautība, tas, ka ar viņiem tik forši var komunicēt…
– Tad jau arī pati jūties jauna. Vai pārzini jaunās tehnoloģijas, seko līdzi modes tendencēm?
– Ne jau nu diži, bet drusciņ tehnoloģijas pārzinu, pat feisbukā esmu! Bet, ja man kaut ko vajag, nekautrējos un paprasu – jaunieši palīdz, visu izdara. Man ir māksliniece Krista, kas taisa afišas un ielūgumus, puiši veido diskiem vāciņus. Korī ir pienākumu sadale. Pirms pagājušās sestdienas koncerta uztraucos, ka nebūs bilžu, bet, izrādās, jaunieši paši par to ir padomājuši, visu saorganizējuši.
– Tu vienmēr tik labi izskaties! Varbūt tev ir sava stiliste?
– Nē, nē! Es pati zinu, ko savu apmēru dēļ varu atļauties un ko ne. Tiesa gan, man ir laba šuvēja.
– Kas tevi iedvesmo?
– Dažreiz tās ir pavisam vienkāršas lietas. Man prieks, ka varu jauniešus uzrunāt un viņi atnāk, strādā, domā, darbojas. Man nav jāstāv viņiem klāt. Ir gandarījums par labi izdevušos mēģinājumu, koncertu. Tas iedvesmo darboties tālāk. Esmu sarūgtināta, ja neierodas tie, kas solījuši. Tad ir kreņķis, bet es sevi noturu rāmjos. Dēls jau man saka: “Nesatraucies par to, kur neko nevari mainīt.”
– Kas aizrauj un sagādā prieku brīvbrīžos?
– Sekoju līdzi sporta aktivitātēm televīzijā, sazvanos ar māsu, mums ir savas favorītkomandas, favorītspēlētāji, par kuriem turam īkšķus. Un tad, protams, mana mazmeitiņa Rūta Līna, kurai ir gads un četri mēnesīši. Viņa ir tik interesanta!…
