Par izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības lekcijā «Kā būt labai mammai īstajā laikā» pastāstīja psihoterapeite, ginekoloģe un dzemdību speciāliste Gunta Frīdenberga.
Auglība un olnīcu attīstība – jau mammas vēderā
– Kad mazā meitenīte sāk attīstīties mammas puncī, jau 10. grūtniecības nedēļā sāk veidoties ārējie dzimumorgāni. Ap 12. nedēļu olnīcās sāk parādīties primārās olšūnas. Daba patiesība mūs ir ļoti bagātīgi apveltījusi, jo “starta kapitālā” tiek iedoti 7 miljoni olšūnu. Kad bērniņš piedzimst, primāro olšūnu skaits krietni samazinās no 7 uz 2 miljoniem. Mazajām zīdaiņu meitenītēm ir tāda īpatnība, ka orgāni neatrodas tur, kur pieaugušai sievietei; dzemde un olnīcas mazulim atrodas krietni augstāk – gandrīz vēdera dobumā. Dzemdes novietojums mainās tikai pēc trīs gadiem. Tad nāk nākošais attīstības periods – mazbērna vecums (līdz 8 gadu vecumam), kad iestājas it kā relatīvs miers – nekas nenotiek, nav nekādas hormonālas ietekme. Nākošais nozīmīgais brīdis, ko atzīmēja arī senie latvieši, ir pubertāte, ar kuru arī sākas pirmās mēnešreizes. Kas tīri vizuāli šajā laikā notiek ar meitenēm? Noapaļojas gurnu līnija, pleci, parādās krūtis. Šajā laikā organismā strādā tikai viena olnīca, kurā nobriest olšūna un uz “starta” mēnesī iziet no trīs līdz desmit olšūnām. Savukārt nedēļas laikā tiek izvirzīta pati labākā, kura arī turpina savu attīstības ceļu. Ideālā variantā (apmēram cikla vidū) olšūna ir gatava un “dodas” uz olvadu “satikt” savu spermatozoīdu. Bet, ja apaugļošanās nenotiek, tad cikla beigās gļotāda nolobās no dzemdes sienas un ar asinīm tiek izvadīta laukā. Mūsu senču sievietes mēnešreizēm jeb mēneša ziediem (kā tas ir dainās un folklorā pieminēts) pievērsa lielu uzmanību. Mēnešreižu asinīm un ūdenim ar tām tika piedēvētas maģiskas īpašības – ja ūdeni lēja uz ābeles saknēm, tad meitene būs skaista, ja lēja pāri zirga mugurai, meitene būs vesela un stipra, ja apinājā – puiši tīsies ap meiteni kā apiņi. Tāpat mūsu senči uzskatīja, ka brīdis, kad sievietēm beidzas mēnešreizes, nav mazsvarīgāks. Jo tad sieviete tiek iecelta īpašā kategorijā un viņai ir lielākas iespējas kļūt par dziednieci vai zintnieci. Savukārt Senās Grieķijas domātājs Aristotelis bija teicis, ka sieviete mēnešreizēs sabojā visu – vīns sarūgst, zirņi nedīgst un pat ieroči kļūst neasi. Un arī šodien vēl joprojām pasaulē ir daudz primitīvu tautu, kas uzskata, ka mēnešreižu laikā sieviete daudz ko var sabojāt.
Par izsargāšanos cilvēki domājuši visos laikos
– Primitīvās tautas bieži vien nesaistīja grūtniecību ar mīlēšanos. Viņi uzskatīja, ka bērns ir Dieva dāvana un viņš vienkārši atnāk. Āfrikas tautas izgatavoja speciālus amuletus, ko valkāja, lai sieviete nepaliktu stāvoklī. Piemēram, indiāņu tautas recepte bijusi šāda: četras dienas jākošļā pētersīļi, un tad grūtniecība neiestājas. Savukārt Ķīnā bijusi daudz drausmīgāka metode – tukšā dūšā mutē jāpaņem dzīvsudraba lodīte, kas veselu dienu ir karsēta, tad nu neauglība garantēta uz visu atlikušo mūžu. Arī latviešu folklorā ir minēti vairāki desmiti veidu, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības.
Visus izsargāšanās līdzekļus var iedalīt vairākās grupās, atkarībā no lietošanas drošības un efektivitātes. Visnedrošākie līdzekļi ir tie, kuru efektivitāte katrā reizē ir atkarīga tikai no lietotājiem. Un šajā jomā visizplatītākais ir pārtrauktais dzimumakts. Tā ir veca metode, kas aprakstīta pat Bībelē. Pirmajā Mozus grāmatā ir stāsts par Onanu, kuru sūtīja pie mirušā brāļa Gera sievas, lai viņš to apaugļotu. Brālis bija gājis bojā, bērnu nebija, un Onans, iedams pa ceļam pie Tamāras, izdomāja, – kaut bērns piedzims, tas nebūs viņa. Un, kā Bībelē teikts, viņš pa ceļam savu sēklu izkaisīja zemē. Onanu ķēra Dieva dusmas, un viņš tika nonāvēts. Un šis Bībeles stāsts parāda, kāpēc daudzām reliģijām ir tik negatīva attieksme pret vīrieša sēklas bezjēdzīgu izlietojumu – jūdaismā vīriešu masturbācija tiek pielīdzināma pat nāves grēkam.
Otrā grupā ietilpst tādi izsargāšanās līdzekļi, kā prezervatīvi un spermicīdi. Vēsturiski prezervatīvi varētu būt radušies Senās Romas laikā. Karavīriem, kas gāja karagājienos, tika ieteikts uz dzimumlocekļa uzmaukt dzīvnieku pūšļveida orgānus. Bet tas tika darīts nevis, lai pasargātu sievieti no grūtniecības, bet gan lai pasargātu sevi no slimībām. Savukārt 16. gs. vēsturē tiek aprakstīti audekla maisiņi, kas tika šūti tādiem pašiem nolūkiem – lai nesaslimtu, piemēram, ar sifilisu, kas tajā laikā bija ļoti nopietna problēma. Vēlāk prezervatīvus izgatavoja no dzīvnieku zarnām. Laikam ejot, parādījās gumija, un pirmie gumijas prezervatīvi tika sašūti kopā no maziem gumijas gabaliņiem. Tur gan rodas jautājums, cik tie bija droši un cik – efektīvi. Tad 19. gs. nāca ar vulkanizāciju – amerikāņu ķīmiķis Gudjers radīja pirmo viengabala prezervatīvu, un tā bija īsta revolūcija. Mūsdienās progress turpinājās, iesākumā prezervatīvi bija no silikona, tagad – no lateksa… Un tie ir visdažādākie – ar garšu, smaržu, dažādu reljefu un pat ar muzikālu efektu.
Savukārt spermicīdi ir ķīmiski līdzekļi, kas nogalina spermatozoīdus. Tos ievada makstī īsi pirms dzimumakta (10 līdz 15 minūtes) un tie darbojas tikai īsu laiku, neradot nekādus blakus efektus. Arī spermicīdu pirmsākumi meklējami jau senajā Ēģiptē. Tur lietoja tādas sastāvdaļas kā ziloņu mēslus un medu. Jā, sievietes visos laikos ir kaut ko domājušas un meklējušas, lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības. Un, piemēram, 18. gadsimtā Francijā piekopa īpašu un iedarbīgu metodi – pirms mīlēšanās francūzietes makstī ielika sūklīti un tam uzpilināja dažus pilienu konjaka. Sūklis bija kā mehāniska barjera, savukārt konjaks vēl papildu aizsardzība.
Trešā grupā ir izsargāšanās līdzekļi, kuriem drošības procents ir pāri 90%. Pie šīs grupas pieder injekcijas, plāksteri, riņķi un tabletes. Un jau 1900. gadā tika atklāts, ka grūsnas trusenes izdala hormonu progesteronu, kurš neļauj tai vairs palikt stāvoklī. Pagāja 50 gadi, lai par šo tiktu uzsākts plašāks pētījums. Un 1956. gadā dzīvnieku eksperimenti pārcēlās uz cilvēkiem. Projekts bija gana nopietns, tam tika piešķirti arī līdzekļi no ASV budžeta. Pirmie izmēģinājuma “trusīši” bija Haiti un Puertoriko sievietes. Viņas lietoja hormonālās tabletes, un efekts bija ļoti labs, tāpēc pēc četriem gadiem Amerikā sākās tablešu augšupeja. Divu gadu laikā tika pārdots 1.2 miljoni tablešu iepakojumu. Kāpēc tabletes kļuva tik populāras? Tobrīd Amerikā bija seksuālās revolūcijas laiks – sievietes gribēja pierādīt, cik viņas ir brīvas savos uzskatos uz darbībā. Tas bija laiks, kad vibratorus reklamēja katalogos kopā ar tējkannām, fēniem un gludekļiem. Uz tā paša viļņa aizgāja arī hormonālās tabletes. Efekts bija patiešām labs un veiksmīgs. Viens no tablešu radītājiem – Džons Roks bija pārliecināts katolis, un tad, kad tabletes tika radītas, viņš to lietošanu pielāgoja sievietes dabīgajam – 28 dienu ciklam. Viņš bija pārliecināts, ka baznīca pieņems šo jauno līdzekli. Bet liela bija vilšanās, kad baznīca to noraidīja un nepieņem vēl šodien. Bet vēsturiski no tā laika palika 28 dienu cikls.
Vēl viens preparāts, ko pieskaita pie hormonālajiem līdzekļiem, ir avārijas kontracepcija – liela hormonu deva vienā vai divās tabletēs, ko var lietot pēc tās saucamās avārijas – pārplīsuša vai nobrukuša prezervatīva. Iedzerot šo preparātu pēc iespējas ātrāk pēc dzimumakta (iespējamais laiks ir 72 stundas), ir diezgan augsts procents, ka grūtniecība neiestāsies.
Bet kā visdrošākie izsargāšanās līdzekļi ar drošības procentu virs 99% ir ķirurģiska sterilizācija gan vīriešiem, gan sievietēm, zemādas implants, kas pie mums Latvijā gan neesot pārāk populārs, kā arī spirāles.
Iespējams, ka spirāļu pirmsācēji bija tuksnešu ļaudis – viņi ielika kamieļu mātes dzemdē mazus akmentiņus, kas neļāva tai palikt stāvoklī. Līdz ar to viņa kļuva ilgāk izmantojama kā tuksneša “kuģis”, un tas visiem bija ērti un izdevīgi. Mūsdienīgāku līdzekļu attīstība sākās 20. gadsimta 20. gados. Sākotnēji tie bija divi vācu ārsti – Valenburgs un Grafenbergs, kas radīja savus līdzekļus. Formas un materiāli bija ļoti dažādi – zīds, metāls (notika eksperimenti). Grafenbers pirms 2. pasaules kara radīja diezgan veiksmīgu līdzekli. Taču viņš bija spiests emigrēt, jo nacisti nevarēja pieļaut, ka āriešu sieviešu auglība kaut kādā veidā varētu tikt ietekmēta. Viņš aizbrauca uz Ameriku, kur sastapa ļoti pretimnākošus un ieinteresētus kolēģus un pētījumi turpinājās. Gala rezultātā tika radīta spirāle, kam bija riņķveida forma ar nosaukumu Grafenberga riņķis.
Mūsdienu spirālēm ir divi veidi – plastmasas rāmītis un metāla diegu uztinums vai arī hormonālās spirāles, kuras Latvijā pieejamas jau vairāk nekā 25 gadus. Mūsdienās šis līdzeklis ir plaši lietots, un priekšrocības ir tās, ka tad, kad spirāle ir ievadīta, sievietei vairs ne par ko nav jāuztraucas – nav kā ar citiem līdzekļiem, kurus var aizmirst, sajaukt, vai būt kaut kāda blakus iedarbība.
