Kā klājas uzņēmēj? MAF
Par to, ko būtu svarīgi saglabāt, un to, kur laikiem tomēr jāmainās līdzi, saruna ar zvejnieku īsu brīdi pirms atzīmējam ikgadējos Zvejnieksvētkus.
Lai tīkls nav uz muguras jāstiepj!
Arī mūsu sarunas dienā četros no rīta Andris jau paspējis pabūt jūrā. Un, sēžot dzimtas īpašumā «Cīruļos», pie loga ar skatu uz īpaši Bērzciemam raksturīgo jūras malu, pats atzīst: reizēm aizdomājoties, ko gan pats ir uzņēmies, jo zvanot cilvēki daudz un regulāri…
– Nu, kad jau jābrauc kaut kur palamāties, tad jau man neatsaka neviens. Ja vajag, ir 20 cilvēki, kas salec mašīnās un brauc. Bet nu ikdienā… Cilvēki tomēr iet jūrā, un katrs jau nevar to visu zināt, izurbties cauri (ES) regulām un tamlīdzīgi. Tagad gan, protams, ir labāk, nekā tas bija sākumā, tomēr tāpat – ir reizes, kad [politiķi, valdība] izlaiž kādas izmaiņas, ar mums nesaskaņojot, tā teikt, – paslīd. Tad atkal braucam. Bet kopumā šobrīd tomēr ar mums rēķinās, zina, ka apstrīdēsim, tādēļ arī ar mums runā un mūs informē. Viņiem nu galīgi nepatīk, kad braucu…
Cilvēki kopumā un tai skaitā arī ierēdņi, protams, mēdz būt visādi. Taču man tomēr gribas teikt, ka lielākoties cilvēki ir labi un izprotoši. Problēma jau tā, ka iepriekš par piekrastes zvejnieku interesēm īsti neviens neiestājās, mazos nepārstāvēja, kamēr, piemēram, lielo kuģu īpašnieki savu naudu saņēma… Un tad pēkšņi uzrodas kaut kādi! Sākumā bija diktam liela nesaprašana…
Tagad gan neko sliktu nevaru teikt, un arī mēs ierēdņiem stāstam, kas esam, ko darām. Piemēram, Zivsaimniecības un valsts atbalsta departaments pat speciāli atveda savus darbiniekus uz Bērzciemu, sarīkojām kopīgu pasākumu.
Tāda nu ir tā ikdiena. Pats arī iet jūrā, zvejo. Ir dēļ kā censties – bērniem, mazbērniem. Un lielākais prieks man ir tajās reizēs, kad piezvana man puikas no Saunaga vai Saulkrastiem un saka paldies, jo dabūjuši kvadriciklu un piekabi – nav vairs zvejas rīkus uz muguras līdz jūrai un atpakaļ jāstiepj. Un, kas svarīgi, – atbalsts zvejniekiem jeb granti nu ir 100% apmērā, kā nekad iepriekš nav bijis. Vēl vairāk, iepriekš visus divdesmit gadus atbalsta nebija vispār vai arī tas bija tikai tāds – formāls. Nu tas ir mainījies, proti, ir iespēja piesaistīt savam uzņēmuma līdz 30 000 eiro. Pirmajā kārtā to ieguva 47 pretendenti, otrajā – 46. Un vēl būs trešā kārtā, kur piekrastei dabūjām vēl miljonu klāt. Un šī ir nauda, ko atkal gribēja virzīt kuģu sagriešanai lielajiem. Noprotestēju. Un, kas vēl svarīgi, ka atbalstu var dabūt tie, kas tiešām zvejo un strādā pārsvarā ar vietējo zivi.
Ņemam sānu spuras…
Pats uz atbalstu nav pretendējis, toties dēls, kurš turpina šo zvejnieka arodu, nu var attīstīt nelielu ražotni, lai, kā smejies, nebūtu zem priedes zivis jātīra. Andris atceras, ja vēl pirms gadiem divdesmit, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, pieprasījums pēc vietējām zivīm diezgan dramatiski kritās, jo daudz plašāka bija pieeja ievestajai produkcijai. Taču tagad atkal viss otrādi – pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.
– Grib atkal to vietējo zivi! Bet pa šiem gadiem izveidojies jau tāds paradokss, ka grib, piemēram, to pašu luci – kūpinātu luci, bet cilvēks nemaz nezina, kā īsti to ēst. Bija mums atbraucis LOSP (Lauksaimniecības organizācijas sadarbības padome), kurā arī iestājāmies, un skatos – neviens lučus neēd, jo, redz, esot asakas. Taču, kad ierādījām, kā tos lučus pareizi lupināt, viss desmit minūtēs pazuda. Kā to dara? Sāk no astes, vienu malu, otru malu jeb sāna asaku noplēš, nolauž astīti un atver vaļā. Tāpat arī ar butēm – arī vispirms jāatrauj sānu spuras… Mēs jau centīsies kaut ko uz svētkiem arī gādāt, bet nu, jāsaka, ka šobrīd jūrā diezgan liels tukšums…
Starp citu, ko jāpiebilst un kas novērots: drīz neviens vairs nepirks zivi kā tādu – svaigu, tikko noķertu. Vajadzēs tomēr jau sagatavotu, iztīrītu, vakuumā ievietotu un tamlīdzīgi… Katrs jau strādā savādāk, bet mūsu ģimenes saimniecība palēnām uz to tiešām iet. Tāpat kā strādā arī ar vietējiem krogiem, kas sūta, gatavo arī vietējo zivi (trīs no tiem – «Bermudas», «Caffe Engure» un «Vizbuļi» – ir arī organizācijas «Mazjūras zvejnieki» biedri). Bet tās cilvēku masas šobrīd vasarā ir tādas, ka pat nevar spēt tos apgādāt. Zivs ir tik, cik ir!
Jāpiekrīt, ka ar gadiem ir kaut kur kaut kas palaists – cilvēki īsti vairs nezina, kad un kāda zivs nāk, kad ir dabūjama. Taču sadarbībā ar Zemkopības ministriju biedrība ir uzsākusi arī izstrādāt piekrastes mārketinga programmu. Būs māja lapa, kur katrs pats varēs redzēt, kur dzīvo vietējais zvejnieks un kurā brīdī, ko piedāvā. Un tas attiecas ne tikai uz zivīm, bet arī, piemēram, uz tūrisma piedāvājumiem, stāvlaukumiem un tamlīdzīgi. Papildus paredzēts apkopot informāciju, piemēram, par ēdināšanas iestādēm un visu citu noderīgo info par piekrasti.
Uzturēs lapu biedrība un, domāju, ka zvejnieki paši būs ieinteresēti, jo tas mērķis jau tāds, lai cilvēks, pirmkārt, varētu tiešām dabūt vietējo zivi tepat uz vietas, otrkārt, lai zvejniekam nebūt visa sava sagatavotā produkcija jādod prom pārpircējiem, kā tas daudzviet tiešām ir bijis. Cilvēkiem labāk un arī zvejniekam, protams, tā ir iespēja nopelnīt bez starpniekiem,– vajag tik uzņēmību.
Lai pāri lavas malai nepārkrīt…
Tieši šīs uzņēmības, spriež Andris, dažbrīd šķiet, ka kļuvis mazāk. Kā piemēru viņš min kaut vai to pašu luču zveju, kas arvien aktīva ir tieši mūsu reģionā. Citviet piekrastē pārmetušies, piemēram, uz grunduļiem. Bet ne tāpēc, ka luču trūktu – vienkārši negriboties ar tiem vairs tā ņemties. Lūgts pastāstīt, kā pašam tas – pievēršanās zvejniecībai – sācies, Andris izlabo, ka, nevis sācies, bet gan turpinās!
– Mani senči ir vieni no pirmajām astoņām ģimenēm, kas veidoja šo ciemu. Nepateikšu par paaudzēm, bet, cik zinu, visi bijuši zvejnieki un «Cīruļi» ir vecā dzimtas saimniecība. Tēvs un viņa tēvs bija jūras zvejnieki, mammai senči – ezera zvejnieki. Un tā tas turpinās, jo tagad zvejo arī mans dēls, tāpat kā nu jau arī divpadsmitgadīgais mazdēls (meitas dēls), kas pa vasarām sācis iet līdzi jūrā. Nevienā skolā jau par zvejnieku tā neizmācīsies! Par jūrnieku – jā, bet ne par zvejnieku, kur ir daudz sīkumu, ko apgūt un saprast…
Ir jau arī dzīvē kas cits darīts. Mācījos Engurē, pēc tam Mērsragā, un arī Universitātē enerģētiķos sanāca pastudēt. Tas gan pēc armijas. Un tad desmit gadus Tukumā strādāju milicijā – līdz Atmodai. Jau kā privātpersona piedalījos barikādēs un pēc Neatkarības atjaunošanas, kad sāka veidoties Zemessardze, dibināju to arī Engurē – vadīju tā saukto zaļo berešu vienību. Pēc izdienas skaitos Zemessardzes virsseržants, bet tad, kad sāka pa mājām aplasīt ieročus, pagājām tomēr malā.
Pārejas laikos varbūt jūrā sanāca iet mazāk, bet tā – zvejots visu mūžu, tostarp padomju gados, kad tas bija tā kā pa kluso jādara. Galvenokārt jau pat ne tik daudz loma dēļ, cik tādēļ, ka pie tā tik ļoti pierasts. Tas ir teju vai asinīs, kā uz to jūru velk. Un sāku to darīt jau no bērna kājas, tikko vispār varēju laivā iekāpt. Biju jaunākais piecu bērnu ģimenē un tā nu arī visu laiku vilkos līdzi savam tēvam un brālim. Ko tāds maziņš dara jūrā? Neko – sēž un lūr apkārt, jo neko jau izdarīt nevar, īpaši jau tajā laikā, kad es augu. Tēvs tik uzpasēja, lai pār kanti nepārkrīt. Un tāpat tas arī tagad notiek. Mums biedrībā, piemēram, ir jauns puisis no Upesgrīvas, kas smējās, ka esot uz reņģes laivā izaudzis. Ausis vien ārā rēgojušās!
Tā dzīvots visu laiku. Un arī tagad eju jūrā, jo patīk. Bet uzņēmējdarbība, saimniecība – tas vairāk dēlam. Pats palīdzu, kā arī nedaudz ir tūrisms – mājiņas, arī agrākā tarotava jūras krastā, kas kļuvusi pat tādu kā centru. Rīkojam dažādus pasākumus, tostarp šovasar notika jau trešie Bērzciema kantri svētki, kā arī ikgadējās biedrības sapulces. Šogad tās laikā atklājām arī atjaunoto ostu, kur zvejniekiem, cik nu mēs te esam, ir kur laivas novietot. Te jau arī ieguvums tas, ka tika sakārtota būtībā bīstama vieta – dubļu bedre, kurā, nejauši iekāpjot, varēja arī noslīkt! Tagad ir daudz drošāk visiem. Zvejniekiem – ērtāk.
Kad butes vēl pārlieku plāniņas
Kad tik daudz runāts par zivīm, nevar taču nepajautāt, kas šobrīd krastā nāk? Lucīšu ir gauži maz, taču uz svētkiem, visticamāk, varēs baudīt lieljūrā ķertas butes. Tām tieši šobrīd ir tas īstai gatavības laiks, – skaidro Andris.
– Svarīga ir ūdens temperatūra jūrā un citi sīkumi, bet galvenais – laikapstākļi, proti, vai maz varēs tikt jūrā iekšā. Jā, ir kas no krasta makšķerē buti jau pavasarī, bet nu lielajā jūrā tā tajā laikā būtībā nav ēdama, jo ir plāna, ūdeņaina, būtībā pat nekādas gaļas. Tieši tagad sākas tas laiks, kas butes ir, var teikt, ideālas un uzbarojušās. Tāpat ar luci – pavasarī, piemēram, aprīlī, tas nekur nav liekams. To laiž atpakaļ, lai paliek apaļš, un tas tik ķer un kūpina.
Viss, kas jau te piekrastē nāk un ķeras – sīgas, pavasarī – taimiņi, vimbas, ziemā – galvenais ir salakas, trāpās reizēm pa kādam zandartam vai zutenam. Zivis ir un grūti jau salīdzināt, vai pa gadiem to būtu kļuvis ievērojami mazāk. Piekrastnieki jau nekad tās tonnām nav vilkuši ārā.
Tomēr tas, kas izmainījies, katrā gadījumā – tīklu zvejniekiem, – ka roņu ir kļuvis ievērojami vairāk. Kad es augu un sāku iet jūrā, ieraudzīt roni – tas bija kā pārsteigums, bet tagad tie tevi pavada visu laiku. Tiek lēsts, ka optimālais skaits jūrā būtu ap 10 000 roņu, bet esot… 60 000, un šis skaits, atšķirībā no citām valstīm, pie mums netiek regulēts. Tas gan, kā tiek solīts, mainīsies, ir noteikumi. Bet nu lai vispirms tiek izziņots oficiāli, kas un kā…
No savas pieredzes varu teikt, ka tāda vienkārša pabaidīšana īsti nedarbojas, jo ronis jau ir gudrs dzīvnieks un itin labi saprot, kad viņam kaut kas draud un kad ne. Un interesanti, ka ne jau visi roņi ir vienādi. Ir, kas barojas patstāvīgi, bet nu, nezinu, vai tie vecie, kas tā ieraduši, vai vienkārši īpatņi, bet tie sēž tikai pie tīkliem un saplēš tos driskās. Un ja vēl pieēstu vēderu un peldētu prom. Bet, nē, labākos gabalus izēd un pārējais nogrimst dibenā un pūst! Daudzi visu ko izmēģinājuši, tostarp ir izveidoti tādi kā roņu atbaidītāji, bet nu tāda vēl nav arī citviet pasaulē. Taču tas, par ko mēs domājam, ir zvejas rīki – gribam izveidot ko tādu, kas gan zivis aizsargā, gan arī ronim nekaitē, proti, lai tas rīkā nesapinas. Taču risinājumam ir jābūt, jo šobrīd ronis noteikti apēd vairāk, nekā cilvēks! Kompromisam bija un ir jābūt.
Zvejnieka pievienotā vērtība
Aizstāvot piekrastes zvejnieku intereses, esot diskusijās izskanējis, ka nozare taču maziņa, nodokļu ieņēmumu – nelieli. Un tam, skaidro Andris, pat kaut kādā ziņā varētu piekrist, jo nekādi lielražotāji ar milzu lomiem viņi, protams, nekad nebūs. Tomēr ir arī tā otra un, iespējams, pat būtiskākā jautājuma puse…
– Tās zvejnieku dzimtas, kas nu vēl piekrastē palikušas, šo dzīvesveidu piekopj visu gadu, un cik gan tūristu tieši tas arī piesaista – to, kas cer, ka varēs pie vietējā nopirkt to vietējo zivi! Uz to arī ejam un tam arī paredzēts atbalsts.
Nevajag to uztvert kā lielību, bet mūsu biedrība tiešām ir palikusi stipra un ar mums rēķinās, un pie saviem principiem arī turamies. Saprotams, ka ne viss vienmēr būt tieši tā, kā domās, gribēs zvejnieki, – būs arī noteikumi un regulas. Un noteikumi, kontrole šobrīd ir stingra. Jāziņo, kad jūrā iziet, ir elektroniskā uzskaites sistēma – zvejnieks bez datora tagad arī vairs tā nemaz īsti iztikt nevar, un ir kam ar to jāpalīdz! Bet kopumā, šķiet, ka laika gaitā esam spējuši atrast kopīgu valodu. Un, starp citu, tieši par piekrastes zvejniekiem runājot, Eiropas Komisijas ziņojumos tiek uzsvērts, ka tieši mazapjoma piekrastes zvejnieki ir videi visdraudzīgākie, ilgtspējīgākie. Tā nav lielražošana. Un, jā, varbūt to lielo naudu arī nenopelnīsi. Bet tieši tādēļ ir arī jādažādo sava darbība – jāiegulda pārstrādē, jādomā par tūrismu un tamlīdzīgi. Par pievienoto vērtību jādomā.
Kopā ar biedrību pabraukājam arī pa ārzemēm – paskatāmies, kā citiem iet, gūstam pieredzi. Piemēram, Igaunijā ir tā, ka katrā apdzīvotā vietā, kur kaut viens zvejnieks, ir arī maza ostiņa. Mums tā nav. Polijā savukārt savā laikā zvejas kuģus nemaz nesagrieza un floti saglabāja, tāpēc ostas ir pilnas un viss notiek. Negribu kritizēt mūsu valsti – paši zinām, kas te notiek, bet nu radās tas iespaids, ka tā attieksme ir savādāka – vairāk tomēr par savējiem tiek domāts. Tajā pašā laikā, kā jau teicu, nevaru teikt arī neko sliktu, jo esam panākušu to, ka ar mums runā. Ir, protams, tās reizes, kad sākumā ir arī bijuši asumi un konfliktiņi, bet tagad – cepuri nost! – ir sadarbība. Ir jārunā un jārunā pa lietu!
Zivis ēd, mazāk nedzīvo
Paturpinot vēl par zvejnieka dzīves dažādošanu, kā izrādās, Andrim dzīvē pašam ir bijusi arī atkāpe sabiedriskās ēdināšanas jomā – proti, izveidojis un vadījis kafejnīcu «Mazā kaija» Bērzciemā. Šis bizness gan pārdots, jo cita starpā sapratis, ka tad tiešām ir pašam tajā visā un visu laiku jābūt iekšā, jākontrolē. Tāpat bijis viens īss izgājiens politikā – startējis pagājušajās pašvaldību vēlēšanās. Tas savukārt nostiprinājis pārliecību, ka tas īsti nav priekš viņa…
– Es esmu vienkāršs cilvēks un sapratu, ka man tā politikas pasaule ir sveša. Ja vajadzība – runāju ar visiem politiķiem, ierēdņiem, bet nu bija iesākumā tas pārsteigums par to, ka ne vienmēr tas, ko it kā esat sarunājuši, tā arī būs. Nebiju pie tā pieradis. Bet nu es neko neplēšu sev un runāju to, ko domāju. Taču jāatzīst, ka vasarās tā slodze šķiet jau par lielu un tad no sapulcēm mazliet paeju malā. Rudenī gan atkal šo to esam iecerējuši – piemēram, doties uz zivsaimniecības izstādi Gdaņckā, Polijā. Gribam nolūkot kādas idejas, kas palīdzētu attīstībā. Un ko uzlabot vēl ir! Piemēram, kā domājam, iespējams, ir kāda nelielāka filēšanas iekārta, tāpat interesētu elektriskās iekārtas aukstajai kūpināšanai, modernāka vākojamā iekārta un tā tālāk. Darīt vēl ir visu ko, jo līdz šim jau nekā nav bijis – visu esam darījuši savām rokām, arī visu cauru ziemu tīkli šūti, kaut arī te ir mašīnas, kas to ļauj izdarīt daudz ātrāk un vieglāk. Kā jau minēju, vēl pēc dažiem gadiem zivi uzreiz no ūdens neviens pretī neņems – visi gribēs jau sagatavotu. Un mums ir jāspēj to piedāvāt…
Jā, atkal ir tā bauma palaista, ka kūpinājumus varbūt aizliegs. Bet te es gribu sacīt, ka runa ir ne par pašu kūpināšanu, bet gan aromatizatoriem, piedevām, ko mēdz pievienot ražotāji, lai dabūtu kūpinājuma garšu. Ir diskutēts arī par tradicionālo kūpināšanu, bet te nu jāsaka vai jājautā: vai tad zvejnieki dzīvo mazāk nekā pārējie Latvijas iedzīvotāji?! Visu mūžu taču esam ēduši tās kūpinātās zivis, un ir tā brīvos ūdeņos noķertā zivs citādāka – garšīgāka nekā audzētavās! Un, jā, arī pats ēdu un man garšo zivis. Ir tā, ka organisms pasaka priekšā, kad un ko gribas. Bet zivis ēdu, varbūt vienīgi, kas reizēm nepatīk – tāda izteikta dūņu garša, kas mēdz būt zivīm iekšējos ūdeņos.
Lai nebūtu lieku kašķu
Vēl pirms gadiem četriem, pieciem, kad biedrība tikai veidojās, tas novērojums bijis tāds: valdījis pesimisms un daudziem bijusi doma, vai tik nemest šo arodu pie malas pavisam, – atzīst Andris. Taču tagad esot atkal kustība otrā virzienā – ņemot vērā, ka šobrīd ir arī atbalsts, dibinās pat jaunas saimniecības. Bet vai var tā pēkšķi atnākt jauns cilvēks dzīvot uz piekrasti un kļūt par zvejnieku, – par to gan Andris tomēr šaubās.
– Pašpatēriņam ķert zivi, izmest tīklu – to var, bet nodarboties ar komerczveju – diez vai. Varbūt viens gadījums no tūkstoša, un tāpat neticas. Pirmkārt, jau tas, ka tev ir jādzīvo pie jūras, jo izbraukāt uz zveju īsti nav iespējams. Otrkārt, šo jomu ir jāpārzina, un iemācīties to var tikai pie zvejnieka. Treškārt, ir vesela virkne noteikumu, ko jāizpilda, lai dabūtu komercatļauju – reģistrētu laivu, zvejas rīkus, kas ir limitēti un būtībā jau sadalīti. Kaut kur varbūt pat iesprauksies, sapirks tīklus, aizies jūrā, bet tur tos saplēš ronis, un ar to tad arī viss beidzas…
Pašam gan tāda doma, ka vispār nekad jūrā vairs neiešu, nav bijusi aktuāla, kaut dzīvē jau darītas arī citas lietas. Bet nu jāsaka vēlreiz, bez atbalsta jaunā paaudze zvejniecībā neienāktu. Un darbību jādažādo, ko daļa zivsaimniecību jau pamazām dara. Ja izstāsti, zinu arī vecākus vīrus, kas notic un pamēģina ko darīt pa jaunam. Vispār, zvejnieki jau tāda īpatnēja tauta un var arī tā – katrs savā stūrī un viens uz otru lamāties. Taču tagad, kad aptvēruši, ka mūsu nemaz nav tik daudz – labi, ja pāris zvejnieku ciemā un nav jau īsti ko tur dalīt, ir tomēr savādāk. Varbūt arī kaut ko kāds reizēm pabubina, bet tomēr kopumā esam draudzīgi. Pašam gan arī jābūt solīdam. Ja ej kaut kur citur zvejot, nu tad izrunājies un nelien gluži otra sētā!
Pazīt straumes un sazīmēt mākoņus
Ejot jūrā, nav prātā tikai un vienīgi loms. Arvien tiek novērtēti arī dabas skati, kurus nekur speciāli nav jāmeklē, un tieši to dēļ Andris kādā brīdī aizrāvies arī ar fotografēšanu. Gribējies parādīt arī kādam citam. Kādreiz ņēmis līdzi fotoaparātu, tagad izlīdzas ar telefonu, un dažas fotogrāfijas jau aplūkojamas tarotāvā, kā arī ik pa brīdim tiek publicētas sociālajos tīklos.
Tomēr sarunas noslēgumā vēl interesējāmies: kā tas ir – vai jūrā iešana un tieši Baltijas jūra tiešām ir tik bīstama, kā par to tiek runāts?
– Pateikšu tā: katrs ūdens ir bīstams. Ir jābūt prātam un jāpazīst jūru. Protams, prognozes tagad arī ir vairāk vai mazāk precīzas, un tomēr, paredzēt, kur tieši būs pērkons, tāpat nevar. Un svarīgi apzināties, ka neviens tīkls vai zvejas rīks nav tā vērts, lai riskētu ar dzīvību. Vēl pirms gadiem diviem izglābām vienu maluzvejnieku, kuram bija apgāzusies laiva. Tur būtu bijis viss, cauri. Tādēļ, ja ir jūrā kas aizdomīgs, labāk neiet vispār, jo jūra muļķības nemīl – ir katrs solis jāpārdomā un nedrīkst būt pārgalvīgs. To varbūt ir tā grūtāk ievērot, ja esi ienācējs, bet tie, kas pie jūras izauguši, redz to, kā tā mainās. Pašam vēl pirms mēneša bija, kā bija, jeb, drīzāk, mājinieki un kaimiņi bija panikā. Aizeju pie tīkliem – kapitāli saulains laiks, bet, kā paskatos, mākoņu krāsa ne tāda un sāk mākoņi velties. Pats sev saku: ”Krastā, Andri!” Un no Abragciema burtiski lidoju ar savu balto laivu uz māju pusi, cik nu vārēju, jo vienā mirklī uznāca vienkārši nenormāls pūtiens, kas kokiem zarus aplauza… Kā, lai to pasaka, – to, ka kaut kas nav tā, kā parasti, ka būs slikti, iekšēji jau kaut kā jūt. Un tajos gadījumos, kad paskatās, ka atkal kāds noslīcis, pārsvarā tas ir tieši muļķību dēļ. Tāpat noslīkst, ja sabīstas. Tādēļ, ja kas atgādās, ir svarīgi mēģināt saglabāt mieru un nekrist panikā. Bet visiem saku: nu neejiet jūrā, ja nu kas. Taču, jā, tādos bīstamos gadījumos jūru ir jāpazīst, nu kaut vai, lai zinātu, kur akmeņi, sēkļi, kur kādas straumes. Ir mainīgas lietas, bet tomēr arī tādas, kas jau gadsimtiem stāv, un ir jāzina, kur, piemēram, apbraucams akmeņu krāvums un tamlīdzīgi. Savukārt, zvejojot vēl arī jāzina, kur, kas un kādos laikos, kādā ūdens temperatūrā ķersies. Pašam gan karti vairs nevajag – varu arī pats jūrā noteikt, kur beidzas smiltis, kur atkal akmeņi būs. Tas nāk paaudzēs, tāpat kā skaidrība par straumēm, – lai saprastu, kur tīklu iemest. Iemetīsi ne tā, visi tīkli būs… Tieši tādēļ atkal nonākam pie tā, ka jaunie zvejnieki var ienākt tikai caur esošām zvejnieku saimniecībām, kur tos gatavi apmācīt.
Ko vēlēt Zvejnieksvētkos? Noteikti veselību, kā arī gan jau varētu zvejniekiem vēlēt lielāku sapratni no iestāžu puses, kur un kas vēl nav ko sapratis, jo nezina, kā tā zvejniecība praktiski notiek. Tad – dzīvot un būs laimīgiem!
Es personīgi gribētu, lai Latvijā cilvēki varētu atbraukt pie zvejnieka, piesēst nojumītē, pagaršot vietējo zivtiņu, perspektīvā izbraukt līdz jūrā, ko bieži vien daudzi ļoti grib. Pamats tam ir, un pat ja varbūt ne visi, tomēr uz to arī ejam. Ja vien dod iespēju attīstīties, labums būs visiem – i zvejnieku ģimenes dzīvos pie jūras un augs, i Latvijas cilvēki ēdīs garšīgu zivtiņu un būs viņiem iespēja paskatīties, kā tas viss notiek. Interese tiešām ir, un cilvēki arī paši grib darboties. Pat jūras zāles no tīkliem ir lasījuši ārā un ar to aizrāvušies! Tuvākais no mūsu pasākumiem – visticamāk, augustā, septembrī, – kad atkal pie mums Bērzciemā rīkosim meistarklases – rādīsim, kā ar to zivi rīkoties, kā pagatavot. Nāksim zvejnieki kopā, un būs arī tirdziņš. Informācija vēl sekos.
Uzklausīja un jūras smaržu izbaudīja Liena Trēde
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Laiks uzņēmējiem” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2024
