Šī gada pašvaldību vēlēšanas mūspusē īpašus pārsteigumus un būtiskas pārmaiņas nesagādāja. Daļējs izņēmums – Kandavas novads, kur pēc deputātes darba trīs iepriekšējos sasaukumos par domes priekšsēdētāju ar balsu vairākumu tika ievēlēta Zaļās partijas pārstāve Inga Priede. Tādēļ pēc aizvadītām simboliskajām 100 dienām jaunajā amatā tradicionāli aicinājām viņu uz sarunu. Vaicājām, vai iepriekšējie priekšstati par domes virsvadību ir izrādījušies pareizi, vai kaut kas ir pārsteidzis un, protams, kas ir šī brīža aktualitātes novadā un kādas tās būs pavisam tuvā un arī tālākā nākotnē.
Par sastrādāšanos un strādāšanu
Pēc deviņiem gadiem, darbojoties gan Kandavas novada domē un, nedaudz īsāku periodu, strādājot arī Talsu pašvaldībā, par to, kā viss funkcionē, jautājumu I. Priedei neesot bijis.
– Vienīgi nezināju kaut kādas nianses, jo līdz deputātiem, kā izrādījās, ne vienmēr visa informācija aizgāja, īpaši par saimnieciskiem jautājumiem. Nereti daudzos lēmumprojektos, kurus mums nolika priekšā vien domes sēdē, nemaz nebija iespējas vairāk iedziļināties. Pārsteigums varbūt bija arī par to, kā priekšsēdētājam var izdoties jau 17.00 aiziet mājās? Šajos trīs mēnešos, kopš strādāju, nevienu brīdi nav bijusi tāda iespēja, jo ikdienā nāk cilvēki, speciālisti, iestāžu vadītāji un tad piecos ir tikai iespēja pieķerties pie dokumentiem, iesniegumiem un tos izskatīt.
– Saka jau, ka slikts tas vadītājs, kurš nemāk deleģēt?
– Tā absolūti nav, jo diezgan daudz funkciju es deleģēju. Tā varbūt ir vairāk priekšsēdētāju-uzņēmēju problēma, kuriem šķiet, ka pašvaldībā ir tāpat kā uzņēmumā un ka pašam arī viss jākontrolē. Tā nav, un, piemēram, ar vietnieci mēs esam diezgan nodalījušas dažādās sfēras. Tajā pašā laikā gan tas nenozīmē, ka es tās nepārzinu – tāpat par to visus interesējos, par to, kas ir un kas nav izpildīts, jo cilvēki jau pēc tam zvana un jautā.
– Jautājums par darbiniekiem. Kandavā vairāku gadu garumā, arī vairāku deputātu sasaukumu laikā esam novērojuši tādu kā, ja tā var teikt, revanšismu. Kā nāk jauns vadītājs, tā tiek veidota arī jauna komanda – vienus cilvēkus atlaiž, citus atkal pieņem vietā… Tagad arī kaut kas līdzīgs vērojams.
– Nu vienīgais gadījums ir saistībā ar komunālā dienesta vadību (Septembra beigās, komisijai izvērtējot kandidātus, darbu sāka atkal jauns vadītājs. – Red.), kur tika konstatēti vairāki būtiski pārkāpumi un ko vēl arvien atklājam. Tie ir lieli zaudējumu, un pat apsveru iespēju vērsties kādā tiesībsargājošā iestādē. No tā varēja ciest arī iedzīvotāji – nu kaut vai no iepriekš apstiprinātājiem nepamatotajiem tarifiem. Tāpat ir līgumi, kam netika saskaņotas summas, un tam būs tālejošas sekas…
– Iespējams, par katru no šiem jautājumiem būtu vērts runāt vēl atsevišķi, tomēr, gribētos teikt, mēs esam piedzīvojuši, ka katrs jaunais priekšsēdētājs saka vienu un to pašu – ka ir fakti, kāpēc komunālā dienestā vadību jāmaina… Bet par administrāciju kopumā – vai ir iecere kaut ko mainīts?
– Principā nē. Tikvien, kā ir nomainījies būvvaldes vadītājs, kas gan ir vairāk iekšējas izmaiņas, jo pirms tam būvvaldē bija vairākas vakantas vietas un līdzšinējais vadītājs viens pats īsti ar to netika galā – bija daudz iedzīvotāju sūdzību. Par to, ka kavējās termiņi un nebija izveidota arī konkrēta dokumentu aprites sistēma. Tāpēc nolēmām par labu šādai rotācijai – pieņēmām jaunu vadītāju, bet līdzšinējais būvvaldes vadītājs nu aizņem vakanto arhitekta vietu. Par citiem darbiniekiem administrācijā, to skaitā vadītājiem – nav mērķis kaut ko mainīt, bet svarīgi, kā tiek strādāts. Reizēm nākas pārprasīt vairākkārt, lai panāktu, ka darbs tiek izdarīts. Tāpat secinājām, ka iepriekš lēmumu pieņemšanās reti tika vaicāts pēc speciālistu padoma. Bet nu viens cilvēks visu paveikt un zināt nevar. Tāpēc daudz konsultējamies, nu, piemēram, par videonovērošanu runājam ar datorspeciālistu, vairāk iesaistām sabiedrisko attiecību nodaļu. Iepriekš bija izveidojusies tāda situācija, ka, nezināmu iemeslu dēļ, viņas pasākumus organizēja, bet pašas tajos nepiedalījās vai nevarēja to darīt. Nezinu, kāpēc tā bijis… Šobrīd to mainām, runājam, prasām padomu, kad tas nepieciešams. Un jautājumus pieņemu arī brīvdienās, jo, iespējams, runa ir par kādu akūtu situāciju, kas jārisina uzreiz. Nu, piemēram, par to pašu pašvaldības policiju – kas tā par policiju, ja tā nav sazvanāma, piemēram, nakts stundās.
– Bet jūs jau viņiem par to – par virsstundu darbu un diennakts darbu – nemaksāja! Un darbinieku skaits arī īsti neļauj organizēt dežūras visu diennakti…
– Līdz šim bija tāda situācija, ka bija maiņas, kad policisti nestrādāja no 17.00 līdz 22.00, bet strādāja nakts stundās, kad, starp citu, sanāk arī lielāks atalgojums. Uzskatīju, ka tas īsti nav lietderīgi, jo vairāk, šķiet, cilvēki zvana tieši vakara stundās. Un bija, piemēram, situācija, kad veikalā ienāca huligāns, kurš terorizēja pārdevējas, bet nebija iespējams sazvanīt pašvaldības policiju un arī valsts policijā uz vietas nebija nevienas ekipāžas. Rezultātā ir tā, ka es gandrīz esmu vienīgā, kas var sazvanīt priekšnieku un situāciju risināt. Šobrīd ir dežūrtālrunis, esam nolikuši arī atbildīgo, tātad ir cilvēks, kurš atbild arī tad, ja tieši šajā brīdī nav viņa maiņa. Tad – pēc situācijas – vai nu pats brauc uz notikuma vietu, vai arī deleģē to Valsts policijai.
– Vienalga, tā sanāk tāda kā pasīvā dežūra un vai jūs par to maksājat?
– Visi izbraukumu tiek fiksēti un tiek maksāts par konkrēto laika posmu.
– To jautājam tikai tādēļ, ka iepriekš radies iespaids – Kandavas pašvaldībā ir gatavi, kā saka, par kapeikām uti dzīt uz Rīgu kājām, proti, ir dažādas prasības un pienākumi, bet par to nevēlas darbiniekiem maksāt adekvāti.
– Nu mēs viņiem arī pacēlām algas, jo tomēr uzstāju uz to, ka policijas darbu nevar salīdzināt ar tādiem amatiem, kur tu vari tajos pašos piecos jau iet mājās. Tikko, starp citu, noslēgusies arī pieteikšanās uz vakanto pašvaldības policista vietu un drīzumā arī kandidātus izvērtēsim. Pieteikušies ir kādu četri, pieci.
– Iepriekš jums bija problēmas ar juristiem – šķita, ka no viena cilvēka tiek pieprasīts pilnībā viss. Kāda situācija ir šobrīd?
– Viens darbinieks ir devies bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet ir atsevišķi speciālisti, kas atbild par iepirkumiem, nekustamajiem īpašumiem un citiem jautājumiem, tādēļ, domāju, ka situācija šobrīd ir sakārtota.
Par termiņiem un dokumentāciju
Vaicāta par pirmajiem plānotajiem darbiem, priekšsēdētāja skaidro, ka līdz šim jaunajā amatā diezgan daudz nācies domāt tieši par to, kā un kādos termiņos paveikt jau iepriekš nolemto, jo secināts, ka bieži vien pašu sastādītais socālekonomiskais plāns īsti netiek pildīts. Taču iedzīvotāji, ņemot vērā, ka plāns tiek publicēts, par to turpina jautāt.
– Par īstermiņa jeb jau esošajiem plāniem. Nu, piemēram, bija lemts, ka veidosim Kandavas muzejā «Valodu pagrabu», un šobrīd ir noslēdzies iepirkums, tādēļ jau drīzumā vajadzētu sākties arī būvniecībai. Līdzīgi ir ar citiem projektiem, kas ir projekti ar līdzfinansējumu. Te gan jāpiebilst, ka atklājusies arī kāda nianse – ja iepriekš satraucāmies par to, ka netiek pietiekamā daudzumā piesaistīti vietējie uzņēmēji, tad šobrīd redzam, ka problēma ir arī ar to, ka vietējie ar visiem darbiem, pienākumiem īsti netiek galā. Rezultātā – teju visur kavējas termiņi. Saprotam jau, kādi ir laika apstākļi, bet, nu, piemēram, “karājas gaisā” asfaltēšanas darbi Sabiles ielā…
– Iespējams, to kavētu jebkurš uzņēmējs…
– Arī. Bet nu tāds ir novērojums, ka acīmredzot arī vietējiem būvniecībā ir tik daudz darba, ka visu fiziski nepaspēj. Tas attiecas arī uz poliklīniku Kandavā, kur termiņš jau bija pagarināts, bet nu esam situācijā, ka ārstiem jau drīzumā ir jāiet ārā no pagaidu telpām, kuras uz laiku atvēlēja Kandavas lauksaimniecības tehnikums, taču viņiem vēl nav kur atgriezties. Kad stājos amatā, redzēju to būtībā absurdu – poliklīnikā notika darbi, bet par to, kur ārstiem pieņemt pacientus, lai tas nebūtu bīstami, nebija pat runāts! Bijām spriesti meklēt ātru risinājumu, jo bija jau arī specifika – pieciem ārstiem bija jābūt kopā, jo ir slimības vēstures u.tml. Un radās iespēja sarunāt tehnikuma dienesta viesnīcas telpas. Bet, ja vasarā tā nebija problēmu, tad šobrīd telpas ir vajadzīgas viņiem pašiem… Poliklīnikai vajadzētu būt gatavai līdz 16. oktobrim. Vēl par darbiem, kas turpinās. Top tehniskais projekts energoefektivitātes uzlabošanai bērnudārzā «Zīļuks».
– Bet vai nauda būvniecībai būs, jo šī jau nav pirmā reize, kad darbi iecerēti?
– Tiek solīts, ka finansējums būs, un šobrīd precizējam projektu, lai var paspēt iesniegt atbilstošajā programmā. Vēl jārisina jautājums ar vairākiem ceļa posmiem, nu, piemēram, Mazajā Skolas ielā, kur bija paredzēta asfaltēšana. Kā saprotams, iepriekšējais vadītājs šo naudu – 20 000 eiro – bija novirzījis Kandavas burtu izveidei. Šķiet, ka tas nebija pareizākais risinājums.
– Bet publiski tā tika pasniegta kā “dāvana pilsētai”! Un, kā tad jūs par kaut ko tādu nobalsojāt?
– Tā kā summa bija mazāka par to, kas noteikta, lai rīkotu iepirkumu, mēs šo jautājumu sēdē nemaz neskatījām. Pat netika apspriests tas, kādā izskatā uzraksts būs un ka paredzēts šis senais nosaukums.
– Vēl jau bija paredzētas gaismiņas…
– Tas būtu bijis divtik dārgāk. Bet trakākais jau tajā visā, ka vairākos gadījumos vispirms notika darbi un tikai pēc tam tika kārtota visa dokumentācija. Šobrīd to cenšamies strikti novērst. Nu, piemēram, bija iegājies, ka vispirms tiek nokrāsotas ēku fasādes, kas bija tāds kā priekšvēlēšanu bums, bet tikai pēc tam lūdza domes līdzfinansējumu. Tā kā biju deputāte, varu apliecināt, ka iepriekš nevienu tāmi tā arī neredzējām.
– Vajadzēja iebilsti un cīnīties!
– Ko tad ar savām divām balsīm var izcīnīt?! Tādēļ šobrīd strikti iestājamies, ka šī kārtība tiek mainīta. Vispirms dokumenti, bet darbi pēc tām.
– Mazliet atkāpjoties – vai šobrīd domē var runāt par opozīciju?
– Pirms lēmumu pieņemšanas daudz runājam ar deputātiem – spriežam, ko darīt, ko ne, kur ņemt naudu utml. Runājam, pirms jautājums tiek aizlaists uz domes sēdi.
Par kompromisiem un “mantojumu“
Sarunu tā arī turpinām – par darbiem, kas bijuši iecerēti un tiks īstenoti, bet kas – atlikti. Nu, piemēram, daudzkārt, apspriestā laivu piestātne pie Abavas tilta īstenota netiks arī šajā gadā. Un kā skaidro priekšsēdētāja, projekts izrādījies par sarežģītu un attiecīgi – par dārgu. Toties progress piedzīvots jautājumā par videonovērošanas sistēmu uzstādīšanu pilsētā.
– Šobrīd ir noslēgts līgums par vēl astoņu kameru uzstādīšanu pilsētā, vietās, kur tas ir visvairāk nepieciešams. Turklāt tās ir kameras ar labāku izšķirtspēju – var fiksēt arī automašīnu numurus, ja tas nepieciešams. Iepriekš situācija bija tāda, ka cilvēkus, kas kaut ko dauzīja, varēja atrasts tikai tad, ja policists skaidri zināja, kādas drēbēs viņam bijušas mugurā.
Kopumā projektam plānots atvēlēt 10 000 eiro, kas ir ne tikai kameras, bet arī visa sistēma.
– Bet vai būs, kas šajās kamerās skatās?
– Tās vēros pašvaldības policijā. Protams, tas nebūs nepārtraukti, bet viss vērsts uz to, lai, kad kaut kas notiek, ir iespēja patīt safilmēto materiālu atpakaļ – tas saglabāsies serverī. Vēl papildus jaunākajām būvēm, kā, piemēram, Mūzikas un mākslas skolai, būs arī sava videonovērošanas sistēma.
– Kā noslēdzās diskusijas arī būvuzņēmēju par papildu darbiem, kas paveikti Mūzikas un mākslas skolā (Par paneļu nostiprināšanu no pašvaldības tika prasīti 20 000 eiro. – Red.)?
– Domes lēmums bija, ka šo finansējumu nepiešķiram. Ir bijušas arī vairākas tikšanās un, ņemot vērā, ka vēl ir nepaveikti darbi, tika meklēti kompromisi.
– Šajā gadījumā gan vēl ir daudz jautājumu, bet, gribētos piebilst, ka pēc būtības jau uzņēmējs, tāpat kā tas ir bijis arī citos projektos, strādā avansā?
– Viņi paši tam piekrita.
– Bet nešķiet, ka vispār bija izvēle un papildu darbi jau tiešām atklājās pēkšņi…
– Jautājums, vai tādi tie bija arī īstenībā? Tāpēc nolīgām ekspertu, kurš konsultējās arī ar citiem ekspertiem.
– Te gan gribas precizēt, ka pašvaldība pati deva akceptu paneļu stiprināšanai, nevis uzņēmējs to darīja “uz savu galvu”!
– Domes lēmuma nebija! Tas atkal viss notika kaut kādu sarunu līmenī un, kad pirms vēlēšanām jautājām, tika sacīts, ka šos darbus veiks par paša uzņēmēja līdzekļiem. Bet pēc tam, kad bijušajam priekšsēdētājam vaicājām, kāpēc jautājums no aprīļa novilcināts līdz augustam, netika slēpts, ka tas tieši tuvo vēlēšanu dēļ. Vēl ir daudz jautājumu arī par uzpūstām tāmēm, ar ko saskārāmies, piemēram, par zibensnovedēja izbūvi. Piekritām, ka tas būs vienkāršāks, pasīvais, bet, kā izrādījās, tāds nebija izbūvēts vispār – bija atstāts tas pats vecais! Tāpat netika mainīti radiatori, jo iepriekšējie tika atzīti par vēl labiem esam. Un – ko lai par to visu saka!? Bet nu, kā minēju, meklējam kompromisus, jo darbus ar godu jāpaveic un tā, lai nebūtu ievērojami zaudējumi, bet būtu izdarīts viss, kas paredzēts.
– Nu lielā mērā šī problēma radusies arī tādēļ, ka nebija projekta, pirms būvniecību uzsāka. Un, vai nešķiet, ka šo ieceri vienkārši sasteidza? Pakļāvās toreizējās Izglītības nodaļas vadītājas Silvijas Tiltiņas spiedienam? Rezultātā, zaudējumi, domājams, ka tomēr būs…
– Tā tas arī ir un ir arī citos projektos, piemēram, siltumtrases izbūvē.
– To jau gan uzsāka, kad komunālo saimniecību vadīja jūsu saraksta biedrs Egils Bariss…
– Jā, bet projektā ir noteikti vieni materiāli, bet ieguldīti zemē tiek citi. Nav bijis kārtīgas uzraudzības, piemēram, darbu videofiksācijas.
– Iepriekšējais vadītājs Pēteris Krampītis sacīja, ka ir gan…
– Neesam redzējuši, tāpat kā iesniegumus par darbu termiņu pagarināšanu.
– Bet kāpēc jūs kā deputāti par to visu (par Mūzikas un mākslas skolu) neiebildāt iepriekš, it īpaši, ja tagad pastāv risks, ka cietīs būves kvalitāte?
– Šobrīd problēmu risinām un ceram, ka 31. oktobrī būvniecība noslēgsies. Būvnieks pat sola, ka tas varētu notikt vēl ātrāka, lai skolēnu brīvdienās varētu uzsākts pārvākšanās darbus. Taču es uzskatu, ka nebija pareizi, kā to izdarīja iepriekšējā vadība, kas divreiz pārcēla projekta termiņus. Par to vajadzēja vismaz runāt! Tāpat jāņem vērā, ka par kavēšanu paredzētas soda naudas…
– Nu tā tas būtu, ja būtu projekts… Bet šobrīd šis jautājums nav tik viennozīmīgs!
– Iespējams. Vēl jāpiebilst, ka Mūzikas un mākslas skolas gadījumā vēl varētu būt aizkavēšanās arī ar inventarizāciju, jo Zemes dienests saka, ka to var paveikt trīs mēnešu laikā. Visi, to skaitā būvnieki, cer, ka tomēr izdosies mēneša laikā.
– Atgriežoties pie siltumtrasēm. Vai šobrīd visi izbūves darbi paveikti un ēkas var jau pieslēgties apkurei?
– Ir šādas tāda nelielas “astes”, piemēram, siltummezgli nav pabeigti. Tāpat kultūras namā šobrīd nevar kurināt, jo, kā izrādās, ir problēmas iekšējos tīklos.
– Vai salīdzinoši nesen netika veikta tieši apkures rekonstrukcija kultūras namā?
– Šķiet, ka lielajā zālē. Bet kopumā tur atklājās dažādas neizprotamas lietas, piemēra, apkures caurules, kas ved uz blakus māju. Iespējams, tās vairs nedarbojas, bet, katrā gadījumā… interesanti. Siltumzudumi arī tika novēroti.
– Un ko tagad darīsiet?
– Visu lieko, protams, noslēdzām nost. Un tā kā «Monum» (ģenerāluzņēmējs, kurš būvē siltumtrases) to nedarīs, jo nav šādiem darbiem laika un viņi arī neuzskata, ka tas būtu uzņēmumam jādara, tad esam vienojušies, ka meklēsim nelielu vietējo brigādi, kas nepilnības varētu konstatēt un novērts, lai var uzsākt apkuri. Plānots, ka nedēļas laikā tas tiks izdarīts. Tāpat runājam par to, ka nelieliem darbiem varētu meklēt tieši vietējos cilvēkus, jo nereti tos nepieciešams paveikt operatīvi.
– Vēl ir kaut kas, ko no plānotā nedarīsies?
– Šobrīd tiek atlikta Lielās ielas rekonstrukcijas pārprojektēšana, tāpat, vismaz šobrīd, esam atteikušie no kora kāpņu izbūves «Ozolāju» estrādē, kam bija paredzēti 30 000 eiro. Uzskatījām, ka tā ir pārāk liela summa. Vēl secinājām, ka aktieru ģērbtuvēs estrādē nav īsti sakārtota ventilācija – veidojas kondensāts. Tāpat soliem, kur bija garantija, jau nolobījusies krāsa. Izšķīrāmies par to, ka krāsa tiks atjaunota pavasarī un uzņēmējs solīja šo problēmu novērst.
Par ceļiem un jaunatni
Lūdzām arī pastāstīt par jaunā domes sasaukuma prioritātēm – ko, kā pašiem, šķiet, obligāti būtu šo četru gadu laikā jāpaveic? Viena no nemainīgajām rūpēm, kas aktuāla ne tikai novadā, bet arī visā Latvijā, protams, ir ceļi.
– Cērenieki jau paši tam vairs netic, ka viņu mūža laikā ceļš tiks asfaltēts. Iepriekš bijuši tehniskie projekti, it īpaši, kad tuvojās kārtējās vēlēšanas, bet tā tiek arī vienmēr nolikti atkal plauktā. Tagad projekts ir pabeigts par visiem trim posmiem un uz pašvaldību tas tika arī atsūtīts saskaņošanai (bija dažādas nianses – par nobrauktuvēm un autobusi pieturām). Un šobrīd ir vienošanās, ka ziemā tiek izsludināts iepirkums par būvniecību un, ja viss noritēs, kā iecerēts, tad nākamā gada vasarā posmu no A10 līdz Cēres pagriezienam varētu jau noasfaltēt. Tas ir posms 4,16 kilometru garumā, un mums svarīgi darbus uzsākt pēc iespējas ātrāka, lai pēc vēlēšanām… atkal viss nemainītos. Kopumā visi trīs posmi ir aptuveni 8 kilometri.
Vēl kā prioritāti, ņemot vērā teritoriālo reformu, sūtījām, lai plānā tiek ielikts arī ceļa posms Kandava– Saldus, kur mūsu novada teritorijā ir aptuveni 18 kilometri.
– Par kādu naudu būvniecība notiks?
– Par valsts, jo tie arī ir valsts ceļi. Savukārt pašvaldība īsteno grants ceļu rekonstrukcijas projektus, kas iet caur LAD (Lauku atbalsta dienests). Šobrīd jau noticis iepirkums par diviem ceļiem – Zantē Dumpji-Miezāji un Zemītē P14-Lapsas, darbus veiks «Strabag» un termiņš ir 2018. gada augusta beigas.
– Tā kā projektēšanas un arī būvniecības izmaksas aug, kā šķiet, vai visus posmus par piešķirtajiem 1,3 miljoniem izdosies izbūvēt?
– Domāju, ka jā. Bet, visticamāk, kaut ko finansiāli nāksies likt klāt.
– Citas prioritātes?
– Jau minētā drošība.
– Kāpēc jums šķiets, ka tā ir problēma?
– Mums ir daudz jauniešu un tādi, kas nākuši no dažādām sociālām vidēm. Pēdējā laikā vien vairāki aizvesti, lai pārbaudīti, vai nav lietotas narkotiskās vielas.
– Bet varbūt jums ir par maz organizētu pasākumu, kas paredzēti šai auditorijai?
– Tā nu arī nav, ka nav pasākumu. Notiek un notiek arī skolās. Bet tie paši tehnikuma jaunieši jau uz pilsētas pasākumiem parasti nenāk.
– Sapratām, to risināsiet ar kamerām, pašvaldības policiju. Vai ir plāns arī līdzīgi kā Tukumā veidot dispečerdienestu?
– Nu mums jau visu no policijas paņēma prom. Un tad ir situācijas, ka puisis, mērojot ceļu no skolas uz mājām kādu divu kvartālu garumā – tiek piekauts līdz bezsamaņai. Kad zvana uz Valsts policiju, saka, ka šajā brīdī atbraukt nevar… Jelgava tālu. No otras puses, protams, ir labi, ka ir sadarbība starp pašvaldības un Valsts policiju, kā tas mums arī ir.
Kā veicināt uzņēmējdarbību?
Bet vēl pirms drošības kā galveno prioritāti priekšsēdētāja nosauc uzņēmējdarbību. Kopumā bezdarba līmenis novadā nav augsts – vien 4%, tajā pašā laikā, kā dzirdēts no uzņēmējiem, kvalificētu darbinieku akūti trūkst.
– Ir pat tādi gandrīz kuriozi, kad uzņēmējs spiests braukt uz Vāciju un meklēt robotu, lai varētu izpildīt pasūtījumus, jo cilvēku, kaut to pašu metinātāju, Kandavā nav.
– Tas gan jautājums ar diviem galiem. Vai uzņēmējs ir gatavs šiem ilgi meklētajiem strādniekiem maksāt atbilstošu algu?
– Atsevišķos gadījumos, iespējams, tā ir problēma. Bet nu šajā konkrētajā situācijā uzņēmējs apgalvo, ka ir gatavs maksāt 1000 eiro un pat apmaksāt apmācības, bet nav, kas nāk. Protams, ka metināšana ir smags darbs un tomēr. Un trūkst arī citi speciālisti, pat pavāri, kas ir visai interesanti, ja ņem vērā, ka Kandavā mācās pavāri…Acīmredzot viņi nav ieinteresēti palikt te uz vietas, un tad veidojas situācija, kā ar kafejnīcu Kandava sporta hallē, kur uzņēmējs ir spiests pārtraukt savu darbību, jo nav, kas strādā. Un šis nav vienīgai gadījums.
Vēl jau arī jautājums par to, kur attīstīties potenciālajiem investoriem. Nu, piemēram, ir daudz padomju laika fermu, ēkas bijušās rūpnīcas teritorijā, bet līdz šim īpašnieki nepiekrīt tās pārdot par adekvātām cenām. Nu, piemēram, Aizsardzības ministrija meklēja vietu militārās tehnikas ražotnei un tika piedāvāts konkrēto ēku iegādāties par 100 000 eiro, bet nē – nepārdod! Un tādas ir vairākas situācijas, kur atsaka un īpašnieki labāk ļauj ēkām aizaugt un sabrukt.
– Lieciet soda naudas par nolaistu īpašumu!
– Mēs to darām un gatavojamiem darīt, bet soda naudas ir tik niecīgas, ka, acīmredzot, atsevišķos gadījumos īpašniekiem ir izdevīgāk samaksāt, nekā kaut ko darīt.
– Tad Aizsardzības ministrijas projektu jūs nedabūjāt?
– Atradām citu vietu – lauksaimniecības zemi, kur ir iespēja uzcelt angāru, un tas bieži vien ir pat lētāk, nekā atjaunot kādu vecu ēku. Bet, protams, vēl jau būtiski, vai projekts tiks apstiprināts.
– Bet jums pašiem – pašvaldībai – ir ko piedāvāt? Industriālā zona ir noteikta?
– Ir, piemēram, bijušā lidlauka teritorija, bet tu atkal ir problēma – kad bija iecere tur būvēt angāru, izrādījās, ka teritorija ir pārlieku tuvu dzīvojamām mājām.
– Kādā brīdī nav padomāts par zonējumu?
– Iespējams.
– Bet, atgriežoties pie tā, ko jūs varētu piedāvāt cilvēkiem – vai darbaspēkam te ir kur dzīvot?
– Tā ir problēma, un ir uzņēmumi, kas cenšas to risināt, nu, piemēram, kokapstrādes firmā Valdeķos ap 50 cilvēku, kas nāk arī no Zantes un Tukuma, tiek izmitināti kopmītnēs. Bet arī mēs par to domājam. Tikko Kandavā viesojās arī pārstāvis no Arābu Emirātiem, kurš te vēlas būvēt vistu fermu (īpašnieki gan atkal nevēlējās tirgoties un pieprasīja neadekvātu cenu). Panācām vienošanos par īpašumu tepat, Kandavas pagastā, un, cerams, ka darījums notiks, bet atkal būs vajadzīgi darbinieki, par ko jādomā.
– Un kādas iespējas mājokļu ziņā?
– Mums ir arī pašvaldību dzīvokļi, jo īpaši laukos – Zantē, Kandavas stacijā un citviet.
– Bet vai šis dzīvojamais fonds nav, maigi izsakoties, tā kā nedaudz nolaists?
– Ir dažādi. Pilsētā, piemēram, Apiņu ielā, Kūrorta ielā ir labi apstākļi, un ir vēl vairākas iespējas, kur piedāvāt dzīvot, piemēram, speciālistiem. Nesen ar šo problēmu saskārāmies, kad aicinājām uz Kandavu nākt ārstus un tieši dzīves vietas jautājums bija viena no aktualitātēm. Bija ko piedāvāt, bet nu viena ārste – kas vietējā meitene – tomēr izvēlējās praktizēties Mārupē, otra it kā piekrīt, ka nāks nākamā gada pavasarī, bet perspektīvā viņa būtu vairāk ieinteresēta iegādāties māju, kaut iesākumā der arī dzīvoklis. Un daudzi jau varbūt nāk uz mūsu novadu tieši tādēļ – te ir šī skaistā vieta, lauku īpašumi. Kā piemērs ir longbordu ražotāji, kas atnāca uz mantotu īpašumu novadā no Rīgas, jo secināja, ka savu darbu tikpat labi var veikt arī te uz vietas. Taču nākotnē, visticamāk, jau būs jādomā par dzīvojamo fondu, jo ir gana daudz pamesto būvju.
– Vai tādās nav ļoti daudz jāiegulda?
– Protams, ir. Tāpat domājam par īpašumu īri, varbūt iegādi.
– Naudas jums šādiem mērķiem ir?
– Jāsaprot, ka pašvaldībai iegādāties īpašumus ir diezgan problemātiski, tāpēc vienlaikus domājam arī par citiem variantiem. Nu, piemēram, īpašumus varētu pirkt vai labiekārtot uzņēmējs, bet mēs varētu no viņa nomāt.
– Vēl par atbalstu. Iepriekš minējāt, ka vairāk dodat darbu vietējiem uzņēmējiem, bet vai tā nav konkurences ierobežošana, pat kropļošana?
– Nav runas par iepirkumiem – tā, protams, nedarām. Bet nu ir situācijas, kur darbus var pārdalīt. Piemēram, pavasarī beidzas līgums par ceļu uzturēšanu, teritorijas labiekārtošanu un, iespējams, ka ir kādi darbi, ko var padalīt un nodot arī komunālajam dienestam.
– Nu tur gan jāskatās, kas ir izdevīgāk? Iespējams, algot pašiem cilvēkus, tas sanāk dārgāk…
– Tāpēc skatīsimies un vērtēsim. Tāpat ir iepirkumi kancelejas precēm, ziediem – ļoti iespējams, vietējie uzņēmēji spēj piedāvāt konkurējošas cenas, pat ja ne apjomu. Bet varbūt arī nav nepieciešams visu iegādāties lielā apjomā un no viena piegādātāja. Ir iespēja padalīt, lai visiem darba pietiek.
Šī gada pašvaldību vēlēšanas mūspusē īpašus pārsteigumus un būtiskas pārmaiņas nesagādāja. Daļējs izņēmums – Kandavas novads, kur pēc deputātes darba trīs iepriekšējos sasaukumos par domes priekšsēdētāju ar balsu vairākumu tika ievēlēta Zaļās partijas pārstāve Inga Priede. Tādēļ pēc aizvadītām simboliskajām 100 dienām jaunajā amatā tradicionāli aicinājām viņu uz sarunu. Vaicājām, vai iepriekšējie priekšstati par domes virsvadību ir izrādījušies pareizi, vai kaut kas ir pārsteidzis un, protams, kas ir šī brīža aktualitātes novadā un kādas tās, viņasprāt, būs pavisam tuvā un arī tālākā nākotnē.
Mazliet par kokiem un tūrismu
Turpinot par to, ko novads var piedāvāt potenciāli jaunajiem iedzīvotājiem, priekšsēdētāja skaidro – tā ir arī šejienes skaistā daba. Tāpat ir plašas izglītošanā iespējas, kur gan regulāri par ieguldījumiem jāpadomā arī pašvaldībai. Vienīgi, varbūt pietrūkst kādu infrastruktūras objektu, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, atzīsts I. Priede.
– Ir viens Promenādē, bet iekšpagalmos laukumiņu, kā tas ir citās pilsētās, Kandavā praktiski nav. Tāpēc mudinām cilvēkus rakstīt kaut tos pašus LEADER projektus, lai varētu piesaistīt līdzekļus šādu laukumu izbūvei.
– Jums jādod līdzfinansējums.
– To dodam visiem.
– Iepriekš pieminējā arī atbalstu tūrismam. Bet, kā mēs to redzam arī citās pašvaldībās, kur ir dabas parki, no vienas puses it kā tiek runāts par atbalstu dabas vērtībām, bet no otras puses – netiek atbalstīti projekti, kas vēlas dabā ko ieguldīt. Jūsu gadījumā tas ir jautājums, piemēram, par attīrīšanas iekārtām Valdeķos. Līdz šim viss aiziet pa taisno Abavā…
– Jau esam par to runājuši un vienojušies, ka SIA «Kandavas komunālie pakalpojumi» Valdeķu attīrīšanas iekārtas izbūvēs par saviem līdzekļiem.
– Naudas pietiks?
– Ir jāpietiek!
– Tā jau visi priekšsēdētāji saka…
– Šie darbi bija paredzēti jau iepriekš. Tāpat, ja par budžetu, būs jau vēl jāskatās arī vairāki jautājumi par izglītības iestādēm, piemēram, par K. Mīlenbaha vidusskolas siltināšanu un notekūdeņiem, kas skaloja pamatus gan skolai, gan sporta hallei. To mēs arī liksim budžetā.
– Nu kut ko jau par savu naudu arī jādara… Bet par attīrīšanas iekārtām – kad paredzēta to izbūve?
– Šobrīd tiek sastādītās tāmes, un, domāju, ka nākamajā gadā to varētu īstenot.
– Par Dabas aizsardzības plānu – kā šķiet, kāpēc pašvaldība tam pretojās?
– Tik viennozīmīgi gan tas nebija. Bet vēlējāmies, lai ir skaidras prasības. Tagad pie mums, 13. oktobrī, runāt par Abavas senleju brauks Saeimas komisija. Tajā satiksies dabas plāna īstenotāji, arī zemnieki un mežsaimnieki – dažādas ieinteresētās puses.
– Tajā pašā laikā par tā saukto Melno mežu, ko «Latvijas valsts meži» izcērt – pašvaldība neprotestēja.. Lai gan – tāda iespēja bija.
– Nereti jau līdz mums pat informācija nenonāk, nu, vismaz man tā ir pirmā dzirdēšana, ka mēs varējām arī kaut ko iebilst. Bet, kad ir tāda iespēja, tad runājam. Nu, piemēram, ņēmām vērā iedzīvotāju viedokli par ceļu Matkulē, kas nāk no Sabiles puses un kur «Latvijas valsts ceļi» tīra ceļmalas. Sūdzība jeb lūgums bija, lai netiktu nocirsta bērzu birztaliņa. Pašiem uzņēmējiem, kas to dara bez maksas, protams, ka būtiski ir nocirst pēc iespējas vairāk. Bet nu kokus, kas iedzīvotājiem likās ļoti mīļi, tomēr nosargājām. Viss ir runājams. Taču par Melno mežu, kā ja minēju, iepriekš neko nezinājām.
– Bet par citiem kokiem? Iedomājos, piemēram, par aleju, kas ceļā uz Vāni, – to arī plānots izcirsts?
– Es pieņemu, ka tā ietilpst plānos, bet nu cerēsim… Bet, atgriežoties pie tūrisma, domājam ne tikai par rotaļu laukumiem, bet arī aktīvo atpūtu citām paaudzēm. Tā, piemēram, ir projekts, ko īsteno biedrība «Abavas ielejas attīstības centrs», – tiks izcirsti krūmi Pūzurgravā. Savukārt mūsu attīstības nodaļa plāno iesniegt projektu, lai tur izveidotu nūjošanas taku uz Spēka avotu. Tāpat ir ievirzītas sarunas par tādas kā šķēršļu zonas izveidošanu jeb tā sauktajām gaisa trasēm pie Teteriņu ezera, kur ir pašvaldības zemes. Nu tā, lai ar minimāliem ieguldījumiem radītu cilvēkiem interesantāku piedāvājumu. Ir arī doma par skatu torņiem, nu, piemēram, ir bijušas sarunas ar Rūmenes muižas īpašnieku, ir citas ieceres. Viena no tām – uzbūvēt skatu torni kalnā pie Kandavas burtiem, kam šobrīd pat īsti nav iespējams piekļūt. Tur gan ir privātīpašums, bet nu vedam sarunas, lai būtu iespēja šo vidi sakārtot.
– Kāpēc ne pretējā pilskalnā?
– Tas ir vairāk aizsargājams kā arheoloģiska vērtībā.
Uz vidusskolu – neuzstāj
Šobrīd viena no lielākajām un nozīmīgākajām aktualitātēm jeb problēmā ir Kandavas internātskola, ko valsts pilnībā plānojusi nodot pašvaldības pārziņā, kas nozīmētu papildus 700 000 eiro ik gadu no pašvaldības budžeta. Tā kā īsti tam budžetā šobrīd naudas nav, par to tiek diskutēts vai ik dienu dažādos mērogos un ar dažādiem cilvēkiem, iestādēm un organizācijām.
– Mēs ceram, ka tiks pildīta vienošanās, kas panākta ar Ministru prezidentu Māri Kučinski, ka katra internātskola Latvijā tiks vērtēta atsevišķi, jo Kandavā ir lielākā skola Latvijā – tajā šobrīd mācās 553 bērni. Arī ieguldījumi no valsts puses bijuši gana lieli, piemēram, mājturības un darbmācības kabinetos.
– Iespēja apgūt arī kādu profesiju?
– Iespējams, un tas nekādi nekonkurē ar, piemēram, lauksaimniecības tehnikumu, jo tie ir mazāki bērni. Mēs pat nepretendējam uz to, ka tiek saglabātas vidusskolas klases, bet vēlamies saglabāt skolu.
– Runa jau bija par to, ka Kandavas internātskola ir īpaša arī ar to, ka te ir teju vienīgā iespēja, kur varbūt sociāli apdraudētākiem jauniešiem iegūt vidējo izglītību un līdz ar to dzīvē atsperties…
– Jā, bet bērnu skaits vidusskolā šobrīd ir minimāli pieļaujamais. Speciāli aizvērt vidusskolas klases gan nav mūsu mērķis… Katrā gadījumā, mājturība un darbmācība ir tie priekšmeti, kas var bērnu ieinteresēt, un varbūt viņš tiešām pēc tam izvēlas apgūt arī kādu profesiju.
– Kā alternatīva internātskolām tiek minēta audžu ģimenes…
– Bet tas arī nav tik vienkārši un, jāņem jau vērā to, ka šobrīd vairs nav, kā bija padomju gados, kad teju visiem beidzās darbs piecos. Tagad ir daudz ģimeņu, kur varbūt ir tikai mammas, kas strādā lielveikalos līdz pat desmitiem, vienpadsmitiem vakarā, un viņas fiziski nevar tikt ātrāk pie bērniem vai atļauties algot kādu, kas to dara viņu vietā! Un tad vakarā mamma vēl spēj mācīties kopā ar bērnu?!…
– Bet šķiet, ka lēmums bīdās uz priekšu, daudz neņemot vērā iebildumus…
– Nu, piemēram, Šadurska (Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis) kungs to komentē: “Jūs paši gribat zinātniekus un augsta līmeņa speciālistus, politiķus!?” Bet tam jau ir ģimnāzijas, citas skolas, bet kur tad liks visus pārējos jauniešus? Un ļoti labi zinām, ka integrēt bērnu pēkšņi tādā parastā vidusskolā, kur sacenšas par to, kuram vērtīgāks telefons vai dārgākas drēbēs, arī nav tik vienkārši. Katrā gadījumā – nolemts vēl tas nav – sarunas turpinās.
Par tarifiem un atkritumiem
Vēl viena problēma, kas tieši šobrīd aktuāla – komunālā saimniecība, kas salīdzinoši īsā periodā ieguvusi jau savu ceturto vadītāju. Uz norādi, ka lielā mērā paši deputāti vainojami pie šī uzņēmuma nebūšanām, jo paši balsojuši, piemēram, par nepamatoti zemiem tarifiem, I. Priede, līdzīgi kā iepriekš, norāda, ka viņai pirms tam nav bijis pietiekami daudz informācijas…
– Un vadība, iespējams, nevēlējās pieņemt nepopulārus lēmumus. Šobrīd, vismaz par ūdeni un kanalizāciju, tarifi ir atbilstoši, ekonomiski pamatoti un izvērtēti. Par siltumu? – redzēsim, kā darbojas katlu māja.
– Šajā apkures sezonā taču tarifi vairs nemainīsies?
– Nē, tie būs tādi, kā apstiprinājām, bet nākamajā gadā nāksies sūtīt jau regulatoram, un tad arī redzēs.
– Nu jums jau objektīvi nevar būt zemāki tarifi, jo ir maz cilvēku un arī reljefs pilsētā ļoti izteikts.
– Tieši tā – daudzviet jāliek sūkņu stacijas. Bet, kā jau minēju, šobrīd tarifi ir atbilstoši.
– Tas jautājums – vai cilvēki par to spēs maksāt?
– Protams, par to arī runājam, īpaši, ņemot vērā, ka gatavojamies kanalizācijas un ūdensvada izbūves otrajai kārtai. Ejam un iesim pie cilvēkiem, runāsim, kāpēc jāpieslēdzas centrālajiem tīkliem un kāds labums viņiem no tā. Galu galā privātmājām, kur ir kanalizācijas nosēdakas, tās ir jāizved, un tas arī nav nekāds lētais prieks.
– Iespējams, nemaz neved un atrod ”citus risinājumus”…
– Arī tā mēdz būt, bet tomēr mēs attīstāmies, un jāņem vērā risks, ka kāds kaimiņš sūdzēsies, ja viņa dārziņā nāks tava kanalizācija… Bet no otras puses – ir daudz tādu māju, kuras jau šobrīd saka, ka labprāt pieslēgtos centrālajiem tīkliem, un jautā, kāpēc vēl tādas iespējas nav? Viņi vēlas mūsdienu situācijai atbilstošu pakalpojumu.
– Tātad komunālā saimniecība, jūsuprāt, necietīs zaudējumus?
– Domāju, nē, un tiek domāts, kā uzlabot pakalpojumu, paplašināt funkcijas, kas ļauj, ja ne gluži pelnīt, tad vismaz izdzīvot.
– Nu tā jau arī jābūt, ka pašvaldības uzņēmums uztur savu sistēmu, nevis strādā ar peļņu.
– Vēl tiek domāts arī par to, kā ietaupīt. Nu, piemēram, attīrīšanas iekārtās, kā izrādās, daudz kas notiek automātiski un nav nepieciešami četri vai pieci operatori. Tā ir iespēja kaut vai uz algām, bet ietaupīt 20 000 eiro. Līdzīgu ir ar jauno katlumāju, kur būtībā pietiek ar vienu cilvēku.
– Atgriežoties pie iecerētā kanalizācijas un ūdensvada projekta, – ciktāl tas ir aizvirzījies?
– Projekts šobrīd ir atsūtīts atpakaļ, un ir jāveic ļoti daudz korekciju, ņemot vērā, ka tas bija uz “buj-duj” taisīts.
– Nu, jāņem vērā, ka projektu uzrakstīt pieprasīja ļoti īsā periodā.
– Arī. Bet kāpēc to nevarēja darīt jau ātrāka? Kaut gadu iepriekš.
– Bet iepriekš tika skaidrots, ka projektu nerakstīja, jo bijis skaidrs, ka naudas tā īstenošanai jau nebūs!
– Par pašu naudu to nevar izdarīt, bet šis ir Eiropas Savienības fondu finansējums.
– Visi iepriekšējie komunālās saimniecības vadītāji, to skaitā arī Egils Bariss, ir teikuši, ka šādus projektus Kandavai “paņemt” ir praktiski neiespējami, tieši salīdzinoši nelielā iedzīvotāju un potenciālā klientu skaita dēļ.
– Bet tas bija ieplānots! Un tagad esam runājuši arī ar jauno komunālās saimniecības vadītāju, domājuši, kā pretendēt uz maksimāli lielāku atbalstu, un ir plānots tiešām iet pie cilvēkiem un runāt par pieslēgšanās iespējām.
– Tas gan tāpat, šķiet, ir liels risks.
– Par kanalizāciju, domāju, nebūs problēmas, jo jau iepriekš par to tika pašvaldībai prasīts.
– Kad varētu sākties izbūves darbi, ja saņemsiet atbalstu?
– Domājams, ka 2019. pavasarī, ja veiksies ar iepirkumiem.
Par skolām un apvienošanos
Šobrīd, kā daudzas citas pašvaldības Latvijā, arī Kandavā gaida, kāds tad būs valdības sastādītais valsts budžets, jo lielā mērā no tā būs atkarīga arī pašu iespēja atvēzēties kādiem darbiem vai iecerēm. Ciešā sasaistē ar šo ir arī jautājums par skolu tīklu.
– Jādomā, ko darīsim, ja internātskolu pārņemsim – kur ņemt šos 700 000 eiro, ko griezt? Tāpat problēma ir Zemītes skola, kur šobrīd ir ap 40 bērniem. (Neskaitot neklātieni. – Red.) Atkal aizvērt? Bet, ziniet, ka ir tāds teiciens – aizveriet skolu, un tā vieta ir gandrīz mirusi. Vēl jau jāņem vērā, ka tā ir muižas ēka. Pietiek ja ar Grenčiem…
– Ir kādi rezerves plāni?
– Ja godīgi, pat nezinu. Negribas kārtējo pansionātu… Un,ja vēl par Zemīti. Tur tomēr iz uzņēmēji, kas darbojas, bet ir situācija, ka darbnīcās nav ūdens. Arī šo situāciju būtu jārisina.
– Un ko darīsiet?
– Runājām ar SIA «Kandavas ceļi», kuriem tu ir ūdenstornis, par pieslēgšanās iespējām, jo šis ir tas gadījums, kad cilvēkus jāatbalsta un jāmeklē risinājumu.
Līdzīgas situācijas ir arī pilsētā, kur aizvilkt ūdensvadu līdz vienam uzņēmējam ir bijis pārāk dārgi, un tad nu visādi izlīdzas. Viens iespējamais risinājums gan ir valsts programma, ko plānots vērt vaļā nākamgad – tur būs iespēja piesaistīt līdzfinansējumu ūdenssaimniecības projektiem pagastos, kur līdz šim tas bijis problemātiski.
– Ja, turpinot par naudu, – iepriekšējais priekšsēdētājs minēja, ka vienā brīdī var tikt pieņemt lēmums arī par apvienošanos, piemēram, ar Tukuma novadu. Cik aktuāli tas šobrīd?
– Cik saprotu, tagad vairāk tiek runāts par dažādu funkciju apvienošanu, ko mēs arī darām, piemēram, attiecībā uz izglītību u.c. Par tālāko attīstību? Ja nemaldos, Kandava jaunajā plānā tiešām ir iezīmēta Tukumā, taču nav informācijas par to, kā tālāk attīstīsies reģionālā reforma. Protams, ka lielāks novads, tas ir lielāks budžets, lielākas iespējas, taču no otras puses, ko tādam lielam novadam dod tie tukšie lauki? Esot Talsos, kur bija 18 teritoriālās vienības, jāsaka, ka, manuprāt, pirmkārt, vajadzēja novadu atstāt rajona robežās, lai nebūtu tādas mazas vienības kā Rojas un Mērsraga novads. Tajā pašā laikā, man šķiet, ka Kandavā ir pietiekami liela un mums tās tradīcijas ir jau senākas – pirms vispārējās teritoriālās reformas. Protams, ka ir kaut kas, kā te pietrūkst un, piemēram, banku pakalpojumus es saņemu Talsos utml. Taču no otras puses, atkal pieminot Talsus, redzēju, ka ar tik lielu novadu galā tikt ir diezgan sarežģīti. Attiecīgi ir ārkārtīgi liels administratīvais aparāts – pat 1000 darbinieku – un gala rezultātā jau nav nekāda ieguvuma, vēl ņemot vērā, ka dzīve nostūros vispār netiek aptverta.
– Bet kāda jēga, ja nav naudas?
– Nu cilvēkiem jau ne vienmēr tik svarīgas problēmas, kur nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi vai ir runa par kaut kādiem attīstības plāniem, – ir vajadzīgs arī cilvēcisks kontakts un iespēja parunāties. Ir svarīgi, ka viņi pie manis var vērsties. Nu zvana pat par to, ka kaķi klaiņo…
– Vai tas ir normāli, ka priekšsēdētājam jārisina šādas problēmas?
– Es nerisinu, bet vismaz varu ko ieteikt. Un reizēm tās tiešām ir ļoti sadzīviskas problēmas, ar ko pie manis vēršas… Par pašu reformu – šobrīd nešķiet ticami, ka to tā arī īstenos, jo vajadzīgs jau arī ekonomiskais pamatojums, ne tikai amatpersonu vēlme.
Par personīgā laika iztrūkumu
Reizēm tiek nepamatoti pieņemts, ka visi par visiem visu zina, tādēļ sarunas noslēgumā I. Priedei atļāvāmies uzdot jautājumus, kas nav cieši saistīti ar ikdienas darbiem. Nu, piemēram, kas ir priekšsēdētājas ģimene, kas vaļasprieks un iecienītākais atpūtas vieds?
– Es acīmredzot vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva. Tas, iespējams, tādēļ, ka nāku no ļoti stirpas ģimenes, kur vecāki bijuši vienmēr kā paraugs. Tāpat sava nozīme, visticamāk, tam, ka augu kopā ar trīs brāļiem. Tēvs, starp citu, tāpat bijis ļoti sabiedrisks – muzikants-bundzinieks, mākslinieks-gleznotājs. Tāpēc varbūt manī arī ir tas radošums.
– Kāds bija meitas uzvārds?
– Tētis bija Vicinskis un mamma – Zgirska, kas abi ir poļu izcelsmes uzvārdi. Iespējams, tādēļ esmu nedaudz šerpa. Dzimusi esmu Sabiles nomalē, Virbu pagastā, kur uz Jaunpagasta robeža bija vecas lauku mājas. Tajā arī augām. Tētis kā bērns 1956. gadā bija izsūtīts – viņš uz vienu pusi, mamma – uz otru.
– Par ko?
– Neviens īsti nezina, bet domājams, kāds nosūdzēja, ka mamma it kā esot devusi maizi meža brāļiem. Tēva tēvs, mans vecaistēvs, kurš bija karojis arī vācu armijā, izsūtīts netika, jo tobrīd bija slims un atradās Rīgā. Drīz vien viņš nomira, un tā arī nav zināms, kur viņu apglabāja… Savukārt otrs vecaistēvs, kurš mamma tētis un kurš bija bijis robežsargs Latgalē, Abrenē Latvijas laikā, visu laiku bija kopā ar mums.
– Kā viņam izdevās izvairīties no represijām?
– Pat īsti nezinu, kā tas notika, bet viņi pārcēlās uz Saku, kur vecāmāte stādīja mežus. Zgirskis bija īsts polis, kaut runāja latviski…
Bet nu tas, ka pati augu ar trim brāļiem, laikam lika to pamatu tam, ka esmu cīnītāja. No otras puse, tas šobrīd rada sajūtu, ka ir droša aizmugure un ir uz ko paļauties – ir, kas aizstāvēs. Mamma gan ir teikusi, ka mani bija grūtāk izaudzināt, nekā trīs dēlus, kopā ņemtus…
– Kāpēc?
– Acīmredzot, biju kādā konkrētā vecumā diezgan traka…Vēl, kas ģimenē – mums ir spēcīgas tradīcijas un vēl arvien – lūzt vai plīst – svētdienās cenšamies sanākt visi kopā pie mammas, kur visai ģimenei ir kopīgas pudienas.
– Kā mamma ar to visu tiek galā?
– Nu šobrīd ir grūti, ņemot vērā, ka šopavasar aizgājis tētis… Katru dienu par viņu domāju… Un mamma arī šobrīd sašvakojusies, tāpēc pie viņas dzīvo brālis ar ģimeni, un viņi kopā ir pārņēmuši tradīciju svētdienās gatavot pusdienas.
– Par ko strādāja mamma?
– Viņa visus gadus bija atbildīga zootehniķe, kur vienā laika sprīdī pat esmu viņu aizvietojusi – rakstīju ciltslietu kartes. Savukārt tētis, tā kā savā laikā viņš nebija saņēmis atbilstošu ārstēšanu un vienā kājā bija kaulu tuberkuloze, darīja darbus, kur nav nepieciešama ārkārtīga fiziska piepūle – piemēram, viņš atbildēja par civilo aizsardzību, servisā bija noliktavas pārzinis, bijis arī būvuzraugs.
– Kā nokļuvi Kandavā?
– Skolas laikā biju ļoti aktīva – gāju visos iespējamos pulciņos, to skaitā, apmeklēju arī Kandavas mūzikas skolu un, acīmredzot, tobrīd man Kandava arī iepatikās. Tāpēc pēc kultūras darbinieku tehnikuma, izdomāju, ka Rīgā tomēr palikt negribu, un pati prasījos, lai mani norīko darbā uz Kandavu. Tolaik varēja arī pats atrast sev darba vietu, vienīgi tad netika nodrošināta dzīves vieta, bet es, tā kā tolaik ģimene jau bija pārcēlusies uz Sabili, nodomāju, ka tas jau tāds sīkums. Tāpēc sāku strādāt vispirms bibliotēkā, bet, tā kā gribējās tomēr arī to aktīvāko kultūras darbu, pēc tam aizgāju uz Valdeķu kultūras namu. Un tā arī darbojos – rīkoju pasākumus, arī labdarības, piemēram, baznīcām, biju sastājusies dažādās biedrībās…
– Tolaik jau īsti neko nevienam kultūrniekam nemaksāja, un Kandavā jo īpaši…
– Bija viens tāds brīdis, un, tagad domāju, ka tā var darīt tikai savā jaunības maksimālismā. Man tikko bija piedzimis Edgars un, tā kā skaitījāmies radiorūpnīcas kultūras nams, bija brīdis, kad mums maksāja nevis naudā, bet arī graudā – teltīs, radioaparātos, plēvēs. Labi, ka tobrīd varēja palīdzēt vecvecāki, vīra Valta vecāki, kur viens bija autobusa šoferis, bet vecāmāte – feldšere. Un braucām arī uz Valku, mēģinājām to visu notirgot un tad sadalījām algās. Tāpat visu ko citu domājām, piemēram, organizējām aģitbrigādes – braucām uzstāties uz Pūri, citviet, rīkojām ballītes bērniem, kas ir visatsaucīgākā publika, un tā sev pelnījām algu. Tajā pašā laikā bija arī prasības – pat atvaļinājuma laikā prasīja, kāpēc nav balle? Un, acīmredzot, vienā brīdī jau sevi tā izsmeļ, kad visas lomas ir izspēlētas…
– Tad sāki rakstīt mums.
– Vienā brīdī sapratu, ka vieglāk ir pašai uzrakstīt, nekā par visiem pasākumiem pastāstīt. Tā nu pamazām sākām. Negribēja gan vienu brīdi mani no darba kultūras namā laist prom, bet es esmu gana spītīga, tāpēc tomēr aizgāju. Drīz vien pēc tam piedzima meita Patrīcija, un sāku arī mācīties uzņēmējdarbību, un sākās atkal jauns posms.
– Kas šobrīd ir tava ģimene?
– Personīgai dzīvie praktiski laika neatliek. Dēls dzīvo Talsos, strādā par treneri, sporta skolā par skolotāju, vada Kandavā arī basketbola komandu un tūlīt pabeigs augstskolu. Un nu jau pusotru gadu esmu arī oma viņa dēlam Robertam. Bet meita Patrīcija mācās vidusskolas pēdējā klasē K. Mīlenbaha vidusskolā – ir ļoti patstāvīga un, acīmredzot, tāpat kā es kādreiz, gana šerpa. Vēlas studēt medicīnu, bet tad jau redzēs, vai viņai ir gana pacietības…
– Kā atpūties ārpus darba? Varbūt ir kādi veselīgi, arī lasītājiem ieteicami ieradumi?
– Vajadzētu jau vairāk ar sportu nodarboties, bet, kā jau minēju, tam īsti šobrīd laika nepietiek. Nezinu, cik tas veselīgi, – bet tā paša iemesla dēļ sanāk maz ēst. Bieži vien tik ūdeni sanāk padzerties. Taču sestdienās cenšos kārtīgi izgulēties un vismaz reizi gadā kopā ar meitu dodamies kādā ceļojumā. Vislabprātāk, kur mazliet vairāk saules. Vēl brīvā laikā, ņemot vērā, ka dēls un arī brāļi ir sportiski, kā mans hobijs ir sporta spēļu apmeklēšana un līdzjušana – basketbolam, volejbolam, hokejam. Cik nu sanāk – dodos arī uz koncertiem vai teātri, palasu kādu grāmatu.
