Svētdien Pastariņa muzejs svinēja apaļu pusgadsimta jubileju. Vēstures annāles liecina, ka 1967. gada 1. oktobrī Zentenes pagasta «Bisnieku» māju divās istabās atvēra rakstniekam Ernestam Birzniekam-Upītim (1871-1960) veltītu memoriālo muzeju.
Muzeja jubilejas dienā interesentiem bija iespēja izstaigāt mazā Pastariņa takas, apskatīt muzeja ēkas – dzīvojamo māju, jauno kūti, atjaunoto klēti un vāgūzi un pirms desmit gadiem atvesto pirti, kā arī, dzerot tēju un kafiju, klausīties muzeja darbinieku, kādreizējo un tagadējo vadītāju stāstus par to, kā šeit bijis agrāk un kā ir tagad. Savukārt pāris stundas vēlāk Zentenes kultūras namā norisinājās sarīkojuma svinīgā daļa ar apsveikumiem un koncertu, kurā ar dziesmām uzstājās ansamblis «Mežezers» un Engures vidusskolas meiteņu vokālais ansamblis, dejoja Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolas deju kolektīvs «Pastariņi», kā arī spēlēja Engures mākslas un mūzikas skolas jaunie saksofonisti un pianisti.
Atmiņu mirkļi
«Bisniekos» Birznieku dzimta saimniekojusi vairāk nekā 100 gadus. Un tagadējās ēkas būvējis rakstnieka brālis Kārlis Birznieks, kas mantoja sētu pēc tēva nāves un izpirka to no Dzirciema muižas. Viņa meita Marija bija pirmā muzeja vadītāja, kas pirmsākumos arī šajā ēkā dzīvoja. No 1970. līdz 1986. gadam muzeju vadīja Alda Vircavniece, dažus gadus – Silvija Silava, pēc tam Līvija Graudiņa, Silva Krastiņa, Zaiga Bogdanova, Ruta Ceple, Gunta Frišfelde, bet nu jau gandrīz desmit gadus muzeju vada Sanita Ratniece.
Alda Vircavniece atcerējās, ka par muzeja zinātnisko līdzstrādnieci nostrādājusi 16 gadus, un šo darbu uzsākusi, Tukuma muzeja toreizējās direktores Judītes Timmas mudināta: “Viņa teica, ka man kā jaunai filoloģei šis darbs ir jāuzņemas, jo E. Birznieks-Upītis ir izcils novadnieks, un man ir jāstrādā, lai viņa veikumu popularizētu. Es gan domāju, ka viņa man kā jaunam darbiniekam ļoti uzticējās, jo pirmais lielais uzdevums bija 1971. gadā veidot ekspozīciju rakstnieka simtgadei par godu. Ekspozīcija bija goda istabā un tapa atbilstoša tam laikam. Es domāju, ka toreiz šī muzeja un ekspozīcijas galvenā vērtība bija tā, ka te dzīvoja Marija Birzniece un te bija visa tā apkārtējā vide ar teļu fermu, lauku dzīvi un darbiem, kas bija ekspozīcijas turpinājums. Mēs visos šajos notikumos bijām iekšā – grābām sienu, rāvām bietes un darījām citus darbus. Kad atnāca Zaiga Bogdanova, viņas pirmais jautājums bija, vai arī viņai siens būšot jāgrābj, jo muzejā bija zilā govs, kuru mēs nopirkām no saimniekiem Jaunpļavu pusē.” Savukārt Silvija Silava atcerējās, ka viņa no «Ķēniņiem» viņpus Tukuma Marijas tantei atvedusi kaziņu, savukārt malkas krāmēšana lielā augstumā bijis gluži vai zinātniskais darbs… Abas vadītājas saka, ka Marijas tante bija tas īpašais cilvēks muzejā. Daudzi vietējie gan brīnījušies, kā viņas varot saprasties, jo Marijas tante bijusi nerunīga un citu ieskatā – pat skarba, tomēr bijusi sirsnīgs cilvēks, kas gribējusi, lai muzejs attīstās.
Izdarīts daudz
I. Vircavniece, izstaigājot muzeju, atzina, ka pēdējos gados ir izdarīts ļoti liels darbs, un tā tam arī būtu jābūt, jo jau dzejnieks Imants Ziedonis teicis: “Ja nenotiek attīstība, tā ir tautas nāve. «Bisnieki» ir ļoti nozīmīga kultūrvēsturiska vieta, kurāpēdējo gadu laikā notikušas lielas pārvērtības.” Uz iebildumu, ka ne visi ar tām bijuši mierā, A. Vircavniece uzsvēra, ka pravietis nekad savā zemē netiekot cienīts: “Mēs daudz rīkojām talkas, aicinājām uz talkām arī vietējos, bet palīgā apdarīt dažādus darbus uzreiz atsaucās pilsētas skolas, tikai vietējo bija pamaz…”
Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola stāstīja, ka jaunums ir ekspozīcija dzīvojamās mājas otrajā stāvā, kur iepriekš bija viena plaša telpa, bet tagad nodalīts rakstnieka kabinets. Tajā planšetēs izlasāms un fotogrāfijās apskatāms stāsts par E. Birznieku-Upīti un «Bisniekiem». Telpā novietots rakstnieka rakstāmgalds, krēsls, bufete un daļa no grāmatplaukta, savukārt aiz stikla redzama viņa piena krūzīte, saldumu trauciņš un citi priekšmeti.
Desmit gadi remonta zīmē
Muzeja tagadējā vadītāja Sanita Ratniece nākamajā gadā varēs svinēt desmit gadus muzeja vadītājas amatā. Par to, ka šī vieta varētu būt brīva, uzzinājusi nejauši un pieteikusies. Pirmais uzdevums bijis negaidīts un mazliet traks – maizes cepšanas filmēšana akcijai «Palīdzi izdzīvot sapni». Sanita atceras, ka muzejā sākusi strādāt lielā remonta laikā: “Tobrīd dzīvojamās mājas jumts bija nomainīts, bet iekštelpās notika restaurācija, tomēr ne uz sekundi muzeja darbs netika pārtraukts – visu darījām klētī. Zināmā mērā var teikt, ka visi šie desmit gadi pagājuši remonta zīmē.” Vēl Sanita stāsta, ka katrs vadītājs aiz sevis kaut ko ir atstājis. Tā Gunta Frišfelde aizsākusi maizes cepšanu un sviesta kulšanu, bet pēc pašas Sanitas paliks iestādītais ābeļdārzs, kas jau krietni paaudzies. Sanitai palīgos ir arī Velta Murāne, Māris Malvess un Skaidrīte Stalberga, bet čaklais palīgs Rita Rozniece nesen kā pavadīta mūžībā.
Skaidrīte Stalberga Pastariņa muzejā strādā jau vairākus gadus, atstājot pagātnē aktīvās darba gaitas Rīgā: “Esmu laukos – Kaltenē un Rojā – dzimusi un augusi, bet tagad dzīvoju pie Dzirciema ezera, tāpēc man ir sajūta, ka esmu te bijusi vienmēr. Kas interesanti – kad esmu te viena pati, reizēm dzirdu soļus, un tad saku rakstniekam, lai tik nāk aprunāties…”
Dzidra Vahtele jubilejā sēdēja pie sarakstiem, un tā ļoti bieži viņa ir bijusi lielais palīgs pie plīts, pie traukiem, maizes cepšanas, galda klāšanas, vārdu sakot, kad muzejam vajadzīgas palīdzīgas rokas: “Ar muzeju esmu saistīta, vēl pirms tas tika izveidots – mēs, skolas meitenes, tikām sūtītas uz «Bisniekiem» kopt kolhoza teļus, jo nebija, kas to dara. Muzeja laikā, kad vien esmu varējusi, esmu gājusi palīgā un darījusi visus tos darbus, kas bijuši nepieciešami. Esmu arī daudzus priekšmetus dāvinājusi, lai muzejs būtu bagātīgāks.”
Jauns eksponāts – klavieres
Neilgi pirms jubilejas muzejs saņēmis dāvinājumu – klavieres, kuras Ernests Birznieks-Upītis uzdāvinājis savai mazmeitai Dagnijai, lai viņa var mācīties mūziku Jūrmalā pie skolotājas. Kad meitene gatavojusi stundas, rakstnieks sēdējis klāt un klausījies, kā mazmeita spēlē, un reizēm palabojis. Klavieres līdz šim atradušās Dzirciema «Pakuļos», un tās skaistā procesijā ar Vācu ģimnāzijas kora dziesmām atvedusi to īpašniece Gerda Lielause, kurai rakstnieks ir vecātēva mātes brālis: “Tā kā mums nebija spēlētāju, izlēmām, ka tām jābūt tur, kur tām jābūt – rakstnieka muzejā.”
