NOVADI ZAĻO
Vēlas uzsākt diskusiju
Vieglā iepakojuma (plastmasa, kartons, metāls) konteineru satura apskate atklāj, ka tikai daļu no veikalos atrodamā iepakojuma, kas vēlāk nonāk atkritumu poligonā, var pārstrādāt, turklāt to ir grūti atšķirt no nepārstrādājama iesaiņojuma.
Ceturto daļu (25%) no vieglā iepakojuma konteineros nonākušajiem atkritumiem nevar nodot tālākai pārstrādei. Vairums jeb gandrīz 80% no šiem pārstrādei nederīgajiem atkritumiem rodas tādēļ, ka iedzīvotāji konteinerā ievieto arī citas likvidējamas lietas, nevis tikai vieglo iepakojumu, turklāt 20% ir tāds iepakojums, ko nevar nodot pārstrādei.
Gandrīz piektā daļa no pārstrādei nederīgiem atkritumiem ir nepārstrādājams iepakojums. Tie pārsvarā ir krāsaini un caurspīdīgi cietās plastmasas izstrādājumi: dažādi gaļas produktu (kūpinātas gaļas, desu u.c.), piena produktu (jogurta, krējuma u.c.), gatavo salātu trauciņi, kā arī materiāli, kuros iesaiņoti sadzīves priekšmeti. Nākamā lielākā kategorija ir polimēru plēves, necaurspīdīgi uzkodu (čipsu, šokolādes utt.) multislāņu iepakojumi, kafijas un tējas maisiņu, sadzīves ķīmijas un dzīvnieku barības iepakojumi.
“Vēlamies uzsākt diskusiju par to, vai mūsu izlietotais un rūpīgi sašķirotais iepakojums patiesībā ir pārstrādājams. Mēs gribētu aicināt gan iedzīvotājus, gan produktu iesaiņotājus, gan politikas veidotājus nopietni apdomāt, ko katrs var darīt, lai veicinātu pārstrādājamu materiālu izmantošanu produktu iesaiņošanai,” uzsver “AJ Power Recycling” valdes locekle Solveiga Grīsle.
Ne viss PET tiek pārstrādāts
“Ar atkritumiem saistītās problēmas neatrisināsim, vienkārši saliekot atkritumus pareizajos konteineros. Nepārstrādājamam iepakojumam veikalos nevajadzētu būt. Nav godīgi lūgt iedzīvotājus kļūt par ķīmiķiem un materiālu speciālistiem. Šobrīd cilvēkiem, lai šķirošana rezultētos ar pārstrādi, piemēram, ir jāiegaumē, ka PET dzērienu pudeles ir pārstrādājamas, bet citi PET izstrādājumi nav, kā arī jāatšķir pārstrādājami maizes maisiņi no nepārstrādājamiem,” par iepakojuma atbilstību pārstrādei jau no tā ražošanas brīža aicina domāt “Zero Waste Latvija” pārstāve Mairita Lūse.
Arī iedzīvotājiem vajadzētu samazināt izmesto iepakojumu daudzumu un izmantot jau iegādātos iepakojumus atkārtoti. Tas jau pašos pamatos palīdzētu samazināt kopējo atkritumu daudzumu. Gadījumos, kad tas nav iespējams, pēc iespējas vairāk vajadzētu izvēlēties pārstrādājamus iepakojumus, tādējādi mazinot cilvēka darbības negatīvo ietekmi uz vidi.
“Ģimenē esam mamma, tētis, es un vēl divas jaunākas māsas,” par savu mājsaimniecību stāsta Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klases audzēkne Agnese Aizpuriete. “Šogad savā mājā esam sākuši atkritumus šķirot un atsevišķi nodalām papīru un plastmasu. Olas pērkam laukos, tāpēc olu paletes izmantojam vairākas reizes. Tāpat atkārtoti izmantojam plastmasas maisiņus, kas ir samērā izturīgi. Krējumu pērkam nevis trauciņos, bet izvēlamies sveramo produktu, ņemot uz veikalu līdzi savu trauku. Redzu, ka jaunākās māsas ir jāpamāca, jo viņas ir pieradušas visu nevajadzīgo mest kopīgajos atkritumos. Tā kā šķirot sākām nesen, arī es pati dažreiz par to piemirstu,” meitene atzīstas.
Apēd savu šķīvi!
Par apkārtējo vidi un zaļo domāšanu Agnese rūpējas vēl citā veidā – skolēnu mācību uzņēmumā (SMU) “Re-grain”. Kopā ar skolas biedrenēm Paulu Stradiņu un Aneti Bukovsku viņa ražo ēdamus vienreizlietojamos traukus, kas ir pilnībā nekaitīgi videi un dabā ātri sadalās. Jaunais produkts ļauj samazināt izlietotās plastmasas daudzumu un tās nonākšanu ekosistēmā.
“Veidojot skolēnu mācību uzņēmumu, nolēmām to saistīt ar aktuālām vides problēmām, atbalstīt ekoloģisku dzīvesveidu,” komentē ģimnāziste. Sākotnēji gribējušas piedāvāt alternatīvu iepakojumu bulciņām un cepumiem, bet nav varējušas izdomāt, ar ko aizvietot tik pierastās plastmasas kārbas. “Tad nejauši skats apstājās pie plastmasas traukiem. Zinājām, ka tie nav pārstrādājami, uz tiem paliek ēdienu atliekas, izstrādājumu pārstrāde nevienam īsti nerūp. Zinu cilvēkus, kas šos traukus dedzina, vārdu sakot, vides veselībai tā ir liela problēma,” Agnese atklāj. Meitenes sprieda, ar ko plastmasas traukus varētu aizvietot, kā palīdzēt “glābt pasauli no piesārņojuma”.
“Bija doma veidot vienreizlietojamos traukus no papīra, tomēr papīrs tiek iegūts no koka, kas jānocērt. To nevēlējāmies,” atceras jaunā uzņēmēja. “Meklējot iedvesmu, uzgājām, ka līdzīgu produktu varētu ražot no dabīgām izejvielām, turklāt ar oriģinālu garšu. Palīdzību meklējām sociālajos tīklos, skatījāmies, vai tur nav kāda instrukcija, jo secinājām, ka process nav tik vienkāršs. Eksperimentējot redzējām, ka trauki pēc cepšanas deformējas, tāpēc zvanījām vairākiem pārtikas tehnologiem, jautājām viņu viedokli. Mēģinājām speciālistu ieteikumus īstenot, bet tie tomēr “nestrādāja”. Šobrīd gaidām padomus no mentoriem, kas piesaistīti no Amerikas. Problēma ir tā, ka cepot trauks deformējas, tam nav perfekta forma,” Agnese pastāsta par savu pieredzi.
Jautāta par ekoloģiskā šķīvja parametriem, madoniete atklāj: “Sākumā šķīvi veidojām no kviešu miltiem, tad sapratām, ka tas nav veselīgi, un sākām darboties ar rudzu miltiem. Tomēr vajadzēja kādu lipekli, lai šķīvis turētos kopā, tāpēc nedaudz pievienojam kviešu miltus. Īstā recepte tapa divu mēnešu garumā. Iesaistījām Paulas vecomammu, viņa deva vērtīgus padomus, lai izstrādājumam nemestos gaisa burbuļi. Dažus knifiņus aizguvām no citiem avotiem. Šobrīd esam stadijā, ka varam ēdamos vienreizlietojamos traukus piedāvāt, kaut tiem nav perfekta forma (ir kāds grumbulītis). Produkts ir kraukšķīgs, pietekami izturīgs, to var lietot karstu maltīšu pasniegšanai. Tam ir latviska rupjmaizes garša – kā sausmaizītei ar ķimenēm.”
SMU “Re-grain” pārstāve apzinās, ka pavasarī produktam būs lielāks pieprasījums: “Mūsu ražoto trauku mērķauditorija sākotnēji bija konferenču un banketu rīkotāji, bet saistībā ar pandēmiju to nomainījām. Neviens klātienē konferences vairs nerīko, tāpēc izstrādājuma mērķauditorija ir piknikotāji, dabas apceļotāji. “Re” nozīmē atjaunot, vēlreiz izmantot, “grain” – tulkojumā no angļu valodas ir “grauds”. Tas ir simbolisks vārds, jo no grauda veidojam šķīvjus, grauds ir visa sākuma punkts.”
Agnese piebilst, ka SMU īpaši piedomā pie aprites ekonomikas, iemieso saimniecisku domāšanu, tāpēc mīklas pārpalikumus, kas rodas no šķīvju izveides, skolnieces pārvērš vēl kādā produktā — krekerīšos.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
