30 gadu plāns
“Likums par pašvaldībām dabas aizsardzībā patiesībā neliek darīt neko. Tā nav noteikta par pašvaldības autonomu funkciju, tāpēc, izvēloties speciālistus, pašvaldībā nav obligāts speciālists vides aizsardzības jautājumos. Savukārt “Likumā par vides aizsardzību” gan pašvaldībām ir noteikts ļoti daudz. Piedevām vēl daudzi Ministru kabineta noteikumi nosaka, kas pašvaldībām jādara,” stāsta I. Ādamsone.
Ir pašvaldības, kurās štatu sarakstā ir vides speciālisti, piemēram, Jelgavā, Saldū, Ventspilī, bet Liepājas domē ir pat vesela Vides nodaļa. Valmieras pilsētā ir sabiedrisko attiecību speciāliste vides komunikācijā, kas informē sabiedrību, jo pašvaldībai arī šajā jautājumā jāstrādā ar iedzīvotājiem.
Tātad viss atkarīgs no katras pašvaldības vēlmēm, jo darāmā ir daudz, bet likums to nenosaka par obligātu. Taču zinot, ka zaļā politika gūst arvien lielāku ievērību, ka Eiropa līdz 2050. gadam vēlas kļūt par pirmo oglekļa emisiju ziņā neitrālo kontinentu, ir skaidrs, ka arī pašvaldībās šie jautājumi ieņems arvien nozīmīgāku vietu.
I. Ādamsone stāsta, ka arī investīciju piesaistes iespējas vides projektiem ir plašas: “Vides aizsardzības fonds ar katru gadu palielina finansējumu, lai varētu attīstīt dabas aizsardzības projektus, veicināt dabas daudzveidības saglabāšanu, sniegt informāciju par dabas aizsardzību, dabas pieejamību, resursu taupīšanu. Ir tikai jāgrib to darīt un jāpiesakās šiem projektiem.”
No Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) ir iespējams piesaistīt finansējumu. Tā Cēsis, sadarbojoties ar kaimiņiem, Pārgaujas novadu, ierīkoja dabas takas, objektu, kas atrodas uz novadu robežas. “Arī te bija izvēle, pašvaldības varēja darīt, varēja arī nedarīt. Tā bija mūsu iniciatīva, un tika izveidotas dabas takas. Projekta galvenais mērķis bija antropogēnās slodzes samazināšana, proti, lai cilvēki iet pa takām, nevis tur, kur nevajadzētu iet,” neslēpj pašvaldības pārstāve.
Jāparedz nauda
Jāpiebilst, ka vides projektu realizēšana atkarīga ne tikai no pašvaldības vēlmes un tā, ir vai nav atbilstošs speciālists, bet arī no finansiālajām iespējām, jo gandrīz katrs projekts, kam piesaistīta fondu nauda, prasa līdzfinansējumu.
I. Ādamsone norāda, ka vēl viens instruments, kā rūpēties par vidi, ir teritorijas plānojums. Tajā var iekļaut teritorijas ar īpašiem nosacījumiem, arī dabas aizsargājamās teritorijas, un paredzēt, kas jādara šajās īpašajās teritorijās, lai tās saglabātu. Tad ikvienam, kura īpašumā šī dabas aizsargājamā teritorija atrodas, ir pienākums rūpēties par to, neatkarīgi, vai tā ir pašvaldība, privātpersona vai juridiska persona, visiem ir pienākums gādāt, lai dabas daudzveidība konkrētajā teritorijā tiktu saglabāta.
Taču ar vides un dabas saglabāšanas tematiku ir saistīti arī daudzi citi projekti, ko īsteno pašvaldības, ne tikai tie, kuros konkrēti norādītas šīs tēmas, robežu novilkt ir praktiski neiespējami. Piemēram, daudzās pašvaldībās īstenotie ūdenssaimniecības projekti arī saistīti ar vides tēmu, it īpaši, ja tiek rekonstruētas attīrīšanas iekārtas. Arī energoefektivitātes projekti, īpaši jau ēku siltināšana, vistiešākā mērā saistīti ar vides saglabāšanu, jo mazina CO² izmešus.
Stāstot par Cēsīs realizētajiem vides projektiem, I. Ādamsone izceļ pērn noslēgto “LIFE Viva Grass”, kas ilga piecus gadus: “Tas bija izteikts dabas projekts. Šobrīd Latvijā ir ļoti maz dabisko zālāju, tāpēc neizmantotas vai degradētas lauku teritorijas varētu atjaunot un tajās ierīkot zālājus. Projekta gaitā Cēsu novadā atjaunojām piecas teritorijas Vaives pagastā.”
Būt par saikni
“Vēl šajā projektā tika radīts plānošanas rīks, kurā pēc seniem augšņu izpētes kartējumiem, kas tika digitalizēti, var uzzināt, kāda lauksaimnieciskā darbība teritorijā ieteicama. Šīs kartes rāda, ka, piemēram, Vidzemē un arī Cēsu pusē augsnes vairāk piemērotas lopkopībai, ganībām. Piemēram, cilvēks iegādājies zemi Vaives pagastā, plāno stādīt un audzēt krūmmellenes, bet, iepazīstot kartējumu, saprot, ka tas nav ekonomiski izdevīgi, un varbūt vērts pievērsties citai nozarei, teiksim, aitu vai liellopu audzēšanai. Vēl bijuši daži mazi projekti pilsētas teritorijā, kur esam atjaunojuši dabiskās pļavas,” skaidro I. Ādamsone.
Vides jautājumos svarīgi iesaistīt arī sabiedrību, un viena no šādām iniciatīvām bija tā sauktais Gaujas projekts, kurš tika īstenots ar Vides aizsardzības fonda finansējumu un kurā iedzīvotāji varēja iepazīties ar pašvaldības redzējumu uz šo teritoriju, izteikt savus viedokļus.
Vides projektos iesaistās arī Dabas aizsardzības pārvalde, un I. Ādamsone norāda, ka tieši pašvaldībai vajadzētu būt saiknei starp Dabas aizsardzības pārvaldi un privātīpašnieku, lai varētu nonākt pie kopsaucēja, kas apmierina visas puses.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
