Mediji un žurnālisti bieži tiek kritizēti. Bet ne tik bieži tiem ir iespēja skaidrot savu rīcību un atbildēt uz pārmetumiem. Tādēļ uz sarunu aicinājām LTV Ziņu dienesta galveno redaktoru, vairāku LTV radījumu autoru un vadītāju Gunti Bojāru. Viņa radīti un veidoti raidījumi ir gan vairākkārt apbalvoti, gan kritizēti, gan nesaprasti. Īpaši pretrunīgi ir vērtēts raidījums «Aizliegtais paņēmiens» par dažādu Latvijas žurnālistikā reti vai tikpat kā nemaz izmantotu metožu, paņēmienu un eksperimentu izmantošanu. Reti kurš nebūs neko dzirdējis par Operāciju «Frics», Operāciju «Tokija», ar Latvijas Radio kopīgi veidoto projektu «Sistēmas bērni» un citiem. Kā ir patiesībā? Šoreiz uz jautājumu aicinājām atbildēt Gunti Bojāru pašu.
Sabiedriskais nav valsts medijs
– Aizvadītajā vēlēšanu kampaņā netipiski citām reizēm no politiķu puses tika veltīta pastiprināta kritika medijiem un žurnālistiem personīgi, apvainojot tos angažētībā, neobjektivitātē. Cik daudz šie pārmetumi ir pamatoti? Vai varam runāt par jauna veida komunikācijas kultūru no politiķu puses attiecībā pret medijiem? Vai tas iezīmē jaunu pavērsienu politiķu un mediju attiecībās?
– Ceru, ka ne. Divas partijas ar to iezīmējās – KPV.LV un JKP. Man nepatika sasaiste, ka sabiedriskais medijs ir valsts medijs un ka mēs reklamējam tos, kas ir pie varas. Tās ir pilnīgas muļķības, ka, uzvarot vēlēšanās, tagad visi par viņiem stāstīs! Protams, ja vadošajiem politiskajiem spēkiem ir ministru amati, tad mediji par viņiem vairāk stāstīs, monitorēs, ko viņi dara, kas padodas, kas ne, kas mainās, kādas ir idejas. Jo mediju dienaskārtībā nebūs 15., 16. vājākā partija. Un tāpēc rodas maldīgs priekšstats, ka mediji kalpo varai. Domāju, tas objektīvi rodas no tā, ka daudzi nezina un nesaprot, kas ir žurnālistika un kā tā strādā.
Bet kas pilnīgi noteikti ir jānoliek malā visās diskusijās un pārmetumos – tā ir žurnālistu privātā dzīve. Tas nav attaisnojami, kas ar ko guļ. Tas nav normāls komunikācijas līmenis. Tā ir manipulācija, kad uz jautājumu par konkrētām darāmām lietām un kas ir partijas finansētāji, atbild ar jautājumu par žurnālista privāto dzīvi. Tā ir tāda stratēģija. Tas ir tāpat kā atsevišķos sporta veidos – uzbrukums ir labākā aizsardzība. Tas ir viegli.
Tomēr tik frontālu mediju kritiku kā ASV mūsu politiķi tomēr nevar atļauties, jo Latvija un Rīga ir maza, mēs cits citu satiekam uz ielas un varam runāt.
Domāju, arī jaunās partijas zvaigžņu slimību izslimos, izslimos to sajūtu, ka nu esmu glābējs un dievs. Jo tieši tad rodas problēmas. Bet, protams, vajag arī jaunus, nedaudz revolucionārus spēkus.
Jāatzīst arī, ka sabiedriskais medijs ir vieglāk ievainojams, jo esam atkarīgi no politiskiem lēmumiem, no budžeta naudas. Bet privātais medijs ir cits stāsts. Naudas tradicionālajos medijos kļūst mazāk, visi ir sapinušies komercprojektos, līdz ar to uzņēmējdarbības forma ne vienmēr varbūt ir tīra. Cik stāsts ir objektīvs un kurā brīdī kaut kas netiek pastāstīts, jo ir konkrēti reklāmdevēji, – tas ir jautājums. Ja neesi finansiāli stabils, tas rada vājumu. Bet ceru, ka ir mediji, kuriem viss ir kārtībā.
Šīs vēlēšanas iezīmējās arī ar «Dienas Biznesa» fenomenu. Esmu vadījis gan «Dienu», gan «Dienas Biznesu», un priekšvēlēšanu laikā aptuveni nojautu, kādi bija šie strāvojumi no īpašniekiem. Tie tika realizēti pēc pilnas programmas. Ja medijs miljonus nepelna, tad vienalga par biznesu un objektivitāti, jo tiek realizēts politiskais kurss. Protams, privātie mediji var realizēt arī savu politisko kursu, tādā ziņā «Dienas Biznesam» formāli pārmest neko nevar. Šajā gadījumā laikraksts nevis analizēja un ziņoja, bet iesaistījās politikā.
– «Dienas Bizness» gan nebija pirmais laikraksts, kas to darījis. Piemēram, laikraksts «Diena» savulaik aicināja balsot par Andri Šķēli.
– Biju «Dienas» ierindas darbinieks, kad laikraksts realizēja sava veida politiku, aizstāvot tos politiskos spēkus, kas runāja par rietumu kursu, ES, NATO, liberālām vērtībām, privāto kapitālu. Un tajā brīdī sanāca aicināt balsot par Šķēli un citiem, kas to aizstāvēja.
Atceros, ka Sarmītei Ēlertei, braukājot pie lasītājiem, bieži bija šis jāskaidro. Un atbilde bija – tas ir mūsu avīzes kurss, un Šķēles plāni ar to sakrīt, tāpēc aicinām par viņu balsot.
– Ne tikai jaunās partijas, arī tā sauktās ”vecās” ir izteikušas dažādu veidu pārmetumus medijiem.
– Jā, TB/LNNK ik pa laikam izceļas. Tad ir «Saskaņa». Tai nav varas Latvijā, bet Rīgā. Viņu komunikācijas veids ir ignorance, ja ir nepatīkami jautājumi. Mūsdienās, kad komunikācija ir ļoti būtiska, nešaubos, ka katra politiķa zemapziņā ir vēlme pārvaldīt informatīvo telpu, bet šaubos, vai to tik viegli iespējams realizēt. Ja uzrodas trīs saimnieki, viņi paši savā starpā saplēšas, kurš tad būs galvenais. Savukārt, ja būtu tāda «Rīgas Balss» vēl joprojām, tas būtu tipisks Rīgas medijs, un tad būtu tikai divi ceļi – vai nu pagulties zem Rīgas pašvaldības naudas, vai būt nemitīgā opozīcijā, un tad Nils Ušakovs [Rīgas mērs] ar šo avīzi nerunātu.
Bet pie mums nav autoritārs režīms, un tas noteikti medijiem palīdz.
– Vai pats, strādājot LTV, esi jutis politiķu mēģinājumus iejaukties tavā darbā?
– Nē, neesmu jutis. Ir bijusi kritika, bet nedomāju, ka tas bijis apzināti un ar nolūku iejaukties. Tāda ir bijusi arī no komercstruktūrām. Arī Ivars Belte [LTV valdes priekšsēdētājs] vienmēr to ir uzsvēris, ka negrasās iejaukties saturā. Esmu par to priecīgs. Es varu realizēt normālu žurnālistiku. Nav darbu bez kļūdām, bet nekad nav bijis jādomā par to, vai es pēc šī sižeta vēl strādāšu LTV.
Tajā pašā laikā, protams, kad medijam neklājas labi finanšu vai auditorijas ziņā, ir vieta visādām revolūcijām. Un tad ir jautājums, vai tādas notiek, gaidot labākus rezultātus, vai tādā veidā tiek realizēti politiski mērķi. Arī televīzijā auditorija rūk. Var atnākt kāds pie Beltes un pateikt – auditorija krīt, jūs slikti strādājat. Bet tas ir objektīvi, mums ir maza valsts un vājš mediju bizness. Pieļauju, ka ir mediji, kuriem klājas labi, iespējams, tas ir žurnālu bizness, interneta mediji, pieļauju,– «Delfi» iet labi, un viņi ražo arī labus produktus. Un tas ir citādi, nekā sabiedriskajai televīzijai. Cilvēkiem internets aizņem mazāk laika. Iegāju, paskatījos un eju tālāk. Lielākā daļa cilvēku neuzņem analītisko žurnālistiku. Neesmu drošs, ka arī «Delfi», ja nesaņemtu papildu valsts finansējumu, tik plaši atspoguļotu vēlēšanu tematiku, jo tur nav apakšā bizness, ar to nevar nopelnīt. Diez vai īpašnieki ieguldītu 100 000 eiro, lai kalpotu Latvijas valsts interesēm. Mums arī ir sociālo mediju konti, kur mēs izvietojam materiālus, un mēs sekojam tiem līdzi. Ko redzam? Divu minūšu uzmanība, un tad apnīk, bet divās minūtēs nevar runāt par analītiku.
Eksperimentēt, lai atmaskotu
– Tu esi saņēmis daudz gan atzinīgu vārdu, gan kritikas par saviem raidījumiem. Īpaši par «Aizliegto paņēmienu» – gan no sabiedrības, gan kolēģu puses, ka reizēm tu balansē uz ētiskā robežas. Vai pašam ir bijušas situācijas, kad ir bijis grūti pieņemt lēmumu, kad tu jūti, ka balansē uz naža asmens?
– Es dažkārt esmu neētisks. Mēs ne vienmēr varam būt ētiski. Kāpēc? Tāpēc, ka ir lietas, ko ar baltiem cimdiem tuvplānā parādīt nevar. Lai tiktu līdz tuvplānam, kādam tas vienmēr liksies neētiski. Sižeti par aplokšņu algām; ja paprasītu «Tokio City», viņi teiktu, ka bija neētiski iefiltrēt žurnālistu viņu uzņēmumā, bet likumpārkāpums tas nav.
Klaji neētiskas lietas nedarām, bet darām tā, lai sasniegtu rezultātu. Ja sabiedrība pārmestu, ka šīs metodes nav tā vērtas, tad mēs to nedarītu.
Es uzskatu, ka ir vērts būt neētiskam mērķa dēļ. Šajos gadījumos tā ir drastiska žurnālistika. Un aiz katra eksperimenta ir mērķis. Tā nav mūsu privāta interese, tā ir sabiedrības interese, piemēram, lai tāda mēroga uzņēmumi kā «Tokio City» maksātu nodokļus.
– Vai ir bijuši gadījumi, kad esi atteicies «Aizliegtajā paņēmienā» no kādas tēmas? Kas ir bijuši apsvērumi?
– Esmu atteicies no kādām idejām, kuras nevaram realizēt, iespējams, resursu trūkuma dēļ vai tādēļ, ka īsti nevaram tikt klāt informācijai.
– Vai, ieguldot lielu darbu, tev kā žurnālistam ir gandarījums, ka procesi mainās? Vai vienmēr izdodas sasniegt gaidīto rezultātu? Piemēram, ar sižetiem par «Tokiju» – vai izdevās sasniegt rezultātu? Vai pēc saviem raidījumiem redzi, ka mainās sabiedrības attieksme pret izgaismotajām problēmām? Kas liek par to domāt?
– Viennozīmīgi, lietas mainās. Ir jomas, kur esam bijuši ļoti konsekventi un neatlaidīgi. Kaut vai tā pati nodokļu nemaksāšana. Ja kādreiz ”aplokšņu algas” bija normāli, tad tagad uzņēmēji zina, ka pret to ir neiecietība, ka ar to vairs lepoties nevar.
Man ir grūti izmērīt un saskaitīt, cik esmu panācis naudiskā izteiksmē. Pērn ar «Tokio City» mēs varam konkrēti izmērīt. Sākot maksāt nodokļus, budžetā ir atnests miljons.
Mēs ilgi strādājām pie tēmas par taksometru biznesu, bet tur gaidītā rezultāta nav. Mēs varam runāt, bet nevaram mainīt likumus. Mēs varam tikai politiķiem uzšaut pa pirkstiem un prasīt. Bet man pietrūkst kolēģu veikuma šādā konsekvencē. Lielākoties visi dzīvo sižetu līmenī. Forši, ka var kaut ko mainīt ar vienu sižetu, kā «Nekā personīga» ar OIK (obligātā iepirkuma komponente). Bet būtībā, lai sasniegtu rezultātus, ir nepieciešama konsekventa rīcība. Kā, piemēram, savulaik Latvijas Radio žurnālistes Vitas Anstrates paveiktais ar bērnu namiem – tā tās lietas mainās. Tajā pašā laikā es neesmu drošs, ka šis temats būtu pacelts tādā līmenī, ja mēs pēc radio Ziņu dienesta lūguma nebūtu pieslēgušies un, strādājot ar savām metodēm, nofilmējuši, kā viss bērnu namā īsti notiek. Ogles gruzdēja, bet mēs pielējām eļļu ugunij, un radās uzliesmojums. Tāpēc kaut ko tādu vajag; izejam uz konfrontācijām, dažkārt pārkāpjam ētikas robežas, bet ir rezultāts. Ja tāda bērnu nama grupiņa šobrīd vairs neeksistē, ja bērni aug audžuģimenēs, tad tas ir rezultāts.
– Par vairākiem «Aizliegtā paņēmiena» raidījumiem ir uzsāktas tiesvedības. Vai tas traucē darbam, vai šādi gadījumi rada iekšējo cenzūru? Vai, uzsākot kādas konkrētas lietas izpēti, jūs jau sākotnēji rēķināties, ka var sekot tiesu lietas?
– Iekšējā cenzūra nerodas. Nevienu lietu neesam zaudējuši. Vija Kilbloka [«Zvaigzne ABC» īpašniece] iesūdzēja, bet pirmā tiesas instance prasību noraidīja. Nodokļi ir jāmaksā. Bija stāsts par Saulkrastu mācītāju, kur tiesa atteica pieņemt lietu izskatīšanai. Esmu žurnālistikā jau divdesmit gadu un zinu, ko drīkst un ko nedrīkst, kādas ir konsekvences. Žurnālistu sargā tas, ka viss tiek darīts sabiedrības, nevis privātajās interesēs. Es vienmēr varu pateikt, ko un kāpēc daru. Policija uzsāka lietu par to, ka Jēkabpilī urbām asfaltu, lai noskaidrotu tā biezumu. No sabiedriskās kārtības viedokļa mēs to nevarējām darīt, no sabiedrības interešu viedokļa – varējām.
– Vai ir bijuši arī gadījumi, kad pēc sižeta seko ne tikai tiesu lietas, bet arī draudi tev vai žurnālistam? Cik bieži ir šādi gadījumi? Ir bijis kādreiz bail?
– Te jautājums ir – kāpēc tu to dari. Man nav bail, aiz manis stāv sabiedrības intereses. Mēs gribam, lai valsts ir tīrāka, kārtīgāka, godīgāka. Un, ja aiz manis stāv sabiedrība, mēs esam vairākumā. Man nav bail satikties pēc sižeta ar cilvēku un teikt: re, tu esi rīkojies neētiski. Latvijā, acīmredzot, nav vairs tik netīru biznesu, kas redzētu risinājumu novākt Bojāru no trases, lai būtu ceļš vaļā netīram biznesam. Nebūs viens, būs citi žurnālisti.
– Bija žurnāliste, kurai LTV nodrošināja apsardzi.
– Jā, bija. Bet tie nebija reāli draudi, drīzāk to darījām viņas pašas psiholoģiskajai drošībai. Viņu izsekoja, bet tas bija, pirms uzņēmēji uzzināja, ka viņa ir žurnāliste. Viņi visdrīzāk gribēja noskaidrot, kas viņa par cilvēku. Zinātu, ka žurnāliste, ”asti” neliktu.
Ar saturu pret virspusību
– Šobrīd kardināli mainās mediju patēriņa paradumi, cilvēki dzīvo soctīklu formātos, virsrakstu līmenī. Vai sabiedrība vispār vēlas iedziļināties? Kādas ir konsekvences tam, ka bieži sabiedrība nevēlas iedziļināties norisēs?
– Es domāju, ka sabiedrība paliek vieglāk manipulējama. Protams, nekad nebūs tā, ka visa sabiedrība būs tik informēta, ka varēs izdarīt ļoti informētas izvēles. Arī attīstītajās demokrātijās visi nav tik politiski izglītoti. Tāpēc ir intelektuālā elite, kas var palīdzēt. Mēs mācām kritisko domāšanu, ir valsts finansēti projekti. Tas ir jauki, ka māca kritiski vērtēt medijus. Bet es domāju, ka te jābūt zināšanu segumam, konteksta izpratnei. Pretējā gadījumā tā ir kritizējošā domāšana. Un tas nav viens un tas pats.
Kritiskā domāšana paredz zināšanas par politisko procesu plašākā nozīmē. Tajā pašā laikā sabiedrībā kaut kādā ziņā ir nogurums. Nevar visu laiku būt iekšā norisēs un analizēt politiskos procesus. Cilvēki strādā trīs darbos, jo Latvijā ir jāstrādā ļoti daudz, lai normāli dzīvotu. Un kad cilvēks atnāk mājās, viņš negrib «Panorāmu», viņš grib šovu pēc visa stresa darbā, grib atslābināties. Es redzu, ka tā notiek, es redzu televīzijas reitingus. Var un vajag taisīt gudrus šovus. «Es mīlu Tevi, Latvija!» ir ļoti vērtīgs šovs, jo paralēli izklaidei liek cilvēkiem padomāt par Latviju, par patriotismu. Bet ir tādi kā «Lauku sēta», kas izmanto cilvēku vājības un uzjautrinās par tiem. Tas kaut kādā ziņā ved uz sabiedrības debilizāciju. Nedomāju, ka TV3 ar šādiem šoviem lepojas, bet tie ģenerē reitingus un naudu. Kad TV3 ierauga vēlēšanu rezultātus, nedomāju, ka viņi par to ir priecīgi. Bet naudas skrējienā nepadomā par šo. Un tas ir līdzīgi kā ar ”ātrajiem” kredītiem un ”netīro” naudu – iegūst ātru naudu un nedomā, ko tas nodara Latvijas sabiedrībai. Ar to es neaicinu komerctelevīzijas veidot tikai analītiskus raidījumus, bet taisīt vērtīgus un izglītojošus šovus, nevis uzjautrināties par sabiedrības daļu, kuriem šajā dzīvē varbūt nav īsti veicies.
– Iepriekš medijs bija filtrs starp politiķu un amatpersonu paziņojumiem un izteicieniem un sabiedrību, šobrīd viņiem ir iespēja komunicēt tiešā veidā tīmeklī. Vai tas nenozīmē, ka mediju loma samazinās un mediji var kļūt nevajadzīgi?
– Sociālie tīkli ne tikai atņem medijiem filtra lomu, bet arī naudu. Domāju, arī neviens mediju gigants nav priecīgs par Marku Cukerbergu [Facebook dibinātājs]. Bet, runājot par saturu, te jāstrādā sabiedrības aktīvākajai un domājošākajai daļai. Filtrs ir cilvēka smadzenes. Es domāju, daudzi saprot, ka sociālajās vietnēs informācija ir margināla, ja nav apstiprināta medijos. Visam, kas ir sociālajos tīklos, ir ”fake” piegarša. Ja aptaujātu cilvēkus, vai viņi tic visam, kas sarakstīts sociālajās vietnēs, man liekas, 99% atbildētu, ka ne. Protams, politiķiem ir svarīgi tieši uzrunāt auditoriju un viņi šajās platformās to arī dara. Bet tas pats KPV.lv, kas ir ļoti aktīvi sociālajās vietnēs, nāca uz LTV. Viņiem ir vajadzīga šī medija platforma, un tur viņu paziņojumi jau nedaudz mainās.
Domāju, ka medijiem palīdz tas, ka sociālās vietnes daudzi neuztver īpaši nopietni, ir vajadzīgs pārapstiprinājums medijā. Bet es nezinu, varbūt tās ir manas, vecāka cilvēka domas. Varbūt jaunieši teiktu pavisam kaut ko citu.
