Nākotnes izaicinājumi, virzoties uz zaļo kursu piena lopkopībā
Lauksaimniecības izglītības un konsultāciju centrs (LLKC) 3. novembrī rīkoja konferenci «Latvijas piensaimnieku un piena lopkopības nākotnes izaicinājumi un perspektīvas». Konferencē uzstājās pašmāju un uzaicinātie kaimiņvalstu eksperti, bet aptaujā piedalījās piena ražotāji.
Pašreizējo situāciju ieskicēja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, kurš norādīja, ka 20% no kopējās lauksaimniecības preču galaprodukcijas nāk no piena lopkopības, bet nozīmīga produkcijas daļa tiek arī eksportēta. Papildfinansējums piensaimniecības nozarei paredzēts vairāk nekā seši miljoni eiro. Pašlaik 21 piensaimniecības kooperatīvā apvienojušies 1,5 tūkstoši biedru, tomēr katru gadu biedru skaits par 10% samazinās. Tas saistīts ar ganāmpulku īpašnieku novecošanos un aiziešanu no ražošanas, gan arī ar to, ka jaunie lauksaimnieki izvēlas strādāt prognozējamākās un ne tik darbietilpīgās nozarēs. Vēl jaunas prasības papildus jau esošajām regulām uzliek arī zaļā kursa mērķis – klimata neitralitāte siltumnīcu gāzu emisijā piensaimniekiem jāsasniedz 2050. gadā. No Eiropas Savienības un valsts budžeta, lai mazinātu produktu sadārdzinājumu, jau piešķirti 19,2 miljoni eiro, no tiem primārajiem ražotājiem – 9,2 miljoni eiro, bet pārstrādes nozarei – 10 miljoni eiro. Līdz šim piena pārstrādes uzņēmumiem izmaksāti 1,4 miljoni eiro. Zemkopības ministrija sagatavojusi plašāku atbalstu programmu, kas paredz gandrīz 60 miljonu novirzīšanu lauksaimniecībai un lauksaimniecības produktu pārstrādei. Par to lems jaunā valdība.
Kā radies Eiropas zaļais kurss?
LLKV valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis norādīja, ka ir svarīgi saskatīt to, ka Latvijā piena nozarei ir lielas iespējas. Tālāk viņš runāja par pasaules attīstības mērķiem ilgtermiņā. Apvienotā Nāciju Organizācija (ANO), kas apvieno visas pasaules valstis, ir radījušas attīstības mērķus pasaulei ilgtermiņā, par kuriem notikušas ilgas diskusijas. Tika nosprausti 17 globālās pasaules mērķi, un lielās organizācijas ir vienojušās, ka vēlas novērst nabadzību pasaulē, ka vēlas lauksaimniecību, veselīgu pārtiku, kvalitatīvu izglītību, un tā šie izvirzītie mērķi sniedzas līdz pat sadarbībai miera, taisnīguma un dzīvības uz zemes un ūdenī saglabāšanai. Tas ir pasaules ietvars, kam pievienojušās arī lielās finanšu korporācijas. Lielās valstis, kas dod mūsu zemniekiem kredītus fermu celtniecībai, piekrīt, ka mēs virzām pasaules attīstību šāda formātā. Eiropas komisija (EK), sekojot šim ANO mērķim, ir izstrādājusi savus mērķus, un tur arī ir dzimis Eiropas zaļais kurss. Tas ir veids, kā Eiropa saredz savu tālāko attīstību, paliekot zem pasaules attīstības jumta. Eiropa ir maza daļiņa, salīdzinot ar pasaules mērogu, tomēr tā izvēlējās būt līdere šajā jomā. EK katrai nozarei ir iedevusi virzienu: arī Latvijai ir noteikti kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskie mērķi. Tie ir tādi paši: taisnīgi ienākumi, konkurētspējas palielināšana, līdzsvars pārtikas ķēdē, klimata pārmaiņas, vides rūpe, paaudžu nomaiņa, kas ir ļoti svarīga īpaši piensaimniecībā, plaukstoši lauku apvidi, pārtikas un veselības kvalitātes nodrošināšana. Tam tiek piešķirta nauda. Diskusijas par to, kā šos lielos mērķus sasniegt, notiek jau no 2010. gada.
Nākotnes izaicinājumi
Līdztekus jau iepriekš nosauktajiem attīstības mērķiem, jābūt cienīgai ekonomiskai izaugsmei, bet vienlaikus jārod risinājumi, kādā veidā varam apturēt klimata izmaiņas un nodrošināt atbildīgu patēriņu un ražošanu. Jaunums ir enerģētikas nozare – kā iegūt pieejamo atjaunojamo enerģiju. Lauksaimniekiem šai ziņā ir liels potenciāls, jo teritorijas, kur uzstādīt saules paneļus, taču zemniekus skar arī vēl citi izaicinājumi, piemēram, globālā pandēmija, kur pārtikas ražotāji nostrādāja izcili. Tomēr ir jāsaprot, ka dziļas krīzes laikā pārtika ir arī nacionālas drošības jautājums – tautai ir jāspēj pašai sevi pabarot. Savukārt karš, kas sākas 24. februārī, izraisīja ražošanas resursu cenu pieaugumu. Jaunās cenas tirgos vēl tikai parādīsies, un, mēs šo kāpumu nevaram pārlikt tikai uz patērētājiem. Atbalsts ražotājiem nāca laikā, citādi daudziem pārtikas ražotājiem vajadzētu beigt savu darbību.
Nākotnes izaicinājumu M. Cimermanis saredz straujā cilvēku skaita pieauguma ziņā, un tas nozīmē, ka piena trūkums pasaulē būs arvien jūtamāks. Un te zemniekiem ir pamatots jautājums – ja pasaulē trūkst piena, kāpēc mums liek samazināt piena ražošanu zaļā kursa dēļ? Stāsts šobrīd ir par sistēmas maiņu, kādu vietu redzam šai nozarei, pasaules tirgū sasniedzot uzstādītos mērķus. Mēs būtu priecīgi, ja šie mērķi būtu skaidri definēti, jo tad būtu iespējams vienoties, uz ko mēs ejam. Latvijai ir liels potenciāls ražot, tāpēc nepieciešams pārdomāt, kā mēs labāk savus produktus varētu pārdot pasaules tirgū, kļūt ekonomiski stiprāki, tajā pašā laikā domāt par saviem bērniem, par lokālo pārtikas tirgu, lai bērnudārzos, skolās būtu pārtika par pieejamu cenu. Latvijai ir ļoti laba nākotne gudrā saimniekošanā, gudrā plānošanā, gudrā resursu sadalē gan atbalstos, gan visā pārējā, bet nākotnes tirgi pieprasīs produkciju, kas būs ražota atbilstoši klimatiskajiem mērķiem un principiem. Tāpēc ir svarīgi izvērtēt piena ražošanu katrā saimniecībā: vai izmanto bezaršanas tehnoloģijas, vai govis kūtī turēt piesietas, vai tās tiek turētas brīvi, vai tās iet ganībās, vai barība tiek pievesta. Svarīgi arī izvērtēt saimniecības iespējas ražot enerģiju, kā arī iespējas darba spēka trūkumu risināt ar jaunām tehnoloģijām, digitalizāciju.
Iespējamās prognozes
Par situāciju piena nozarē pasaulē konferencē runāja Starptautiskā Piena pētniecības centra (IFCVN) vecākā ekonomiste Doroteja Bolinga (Dorothee Bōlling). IFCN dibināta 2000. gadā Ķīlē, tajā pārstāvētas vairāk nekā 100 valstis un pētnieku tīkls arī Latvijā. Centrā strādā 20 pētnieki., kas aptver 90% no pasaulē saražotā piena. Runātāja norādīja, ka pasaules piena cenas, pārtikas cenas pieaug. Ir pieaudzis piena ražošanas apjoms 2021. gadā salīdzinot ar 2020. gadu, tai pat laikā Eiropā lauksaimniecības piena fermu skaits ir samazinājies par 3,6%. Jāņem vērā, ka jaunie vides standarti ir likuši palielināt produkcijas izmaksas. Piegādes ķēžu globālā konkurētspēja rada cenu spiedienu uz fermām, lai tās būtu konkurētspējīgas. Kādi ir ārējie faktori, kas jāņem vērā. Salīdzinot divus pēdējos gadus, piena ražošanas izmaksas visās valstīs ir palielinājušās. Tas nozīmē, ka fermeriem tās ietekmē peļņu, kas samazinās. Līdz ar to fermeris domā, ko darīt, un visdrīzāk samazina ražošanas apjomu. Tas ietekmē piena kā izejvielas cenu. Redzam, ka ES ir tendence piena apjomam samazināties, savukārt ASV, Ķīnā, Indijā tiek ražots vairāk piena. Viens no iemesliem ir ieņēmumi, bet ir arī vēl citi iemesli. Piemēram, laika apstākļi, atbalsts, ko lauksaimnieki saņem no valsts. Pasaulē šī ir pirmā reize, kad piena ražošanas apjomi samazinās. Ko tas nozīme tuvākai nākotnei? Viss norāda uz to, ka piena cena saglabāsies, tomēr jāpatur prāta izaicinājumi, ar ko jāsastopas lauksaimniekiem. Izdzīvos tikai stiprākie. Tā būs ilga un grūta cīņa, lai saglabātu savu vietu piena ražošanā. Galvenais iemesls ir ražošanas izmaksu paaugstinājums. Lauksaimniekiem, kuri pastāvēs, ir skaidri jāredz, kur viņi investē, jo ar investīcijām jāpanāk efektivitāte, piemēram, slaukšanas robotu ieviešana. Runājot par Ķīnu, jāsaka, lai arī Ķīna ir viens no galvenajiem importētājiem, viņi savu importu samazinās. Lauksaimniekiem vajadzēs cīnīties, lai iegūtu pietiekoši lielu peļņu, notiks konsolidācijas process. Notiek pārmaiņas. Dzīve kļūst grūtāka, lēmumi jāpieņem biežāk. Ir jāseko līdz svaigpiena cenu attīstībai, ka arī ģeopolitiskai spriedzei.
Ilgtermiņa prognozes ir bijušas līdz 2020. gadam. Pamatojoties uz optimistiskāko scenāriju, kas bija laikam no 2010 līdz 2020. gadam, situācija varētu pasliktināties. Līdz 2030. gadam tiks saražots un patērēts par 21% vairāk piena, un tas ir 199 miljoni tonnu. Mūsu pieņēmuma pamats ir tāds, ka pasaulē tad dzīvos 8,6 miljardi cilvēku, kas ir par 11% vairāk un piena patēriņš būs 131 kilograms uz cilvēku. Palielināsies pārdotā produkta apjoms par 22%, tikmēr govju skaits samazināsies. Tas nozīmē, ka govju produktivitāte palielināsies. Tā ir laba ziņa, jo mēs zinām, ka ražīgākajām govīm ir mazāka oglekļa pēda. Tādējādi sasniegsim klimata mērķus attiecībā par CO² uz vienu kilogramu saražotā piena. Vēl ir daudzi citi faktori, kas ietekmē šīs prognozes, bet ir grūti novērtēt to, kādi faktori jāņem vērā prognozes sagatavošanā. Kopumā ir skaidrs, ka atrodamies krustcelēs. Būs jāpieņem daudz lēmumu, bet galvenais secinājums, ka Eiropas piensaimniecības nākotne ir konsolidācijā un kooperācijā.
Kooperācijā vairāk spēka nekā konkurencē
Jānis Grasbergs, Latvijas Holšteinas šķirnes asociācijas vadītājs, savā runā norādīja uz to, ka zemnieku sadarbība ir ļoti svarīga, lai kopīgi pārvarētu izaicinājumus. Katru mēnesi Eiropas lauksaimniecības komisija apkopo piena iepirkuma cenas un seko tām līdzi. Nesen Latvija jau bija strauji pietuvojusies tam, lai sasniegtu ES vidējo piena cenu rādītāju, taču šobrīd jau par 3 centiem atpaliekam, atpaliekam arī no Lietuvas kolēģiem. Ienākumi ir nozīmīgi, no tiem atkarīgs, vai piensaimniecība valstī attīstīsies vai neattīstīsies. Attiecībā uz piena cenām nozīme ir tam, vai saimnieki ir kooperējušies. Mums kooperēšanās pakāpe ir tuvu 20%, bet Īrijā, Somijā virs 80%. Varam izdarīt secinājumus: mēs esam krietni zem ES vidējiem rādītājiem. Tomēr Latvijā ir kooperatīvi, piemēram, Straupes kooperatīvs, kas ietver gan zemniekus, gan pārstrādi, gan tirdzniecības tīklus. Šāda kooperācijas forma, kur ir pilns cikls, nebūs ar straujiem cenu izrāvieniem uz augšu vai uz leju, bet nodrošinās stabilu cenu ilgtermiņā. Patiesais kooperācijas apjoms Latvija ir kādi 15%, jo bieži vien ir uzņēmumi, kas nosauc sevi par kooperatīvu, bet patiesais labuma guvējs nav kooperācijas īpašnieks. Mums ir jādomā, kā ātrāk varētu konsolidēties: ganāmpulks, fermeris, piena transports, pārstrāde, distribūcija, produktu nogādāšana līdz patērētājam veikalā. Somijā visu šo ciklu iekļauj zemnieku kooperācija. Ja skatāmies uz rītdienu, tad ļoti stipri jādomā par to, kā kooperējamies iesaistot pārstrādi un distribūciju. Tāds piemērs pašlaik top Igaunijā, kur viens kooperatīvs ar lielākām vai mazākām pārstrādēm veido vienu lielu tirgus spēlētāju. Un tam ir pamatojums – piena apjomi, ko pieprasa pasaules tirgus, kļūst aizvien lielāki. Mēs redzam, ka atsevišķi mēs pastāvēt nevaram. Biržas cena vājpiena pulverim un sviestam ir tā, kas nosaka Eiropas vidējo piena cenu, bet, lai šajā tirgū varētu piedalīties, ir jābūt stipri lielam, ir jābūt biržas spēlētājam.
- Grasbergs uzsvēra, ka maldīgs uzskats, ka kooperatīvs ir kaut kas sens un aizmirsts. Eiropā un pasaulē izaugsme notiek tādu kooperatīvu vidū, kas pieder pašiem ražotājiem. Viņš arī norādīja, ka pastāv mīti, ka kooperatīvs nevar strādāt ar peļņu un ka kooperatīvs ir tikai lieks starpnieks. Kooperatīvs noteikti nav bezpeļņas organizācija, kooperācija nozīmē, ka cilvēki, kas strādā viena mērķa virzienā, gūst peļņu un ietaupījumus savā biznesā. J. Grasbergs arī skaidro, ka, vērtējot piena loģistiku, ko viņš pārstāv, šī kooperatīva mērķis ir pēc iespējas par augstāku cenu pārdot pienu, lai pēc iespējas augstāku piena cenu saņemtu kooperatīva īpašnieks – zemnieks. Nereti valda uzskats, ka kooperatīvos toni nosaka lielie zemnieki, bet mazie netiek pie vārda. Tā nav. Katram biedram ir viena balss. Tai pat laikā kooperācijā vienmēr ir vairāk spēka nekā konkurencē. Latvijas zemniekiem jāvirzās uz kooperāciju, lai zemnieki saņemtu vismaz Eiropas vidējo piena cenu. Piena tirgus attīstība būs atkarīga no ieņēmumiem. Ja vēlamies saglabāt saimniecību, ja gribam saglabāt lauku ainavu ar govīm ganos un lai atalgojums lauksaimniekam par viņa darbu būtu pēc iespējas augstāks, mums ir jāpanāk balanss. J. Grasbergs uzskata, ka piensaimniecībā ejam Īrijas virzienā: pārstrādei jābūt efektīvai, lai zemnieka saražotais piens būtu ar zemu CO² pēdu. Jo lielāki izslaukumi, jo pēda mazāka, arī piena mašīnām mazāk jāriņķo, tā šī pēda atkal samazināsies. Bet vispirms ir jāsaglabā tas, kas mums ir. “Ātrums, ar kādu saimniecības iet ārā no spēles, ir pārāk straujš un līdz ar to tas 2050. gads var izrādīties drūms. Mums ir jāapsēžas pie galda kopā zemniekiem, kooperatīviem, pārstrādātājiem un jānosprauž turpmākais attīstības ceļš,” uzskata J. Grasbergs.
Virzība uz tehnoloģijām
LLKC konsultants Raivis Andersons specializējies saimniecību ekonomiskajā analīzē un norādīja, ka tēma par tehnoloģijām ir aktuāla. Piensaimniecība ir resursu ietilpīgs bizness. Pastāv gan bioloģiskās sertificētās saimniecības, gan konvenciālās ar plašākām manevrēšanas iespējām tehnoloģiju ziņā, no kā savukārt ir atkarīgas ražošanas izmaksas. Bioloģiskās saimniecības kļūst aizvien efektīvākas. Roboti fermās parādās aizvien vairāk.
Runājot par nākotnes perspektīvām, R. Andersons norāda, ka izmaksas kāpj būtiski. To ietekme uz konvenciālajām saimniecībām pēc šā brīža statistikas un salīdzinājumā ar 2021. gadu, ir 16%. Bioloģiskajās saimniecībās ražošanas izmaksas palielina pirktā lopbarība, un tur kāpums var aizsniegt pat 25%. Tāpēc jāvērtē, cik izdevīgi ir būt bioloģiskai saimniecībai, ja pienu nākas pārdot par konvenciālās saimniecības cenām. Runātājs uzsvēra, ka notiek piena lopkopības saimniecību virzība uz tehnoloģijām, kas maina darba spēka iesaisti – nav šaubu, ka tehnoloģijas ilgtermiņā uzlabos saimniecības efektivitāti. Tādēļ ir vērts tām pievērsties. Jāapzinās, ka – jo lielāka atkarība no ārējo resursu piegādes, jo mazāka prognozējamība ražošanas izmaksās. Runājot par pašnodrošinājumu, jātiecas uz to, lai būtu savs lopbarības nodrošinājums, savs elektroenerģijas nodrošinājums, proti, katrai saimniecībai savs tehnoloģijas modelis. Pirms konferences notika arī tās dalībnieku aptauja, vai aptaujas dalībnieks uzskata, ka piena ražotāju finansiālā situācija ir uzlabojusies. 37% uzskata, ka situācija ir uzlabojusies, 40%, ka palikusi nemainīga, bet 23% uzskata, ka finansiāla situācija ir pasliktinājusies.
Savukārt LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja Silvija Dreijere noskaidrojusi, ka vēl aizvien Latvijā lielākā daļa lopkopībā strādā sievietes, tomēr vīriešu skaits palielinās. Piena lopkopībā strādājošie ar cienījamu dzīves pieredzi vecumā no 41- 65 gadiem ir 65% un ievērojama daļa – 14%, kas ir pensijas vecumā, kuriem ir 65 un vairāk gadu. Tāpēc svarīgi, lai nozari pārņemtu jaunie saimnieki. Viņi ir tie, kuri arī izrāda interesi par digitālajiem rīkiem. Par digitalizāciju jādomā arī tām saimniecībām, kurās nav notikusi modernizācija, kas ļautu saimniecībām būt apritē un attīstīties. Latvijā varam būt lepni ar to, ka pārraudzībā mums ir ļoti liels dzīvnieku skaits: vairāk kā 85%. Tādējādi attīstību var plānot, pamatojoties uz datiem, kas jau ir datu bāzēs. Liela daļa saimniecību vēl pagaidām strādā ar pierakstiem, kas tiek veikti burtnīcās, bet daļu datu veido informācija, kas apkopota Lauku Atbalsta dienestā, Lauksaimniecības datu centrā, finanšu sistēmās. Ir saimniecības, kas lieto pasaules līmeņa programmas. Konsultāciju dienestā veikts efektīvs vides un saimniecības dzīvnieku monitorings, tiek izstrādāti rīki, kas atvieglotu ikdienas darbu cilvēkiem no malas, piemēram, veterinārārstiem, konsultantiem vai citiem. Tiek veidota arī sasaiste ar LLU programmu «Mans Lauks», kas vairāk domāta augkopībai.
Konferences runātājos ieklausījās Rūta Fjodorova
