Mediji, žurnālisti (vai tomēr reklāmas?) mūs māca, kādai jābūt labai maizei. Mums skaidro, kas ir veselīga pārtika, kādi ir atbilstoši parametri labam telefonam, datoram, mašīnai un virtuves kombainam. Bet, kas ir laba žurnālistika, kādam jābūt labam medijam, – par to mēs Latvijā gadiem neesam runājuši vai, pareizāk, runājuši par maz, runājuši tikai no reizes uz reizi. Nu šai tēmai esam pievērsušies mēs paši – žurnālisti. Latvijas Žurnālistu savienība sadarbībā ar vairākiem reģionālajiem medijiem, kā arī aģentūru «Leta» ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu realizē projektu, kura laikā centīsimies noskaidrot, kas tad ir laba žurnālistika un kā to atšķirt no sēnalām un klajiem meliem. Bet lai noskaidrotu žurnālistikas kvalitātes, vispirms pievērsīsimies mediju kritikai.
Profesionāls, kvalitatīvs mediju darbs ir visas sabiedrības interesēs
Kas ir mediju kritika, kāpēc tā ir nozīmīga visai sabiedrībai, tai skaitā pašiem žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo zinātņu doktore Anda Rožukalne.
Mediju ietekmi par maz apzināmies
Latvijā līdz šim praktiski nav tāda formāta, kurā regulāri tiek runāts par mediju saturu, un tam ir sekas, – atzīsts A. Rožkalne.
– Piemēram, cilvēki vai nu sociālajos medijos vai pie medijiem vēršas ar tādiem jautājumiem kā “Kāpēc esat veidojuši kaut kādus formātus?” vai “Kāpēc rādāt un stāstāt par kaut ko, bet par kaut ko nestāstāt?”. Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidrs, kā un ko vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, ka portālos ir drukas kļūdas vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu. Un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu medijos.
Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanas ne tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi. Mēs visu laiku dzīvojam mediju piepildītā realitātē. Piemēram, mēs uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā. Informācijas apjoms, ko saņemam, ir tiešām milzīgs. Mēs diezgan ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un visas tās dzīves jomas, kas ir atkarīgas no mediju dotās informācijas. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk.
Vārds “kritika” šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina par to, kā mediji mūs ietekmē, jo mēs to neredzam un mums ir dažādi priekšstati un mīti. Diemžēl mēs arī publisko un politisko lēmumu ziņā redzam mitoloģiju, piemēram, par mediju auditorijām, par to, cik lielā mērā mediju lietotāji spēj atšķirt melīgu informāciju, dezinformāciju vai citas grupas, kā atšķiras vai varbūt neatšķiras krievvalodīgā auditorija no latviski runājošās? Visi šie svarīgie jautājumi, par kuriem tiek pieņemti politiski lēmumi, balstās uz kaut kādām izglītības drupatām un, iespējams, tuviem cilvēkiem vai kolēģiem, kas izsaka viedokļus. Tomēr ir svarīga mediju kritika, kas ir vērsta uz profesionālo vidi.
Faktiski Latvijā mums – mediju profesionāļiem – nav vides, kur mēs varētu runāt par savām problēmām.
– Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs?
– Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz dažādām apakštēmām. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs ieraudzīsiet kādu sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas – «Mediji», bet var būt arī sīkāk, kā «Radio un televīzija» un «Sociālie mediji». Piemēram, «The Guardian», BBC, «New York Times», «Newyorker» ārkārtīgi detalizēti un regulāri ir formāti – un tie ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi video blogi, kas ir 3 līdz 5 minūšu garumā katru dienu. Tāpat Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir šāds īss video blogs, kurā viens autors analizē visus tās dienas medijus. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums, tostarp Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Faktiski tiek salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.
Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālās lietas, gan fotogrāfijas, gan karikatūras, gan ”memes” (Ilustratīvi pielāgotas fotogrāfijas. – Red.). Formāti ir ļoti dažādi. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir. Tāpat cilvēki var diskutēt, kā slaveniem cilvēkiem jābūt atspoguļotiem – vai tie būtu kultūras vai mākslas slavenības, vai politiķi. Šī valoda nav vienkārša, tā ir arī mainīga, un tam ir saistība arī ar to, kāpēc vispār mediji ir vajadzīgi cilvēkiem. No savas pieredzes varu teikt, ja jūs to pajautātu cilvēkiem, 9 no 10 teiktu, ka tikai izklaidei. Tas arī ir viens no maldiem, jo, protams, cilvēki grib izklaidēties, mums vajag atpūsties un gūt kaut kādu prieku, bet līdz ar to mēs paši nemanām citus ceļus, kā mediji mūs ietekmē.
Turpinot par to, kā tas ir citās valstīs, tas, kā pietrūkst, un Latvijā šajā ziņā ir pilnīgs tukšums, ir komerciāli ietekmētās informācijas analīze. Pārsvarā tā būtu komercreklāma un arī sabiedrisko attiecību joma. Latvijā vispār netiek analizēta tās kvalitāte. Redzam ārkārtīgi daudz stereotipu kaut vai aktuālajās reklāmas kampaņās. Piemēram, mani ļoti pārsteidza telekomunikāciju jomā, kas ir viens no lielākajiem reklāmdevējiem, izplatītā reklāma, kas balstās atbaidošos stereotipos par bērnu un vecāku attiecībām ar sociālajiem medijiem. Tur tiek parādīts, cik vecāki ir atpalikuši un kā viņi tad, kad sāk izmantot sociālos medijos, izraisa dusmas un riebumu saviem pusaugu vecuma bērniem. Patiesībā tie ir atbaidoši stereotipi! Visi dati rāda, ka šo konkrēto bērnu vecāki sociālos medijus lieto gandrīz kopš viņu dzimšanas. It sevišķi mammas, no kurām lielākā daļa ir sociālo mediju lietotājas un kas ir ļoti prasmīgas un īstenībā ir izveidojušas to kultūru un sociālās normas, kas ir sociālajos medijos. Bērni agri vai vēlu to pārņem un tad veido savu saziņas veidu. Skaidrs, ka reklāmai vajadzīgs kāds iedomāts konflikts, bet tas, ka tiek noniecinātas konkrētas sabiedrības grupas, svarīgas vērtības un notiek zināšanu profanācija… Domāju, ka augstā līmeņa reklāmas radītāji bijuši vairāk norūpējušies, ka tik viņi neizskatās nepietiekami stilīgi, un tāpēc uztaisījuši šādas lietas. Patiesībā viņi nav paskatījušies brīvi pieejamus datus, piemēram, no «Eurobarometer» par to, kāds ir sociālo mediju lietojums Latvijā. Latvija Eiropas Savienībā ir viena no valstīm, kurās visvairāk tiek lietoti sociālie mediji.
Par naudas ietekmi medijos
Konkurences cīņā par iespējām sniegt operatīvu informāciju vai gūt peļņu, nereti cieš arī mediju satura kvalitāte. Tāpat rodas diskusijas par to, kurš no kura tad īsti ir atkarīgs un, kaut cilvēki it kā atzīst, ka mediju brīvība ir svarīga, tajā pašā laikā pētījumi apliecina, ka šis faktors ne vienmēr tiek ņemts vērā vai izprasts.
– Mediju vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas, aizraujošas lietas, bet, ja tas netiek skaidrots un nav pašrefleksijas par to, kāpēc mēs to darām un kāpēc vispār kādam par to ir jāinteresējas, tad rodas tā sajūta, ka, jā, mums ir dažādi mediji un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu, amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai nespēj parunāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši “re, kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes sesija”. Tas arī ir viens no mediju formātiem, ja mēs izstāstām, kāpēc mēs to darījām un ko tas dos, kā mums gāja. Tā arī ir daļa no mediju kritikas. Tas arī palīdzētu sabiedrībai labāk saprast gan katra medija valodu, gan iespējamo ietekmi.
– Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt, būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?
– Negribētu izslēgt no sarunas nevienu no avotiem. Tajā noteikti būtu jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikāciju meistaru – un mums ir tiešām talantīgi cilvēki šajās jomās – atbildes uz jautājumiem, ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja jūs redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu.
Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti apbrīnoju «Re: Baltica» cīņu pret viltus ziņu portāliem, un pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.
Tie būtu arī pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem projektiem. Protams, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.
Protams, jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kas izlemj dažādus jautājumus. Teiksim, bija diskusija par administratīvajiem resursiem pirms vēlēšanām. Ir skaidrs, ka, piemēram, sabiedrības veselības kampaņa par to, ka cilvēkiem jāuzmanās uz ūdens, ir ļoti svarīga, daļa no CSDD kampaņām ir ļoti vajadzīgas, bet, iespējams, ka citu veidu valsts iestāžu komunikācija balstās vai nu stereotipos vai parocīgos instrumentos, un tur ir arī jautājums par to, kādā veidā šī nauda tiek tērēta, ja tā ir valsts kapitālsabiedrības vai pašvaldības uzņēmuma nauda.
Atbildības saldā nasta
Pieredze un sarunas liecina, ka medijos strādājošie nereti ir gana paškritiski un ļoti labi apzinās, kur un kā ir kļūdījušies. Bieži vien iemesls ir kāda resursa iztrūkums, to skaitā laika vai līdzekļu. Tāpat auditorija mēdz būt pārlieku kritiska un prasīga – uzstāj, lai žurnālists ar publikāciju atrisinātu visas problēma, – novērojusi A. Rožkalne.
– Ir spiediens visu laiku būt veiksmīgiem, un tas nozīmē gan būt spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, gan arī nepazaudēt auditoriju un to visu laiku audzēt, pat līdz absurdam. Kā zinām, tai ir kaut kādas robežas, vismaz no cilvēku skaita un teritorijas viedokļa. Viņi ir paškritiski un norūpējušies par to, kādā veidā vispār pastāvēt.
Tas, ka nav šādu publisku formātu [kur diskutēt], arī mainās. Ik pa laikam tomēr notiek individuāla vai organizēta komunikācija sociālajos tīklos, medijos – var ātri atbildēt uz jautājumiem vai uzklausīt cilvēku domas. Jautājums, cik ļoti tas tiek ņemts vērā, jo arī ne vienmēr tie kritizētāji saliek kopā mediju uzdevumus ar savu patiku vai nepatiku vai tā brīža pārdomām vai emocijām. Piemēram, ir izstāstīta viena stāsta daļa un tiek pieprasīts, lai žurnālists visas problēmas tajā vienā formātā – vienā rakstā vai raidījumā – atrisina, kas absolūti nav iespējams, to var izdarīt ilgākā laikā. Bet tādu pastāvīgu formātu īpaši nav.
Ik pa laikam notiek mediju pētījumi, piemēram, tiek izpētīts, kāds ir saturs, cik tas ir daudzveidīgs, kādā pakāpē ir plurālisms, jo cilvēkiem ir būtiski redzēt skatījumu daudzveidību, cik pilnvērtīgi ir atspoguļotas kādas problēmas. Tas gan, ka pētījumus žurnālisti īpaši neņem vērā, bet tā ir globāla problēma. Tā ir pašaizsardzība. Ja tas profesionālis ir ārkārtīgi dinamiskā vidē strādājis un, kā zināms, žurnālisti ir vieni no tiem, kas pastāvīgi ir uz pārstrādāšanās robežas, viņi uzskata, ka neviens neizprot situāciju, apkopojot gada darbības datus, tik dziļi kā pats profesionālis. Taču esmu bijusi patīkami pārsteigta par kolēģiem dažādos medijos, cik viņi atklāti un labprāt stāsta [par notiekošo]. Es to tulkoju tā, ka īstenībā neviens neuzprasa “Kā tev iet darbā?” un “Kāpēc tu to dari?”, un tās domas “Kā man strādāt?”, “Cik es varu?” paliek katra iekšējām pārdomām, un tās nav tās vieglākās domas.
– Runājot par kritiku, paškritiku u.tml., tas viss kaut kādā mērā nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā šobrīd izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?
– Teikumi, kas sākas ar “visi” vai “vispār”, ir pilnīgas muļķības. Problēma ir tā, ka, ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad mēs nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji un ir tādi, lai pārāk bieži nelietotu vārdu prostitūcija, ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās un kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.
Atbildības līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina. Pārējie varbūt nav tik svarīgi.
Pētījumi – reklāmdevēju interesē
Latvijā pētījumu par mediju problemātisku ir gauži maz un attiecīgi – maz zināms par to, kā tiek ietekmēta auditorija. Lielākoties tiek operēts ar dažādiem pieņēmumiem un stereotipiem.
– Es un vēl daži kolēģi ik pa laikam tiekam aicināti piedalīties starptautiskos pētījumos Eiropas Savienībā, kuros katrs pārstāvam un dodam datus par savu valsti. Piemēram, par digitālajiem medijiem ir liels projekts, arī par mediju plurālismu, bet tas, kas nav, ir par tādiem dziļiem jautājumiem. Piemēram, Tartu universitātei bija ļoti interesants pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu vai nē. Un Latvijā mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik stagnātiski, ka ir iesprūduši pirms 10 gadiem varenajās Krievijas televīzijās, kuru skatīšanās īstenībā samazinās, par ko liecina arī mums pieejamie dati. Minētajā [Tartu universitātes] pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam kādās konferencēs, viņi saka, cik slikti, ka mums Latvijā nav šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt, jo [šajā ziņā] mums ar Igauniju ir līdzīgas problēmas. Tās varētu kopā izprast un risināt, bet mums šādu datu nav. Nav pētnieku, kas ir dzīvojuši kopā ar ģimenēm un skatījušies, kā veidojas viņu attieksme pret medijiem, nav izmantotas līdzīgas metodes, lai dati būtu salīdzināmi. Un tā ir liela problēma.
Arī tagad, piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz smejamies vai priecājamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem, ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies kaut kādās radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, ka cilvēki ir [par to] norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Tāpēc ka politiskajā ziņā pētījumi sociālajās zinātnēs, kas ietver arī mediju pētījumus, nav bijuši būtiski un aktuāli, mums šo datu nav.
– Šie visi fenomeni ir diezgan sarežģīti.
– Jāatzīst, ka man pašai kļūst arvien grūtāk izsekot dažādām niansēm, pastāvīgi lasīt un meklēt atbildes uz jautājumiem, bet nekas cits jau neatliek. Cilvēku nezināšana ir ļoti dziļa. Pati esmu sastapusies ar profesionāļiem, kuri neatšķir informācijas meklēšanas platformas no sociālajiem medijiem, vai vispār neatšķir sociālo mediju īpatnības, specifiku, lai gan tas pieder pie viņu darba instrumentiem. Sociālo mediju menedžments un satura producētāji un vadītāji būtībā ir jaunas profesijas, tām ir mazāk nekā desmit gadu, bet ļoti daudz cilvēku strādā šajā jomā. Viņu darba kvalitāti, ētiku, dažādus formātus sabiedrība vispār nemana, bet nemitīgi patērē rezultātu. Tur ir viss iespējamais, sākot ar nevalstisko organizāciju, kas cīnās par vistu brīvību, beidzot ar valdības vai policijas informāciju par avārijām. Ļoti pietrūkst intelektuālo resursu un cilvēku laika, lai regulāri analizētu to, kas notiek sociālo mediju komunikācijā un kā tā ietekmē pārējās informācijas sadaļas. Tas arī būtu ļoti vajadzīgs Latvijā.
Par mediju brīvību
Patiesībā, uzsver A. Rožkalne, nav daudz tādu normatīvo aktu, kas ierobežotu žurnālistu brīvību. Taču ir iespējas, kur vēl būtu jāaug.
– Īpaši daudz nevaru nosaukt. Mums ir liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir augstākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida ierobežojumi, žurnālistiem nav imunitātes, kā tas ir citās valstīs, nedrīkst pārkāpt likumu un aizskart citus cilvēkus, nodarīt kaitējumu, bet es neredzu šķēršļus ārkārtīgi kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas viss ir precīzi. Kopā ar kolēģiem diskutējot par kaut kādu it kā pārkāpumu, esmu domājusi, vai tas varētu būt izdarīts bez kādas apsaukāšanās vai rupjības, un visu informāciju ir iespējams atklāt. Šajā ziņā nav ierobežojumu.
Tas, ko es redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums, ir saistīts ar to, ka drīzāk ir jānostiprina mediju brīvība, nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus, kas būtībā piesārņo visu komunikācijas vidi ar savu divkosību un liekulību un arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti. Būtu svarīgi arī dekriminalizēt neslavas celšanu presē. Daudzās valstīs tas nav noteikts Krimināllikumā, ka žurnālistu var ielikt cietumā par to, ka viņš ir aizskāris kādu un kļūdainu informāciju izplatījis.
– Vienlaikus kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu nepastāv.
– Jā, tāda nepastāv. Eiropas cilvēktiesību deklarācija, kas paredz tiesības saņemt informāciju, neparedz tiesības saņemt tikai patiesu informāciju. Tas var saniknot, bet tā ir daļa no brīvības. Atgriežoties pie pamatjautājuma, ja cilvēki neizprot informācijas sarežģītību un daudzveidību un kritērijus, tad, protams, pieaug pieprasījums visu regulēt, ielikt likumos, bet ir milzīgs risks nonākt pie tā, ka samazināsies brīvas informācijas apjoms.
– Noslēdzot sarunu, ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?
– Vajadzētu skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām, kaut vai horoskopiem un citai svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti viens otru neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, šis izglītojošais, diskusijās balstītais saturs, nav viegli un ātri izveidojums, kā piemēram jauki portretstāsti par brīnišķiem cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāks formāts nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos salīdzināt, domāt. Taču katra tradīcija var pastāvēt. Ir bijuši ļoti veiksmīgi formāti, kas turpina pastāvēt, piemēram, «Melu detektors», kas arī ir vienlaikus mediju izglītības un mediju kritikas formāts. Ir arī citi formāti, kuri, ja vien būtu spēks un resursi tos turpināt, būtu labs pamats.
