Liels darbs jāieliek!
Madara Augule, kas «Lusti» vada jau 12 gadus un no Silvas Liepās pārņēma arī kolektīvu virsvadītājas amatu, stāsta, ka nu jau izaugusi viņas skolotā paaudze, bet vidusskolas un absolventu kolektīvā ir dalībnieki, kas pirmo deju pieredzi guvuši tieši Silvas vadībā, un arī viņa pati, protams, neesot izņēmums. Prasme, kas savulaik apgūta, vairākas reizes nedēļā mērojot ceļu uz deju zāli Namiņā (Toreizējā Bērnu un jauniešu centrā, tagad – Mākslas skolā Lielajā ielā), 2011. gada rudenī palīdzēja uzņemties un sekmīgi turpināts skolotājas iesākto.
Tagad «Lustē» ir ap 170 dalībnieku, kas dejo astoņās vecuma grupās. Kā saka kolektīva vadītāja, dejotāju skaits gadu no gada ir mainīgs: “Gada sākumā mūsu ir pat 190, bet sezonas noslēgumā maijā esam par kādiem 20-30 dalībniekiem mazāk. Rudenī piesakās daudz mazo, kam ir savas domas par dejošanu, bet, kad jāsāk strādāt, viena daļa atkrīt, jo iedomātais atšķiras no tā darba, kas jāiegulda reālos mēģinājumos. Jo – nevar darīt to, kas pašam patīk, bet ir jāklausa skolotāja un jāsadarbojas ar citiem bērniem. Ar katru gadu jūtu, ka kļūst arvien grūtāk ar disciplīnu, ir grūtāk saņemties to pusstundiņu konkrētam darbam, bet, ja šai cīņai ”kurš kuru” tiekam pāri, ja bērni saprot, ka kopā ejam uz rezultātu, tad ir gan gandarījums, gan prieks.”
Liels bija pārsteigums, uzzinot, ka ar visām astoņām grupām Madara strādā viena pati. Vienīgi no pagājušā gada rudens viņai palīgos ir arī koncertmeistare Rudīte Peipa, un vēl liels palīgs ir arī tērpu pārzine Dženeta Busenberga. “Mūsu tērpu noliktava ir pilna ar skaistiem tērpiem, un, ja kaut kas jāpiešuj vai jāuzšuj, Dženeta ar to lieliski tiek galā – sagatavo visus uz koncertiem skaistus kā lelles,” skaidro kolektīva vadītāja. Vaicāta, vai tik kuplam dalībnieku pulkam Namiņā nav kļuvis par šauru, Madara piekrīt, ka priecātos par lielāku deju zāli vai pat par divām, par lielākām garderobēm un vēl citiem labumiem, bet Namiņš ir Namiņš: “Tas, kurš te ir dejojis, to vienmēr atcerēsies. Ir dejotāji, kas uz «Lusti» jau ved savus bērnus un atceras, kā bijis viņu laikā, piemēram, to, ka zāles stūros bijušas krāsnis un ka paši nesuši malku to kurināšanai un sildījušies…
Prieks par jauniešiem
Ar vidusskolas vecuma un absolventu kolektīvu «Luste» tiks pārstāvēta lielajos Dziesmu un deju svētkos. Vidusskolēnu kolektīvā ir 24 dalībnieki, bet jau divus gadus, kā stāsta M. Augule, «Lustei» ir arī absolventu kolektīvs, kura pulkā ir 22 dejotāji: “Tajā apvienojušies tie, kas jau studē vai pat beiguši studijas. Viņi paši bija izdomājuši, ka vēlas būt svētkos, un cerētais izdevās – skate jau ir aiz muguras un arī apliecinājums, ka viņi ir svētku dalībnieki. Man ir liels prieks, ka jaunieši ir atgriezušies Tukumā un spēj izbrīvēt laiku, lai brauktu uz mēģinājumiem no Rīgas, Jelgavas, Ogres…”
Taču ar sezonas noslēguma koncertu patiesībā nekas nebeidzas – šodien, 2. jūnijā, Jūrmalā notiek tautas deju festivāls «Latvju bērni danci veda», kurā Tukuma novadu pārstāvēsies piecu kolektīvu deviņas grupas – līdz ar «Lusti» arī Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas deju kolektīvs «Mare», Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolas deju kolektīvs «Pastariņi», Jaunpils vidusskolas un Zantes pamatskolas dejotāji. Kā saka Madara, “nodejosim šos svētkus, lielos svētkus, atpūtīsimies un rudenī visi kopā sāksim apgūt Skolēnu dziesmu un deju svētku repertuāru, lai pēc diviem gadiem kļūtu par šo svētku dalībniekiem.”
Tas ir tik fantastiski!
“Esmu ļoti priecīga par šo koncertu, pateicīga par daudzajiem apsveikumiem un īpašo dāvanu – grāmatu, kas patiesībā ir par mani – katrā lapā ir kāds mans bijušais dejotājs; vienā bildītē – maziņš un blakus – tāds, kāds ir tagad,” tā saka deju skolotāja Silva Liepa, piebilstot, ka visgrūtāk bijis veltījuma koncertā visus atpazīt, jo visi ir tik ļoti pārvērtušies! Un vēl lielu pārsteigumu radījuši stāsti, ko viņa izlasījusi grāmatā – gan par deju un dejošanu, gan arī tik daudz uzzinājusi par sevi. Dejotāji saka paldies skolotājai, atceras dažādus ar deju saistītus piedzīvojumus, stāsta par interesantiem notikumiem. Piemēram, Elīza Deģe atceras, kā skolotājai radījuši pārsteigumu – iestudējuši deju. S. Liepa: “Es apraudājos, redzot, kā viņi bija centušies, lai deju iemācītos un mani pārsteigtu! Tie ir saviļņojoši mirkļi. Tāpat, kad mani sauca par mammu – bērni tik daudz laika pavadīja Namiņā, ka biju klāt gan viņu priekiem, gan rūpēm. 2004. gadā kolektīvs man uzdāvināja grāmatiņu ar ierakstu: “Mīļajai mammai Silvai Liepai!” Tas bija ļoti aizkustinoši, un tā jutos arī tagad, kad redzu, ka mani dejotāji arvien dejo. Atceros, senāk – kā manējie beidza 8. klasi, tā Uldis Rikmanis viņus paņēma uz «Svītu», bet ar laiku arī mums izveidojās vidusskolas grupa. Taču, protams, pienāk brīdis, kad dejotājiem jādodas tālāk… Ir prieks, ka viņi dejo pat ārzemēs, un vēl lielāks prieks, ka viena daļa paši ir kļuvuši par kolektīvu vadītājiem. Viņu vidū ir dejas entuziaste Zane Pūce-Černova, Kaspars Brauns strādā Agra Daņiļēviča deju skolā «Dzirnas» un rada pats savas dejas, Gatis Konrads reiz vadīja «Svītu», Intars Kleinhofs vada «Vidumu», bijis godalgots baleta solists. Viņš pie manis dejoja līdz 4. klasei. Tolaik horeogrāfijas vidusskolas pārstāvji pa visu Latviju meklēja savai skolai audzēkņus un viņi ieraudzīja Intaru… Viņš, vēl mazs būdams, visu darīja labāk par mani – vienkārši ieraudzīja un darīja, kā jau dabas dots talants. Tāpēc kļuva par baleta solistu. Arī viņa ģimene ir pie manis dejojusi – Ance, Dace, mazu laiciņu Jēkabs un tagad pie Madaras dejo mazā Māra… Un, protams, Madara Augule. Viņa sāka dejot trīs gadu vecumā. Kad jau domāju par promiešanu, meklēju aizvietotāju un pirms brauciena uz Serbiju uzdevu Madarai iemācīt kolektīvam piņķerīgu deju, un viņa to ļoti veiksmīgi izdarīja. Tad es arī sapratu, ka viņa to varēs. Paldies, ka Madara dara šo skaisto, bet grūto darbu!”
Ir svarīgi, lai viss turpinās
Lai arī intensīvais darbs kolektīva vadītājas amatā jau desmit gadus kā palicis pagātnē, Silva Liepa arvien vēl seko līdzi «Lustei», tās šodienas vadītājai un citiem dejotājiem gan skatēs, gan koncertos: “Madara ir liels malacis! Esmu ļoti gandarīta par to, kā viņa dara šo darbu un cik labi tiek galā, un, protams, priecājos, ka «Lustei» bija panākumi deju skatē un ka tā būs pārstāvēta lielajos Dziesmu un deju svētkos.
Tomēr tad, kad pēc 37 darba gadiem deju mācīšanai liku punktu, gadus trīs četrus negribēju par to pat domāt. Laikam visa kā bija bijis tik ļoti par daudz… Jau kādu brīdi pirms aiziešanas jutu, ka visu zinu – pirms koncertiem bija iestājusies tāda kā rutīna – zināju, kā viss notiks, kā koncerts sāksies un kā beigsies un pat visas stresa situācijas jau biju apdomājusi. Vairs nebija interesanti. Bet tagad tas ir pārgājis un priecājos šad tad būt dejotāju vidū. Kā kolektīva vadītāja esmu piedzīvojusi deviņus svētkus – septiņus skolēnu un divus pieaugušo, un uz tiem kopā esmu aizvedusi 26 deju kolektīvus. Vienu gadu, kad vēl biju jauna un stipra, sagatavoju sešās grupas 136 bērnus, un viņi visi tika uz svētkiem! Tā bija milzīga slodze. Mēs visi aizņēmām Rīgas 6. vidusskolas mazo skolu – gulēju kopā ar pirmklasniekiem. Kad bērniem prasīja, kur dzīvo skolotāja, viņi teica: ”Nekur!” Jo bērni pat nebija mani pamanījuši; savu matracīti starp viņiem izklāju, kad bijusi visus nolikusi gulēt, un piecēlos, pirms viņi cēlās… Bet no tā laika svētkiem tika gatavotas maksimāli četras, drīzāk, divas vai trīs grupas.”
Kā var izlasīt Silvas grāmatā, vienugad savā grupā kolektīvs ierindojies Latvijas labāko dejotāju pieciniekā. Silva pati gan saka, – tas bija tik sen, un tas bija grūti – ir jāiegulda liels darbs, lai dejotājs uz skatuves dejotu ar prieku, nevis domātu tikai par rokām un kājām: “Tur paiet mēneši un gadi, bet, kad tas tā notiek, ir milzīgs prieks, un tad ir arī rezultāti. Un tas droši vien arī liek pie dejas pēc tam turēties. Zīmīgi, ka 2025. gadā, kad būs XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, «Lustei» būs 50…”
- Liepa stāsta, ka pati kā dejotāja svētkos neesot piedalījusies, jo 1973. gadā, kad atzīmēta to simtgade, viņa bijusi Maskavā: “Tolaik dejoju Tautas deju ansamblī «Liesma», un mēs – četri pāri – tikām aizkomandēti uz Maskavu gatavoties 10. Vispasaules studentu un jaunatnes festivālam Berlīnē. Veselu mēnesi mēs tur gatavojāmies jeb tikām sagatavoti un apstrādāti pēc principa “mēs visi par mieru” un līdzīgi, tāpat kā citi dalībnieki no visas Padomju Savienības. Bet toties tikām uz Berlīni, kur sabijām desmit dienas. Tā kā dzīvojām skolā netālu no mūra, mums bija pieteikts tam tuvumā neiet, bet dzirdējām arī šāvienus… Neraugoties uz to, mēs tomēr bijām kopā ar visu pasauli. Protams, bijām iedīdīti padomiskā stilā, bet tad vēl nezinājām, ka var arī citādāk… Tieši tur mēs uzzinājām, ka var būt citādāka dzīve un ka līdz šim esam dzīvojuši kā mucā. Ar «Liesmu» bijām koncertēt Rumānijā, Polijā…
Drīz arī sāku toreizējā Pionieru namā strādāt – pirmajā mācību gadā, 1975. gadā, kolektīvā bija divas grupas un 44 dejotāji. Savienot ar pašas deju mēģinājumiem «Liesmā» to nebija iespējams, tāpēc sevi veltīju dejotājiem.”
Tik daudz ir redzēts!
Stāsts par «Lusti» un Silvu nav iedomājams bez ārzemju ceļojumiem: “Tagad nav problēmu – brauc, kur gribi, bet toreiz – 90. gados – tas viss bija jauns un svešs, un šādiem ceļojumiem nebija naudas. Bet es gribēju, lai bērni redz pasauli, redz mākslu un kultūru, kā arī lai dejo dažādās vietās. Mēs braucam par ļoti mazu naudu – piedalījāmies Viduslaiku nedēļā un Lauksaimniecības nedēļā Meklindā, Zviedrijā – četras reizes, trīs reizes bijām Turcijā, Skotijā, daudzviet Eiropā – Vīnē, vairākas reizes Vācijā, Čehijā, Portugālē, Serbijā un citur, divreiz gadā braucām uz Pluņģi. Nereti bērni nakšņoja ģimenēs, mācījās valodas, iepazina citas kultūras un paradumus. Ļoti skaists laiks tas bija, un tagad lasu grāmatā, ka, esot pieauguši, mani bijušie dejotāji to novērtē. ”
Katram laikam savas grūtības
Jāpiebilst, ka «Lustē» savulaik dejojis arī Silvas dēls Kaspars, un tagad dejo viņa meita Katarina, taču tā bijusi viņas pašas izvēle. Silva: “Es nevienu neesmu spiedusi izvēlēties dejošanu vai centusies kādā kolektīvā iebīdīt – tagad ir citi laiki. Mazbērniem ir vecāki, bet arī katram no viņiem ir savas domas un vēlmes, un es tās atbalstu. Zinu, ka bērni tagad ir citādāki, prasa daudz uzmanības, bet arī senāk bija jāspēj piesaistīt viņu uzmanību – atceros, pat vilku košu džemperi, lai parādītu, kurā virzienā jāskatās un jāklausās. Bet – katram laikam ir savas grūtības. Bija laiks, kad nekā nebija – ne apskaņošanas iekārtu, ne gaismu, ne materiālu, nebija ne stangu zālē, ne spoguļu, bet no grīdas varēja dabūt skabargas kājās, un par tualeti labāk nerunāsim. Ir bijis ļoti jācīnās par pastāvēšanu un arī ar naudas trūkumu! Atceros, kad dabūjām audumus, aicinājām vecākus šūt tērpus, mezglot un pīt, lai bērni būtu apģērbti, bet kaut kā mēs arī tajos laikos izdzīvojām. Tagad ir vienkārši – lai tikai ir nauda, tad visu ko var pasūtīt un nopirkt, turklāt etnogrāfiski pareizi izgatavotu. Tā, atceros, arī bija liela cīņa par to, lai tērpi būtu pareizi, jo sākumā bija gan kaprona lentas meitenēm matos, gan īsi brunči mugurā – arī tādi laiki bija, bet – pagāja laiks un iemācījāmies, kas un kā ir jādara. Un kā šopavasar redzēju skatē Slampē, – visi bija tik skaisti apģērbti, ka bija tikai prieks un lepnums!”
Ar prieku ģimenē!
“Desmit gadi pagājuši, kopš nestrādāju. Pašai gan nešķiet, ka tik daudz jau pagājis. Visu šo laiku es kalpoju ģimenei vārda vislabākajā nozīmē, un mazbērni Rafaels, Gabriels, Katarina un Sebastians šajos gados ir izauguši, bet es arvien ar prieku palīdzu,” saka Silva un turpina, ka priecājas par to, ka ir varējusi savā dzīvē darīt to, ko vēlas: “Varēju strādāt darbu, ieliekot tajā visu savu sirdi un zināšanas, un būt ar ģimeni, kad tai vajadzēja manu atbalstu. Tagad varu strādāt dārzā un ceļot. Lielākas laimes dzīvē nevar būt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Kopā augšup?” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
