Uzvarētāju apbalvošana notiek Meža nozares Gada balvas «Zelta čiekurs» pasākuma ietvaros nominācijā «Par ilgtspējīgu saimniekošanu». Pavisam konkursam tika saņemti pieteikumi no 20 saimniecībām. Izvērtējot pretendentus, konkursa otrajai kārtai tika izvirzīti 10 meža īpašumi, to starp viens arī Tukuma novadā: Jaunpils pagasta saimniecība «Avotiņi», kur saimnieko Iveta un Gints Nordeni.
Esam ne reizi vien viesojušies «Avotiņos», lai lasītājiem stāstītu par saimnieka Ginta Nordena izcilo ieguldījumu akvakultūrā un lauku tūrismā. Nu arī jau, varētu teikt, izcīnīts gana augsts novērtējums mežkopībā. Vairāk par piedalīšanos konkursā lūdzam pastāstīt pašam «Avotiņu» saimniekam, kurš saimnieko un rūpējas par savas dzimtas īpašumiem vairākās paaudzēs.
Mežkopība nav vienas dienas darbs
G. Nordens:
– Mežkopība – tas nav vienas dienas darbs, tie ir visi 30 gadi, kuros mežs tiek lolots un kopts. Pie manis bija atbraucis ciemos Valdis Viesturs Dreimanis. Bija vajadzīgs padoms –uzaicināju viņu uz konsultāciju. Un viņš mani samulsināja, sakot, ka vajadzētu piedalīties konkursā. Tad vēl Lauku Konsultāciju un Izglītības centra (LLKC) Tukuma biroja speciālistes pamudināja, un tā arī nonācu līdz konkursam. Es jau vienmēr smejos, ka mežs, bites un zivis – tā ir mana sirdslieta. Ir sastādīts jaunais mežs, un es savā mežā strādāju bez kailcirtēm, kokmateriālus iegūstu tikai izlases cirtēs. Tāpēc mežā bija visāda auguma koki, ko komisija varēja apskatīties. Bija gan atbraukusi komisija ar žurnālistiem, gan arī pieaicināju savu atbalsta komandu – mežsargu Kārli Šteinu, kurš redzējis visilgāk manu mežu, bija arī pagasta pārvaldes vadītāja Baiba Rasa un LLKC Tukuma biroja speciālisti, – tā dažos vārdos Gints raksturoja notikušo. Saimnieks pastāstīja, ka savā mežā viņš izzāģējot atsevišķus pieaugušos kokus un, kur parādās lielāki tukši laukumi, tos apstāda ar mežu. Arī tur, kur ir purvaines, lauksaimniecībā neizmantojamas vietas, tās tiek nosusinātas un apstādītas. Beidzot esot arī sakārtotas palieņu joslas apkārt dīķim un tur palikusi brīvā zeme, arī meža pusē nāca klāt jaunās platības, kas pavasarī tikušas apstādītas.
– Salīdzinājām dokumentus, un noskaidrojās, ka sākumā, kad sākam saimniekot, mežs bija 8,5 ha, pašlaik jau ir 10,5ha, un tagad ar visam jaunaudzēm, jauniem stādījumiem, kas vēl nav mežā platībās iekļauti, jau būs kādi 14,5ha. Nākošajā meža projektā, kad viss jaunais tiks iekļauts meža platībās, var teikt, ka tās būs ievērojami palielinātas no tā vien, ka atrodam vietas, kas iepriekš vispār netika apsaimniekotas – stāsta saimnieks. Smagos darbus, rakšanu Gints veicis viens, bet mežu stādīšanā jau nākusi talkā kundze Iveta, lai arī, kā atzīst saimnieks, – arī stādīšana nav nemaz tik viegls darbs. Arī atzarošanā Iveta piedaloties.
– Tāpēc es nevaru teikt, ka es viens pats vien tikai strādāju saimniecībā, – tā Gints.
Jautāts par bērniem iesaistīšanu meža darbos, saimnieks stāsta, ka viņus aicinot palīgā uz ēnošanām, stādīšanu, taču bērni jau varot palīdzēt tikai brīvdienās, jo ir aizņemti savos darbos.
– Gribu jau, lai viņi mācās apgūst saimniekošanu, jaunā maiņa ir jāaudzina. Lai veidojas mīlestība pret koku, lai viņi saprastu, ka nauda nav tikai tad, kad koku nozāģē, bet ka mežs sākas no stādiņa, no kopšanas un tikai tas gala produkts ir nauda. Lai tiktu pie baļķa, ir diezgan intensīvi jāpastrādā. Es jau vienmēr mājā smejos, ka līdz es neko nevarēšu paņemt, zārkam jau kabatu nav, bet jaunajiem jāapgūst zināšanas, kamēr ir kas pamāca, – par pēctecību spriež Gints.
Runājot par mežkopībā gūtajām atziņām, Gints stāsta – būtisks ir visiem sen zināmais fakts, ka mežā jāstrādā meliorācijas sistēmām; ja kaut kur ir slapjumi, tie jāmēģina nosusināt un tad apstādīt. Slapjumā augs tikai krūmi un grīslis, eglītes slapjumā neaugs. Tāpēc meža meliorācijas sistēma tiek sakārtota un uzturēta kartībā. Otrs lieta, kas saimniecībā tiek ņemta vērā, ka eglei ciršanas vecums ir no 80 līdz 100 gadiem, priedei – no 100 līdz 120 gadiem. Tāpēc, stādot mežu, šajā saimniecībā izvelējušies egles – tas, lai ātrāk tiktu pie jaunās ražas.
Arī paradīzē ir vajadzīgs dārznieks
Komisija vērtēja arī ainavu. Taču jāteic, ka «Avotiņu» apkārtnē jau pati Dabas māte veidojusi skaistu apkārtni un, ja vēl saimnieki to respektē, kopj un saglabā… Te ainavu veido vietām atstātas bērzu birzītes, arī lauksaimniecības zemēs atstāti ozoli un kur tad vēl skaistais dižozols mājas pagalmā! Tas noteikti redzējis visas paaudzes, kas te saimniekojušas.
– Mežs tiek uzturēts nevis rets kā parks, bet smuks kā parks, – par savu attieksmi ainavas kopšanas jautājumos smejas saimnieks.
Pavisam zemes kopplatība saimniecībā aizsniedz 29,7ha. Lauksaimniecības zeme, kas ir zālāji aizņem 7,5 ha. 8,5 ha tiek atvēlēti ūdeņiem, dīķiem, bet pārējais – mežs. 2,4 ha platībā nebija izmantota, jo tās bija purvaines, palienes. Tagad simtprocentīgi ir izmantota visa zeme, kas ir īpašumā. Saimniecībā vēl nedaudz audzē gaļas lopus – vidēji 10 galvas, jo zālāju ir maz, un, ja kaut kur jāsāk nomāt vai pirkt barību, tad gaļas lopkopība nav tik ienesīga, spriež saimnieki. Kūts platība atļautu palielināt platības, bet zemes ir par maz.
Sarunai beidzoties, nevaram nepajautāt arī par akvakultūru. Par to saimnieks saka, ka viss aizsāktais turpinoties: zivis iegādāties var pavasaros un rudeņos, bet pašlaik jāstrādā lauku tūrisma jomā, jāsagaida makšķernieki, kam pašiem prieks izmakšķerēt zivis. Baseinos aug foreles, kas nozīmīgas ziemas makšķerniekiem. Saimniecībā strādā ar karpām, amūriem un zandartiem.
Atbraucēji par «Avotiņiem» priecājas kā par skaistu, jauku vietu atpūtai, uz ko saimnieks atbild ar humoru: ”Tā ir mūsu paradīze, bet arī paradīzē dārznieks ir vajadzīgs… Vispirms jau darām to paši priekš sevis, un, ja vēl kāds to novērtē, tas sagādā gandarījumu.”
Rūta Fjodorova
Baibas Rasas foto
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Laiks užņēmējiem” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2024
