Īpašo vērtību godā jau vairāk nekā 113 gadu tautas Atmodu un gara gaismu slavinošā Jāzepa Vītola un Ausekļa «Gaismas pils». Pat padomju aizlieguma gados Dziesmu svētku kopkoris to dziedāja vēl un vēl; 1980. gadā, kaut repertuārā neiekļautu, pat trīs reizes! Gana sena tradīcija ir svētku nobeigumā visu virsdiriģentu vadībā (un arī bez tās) dziedāt spīvo «Pūt, vējiņi!». Bet ar laiku pa gadiem nākušas klāt, kā šobrīd redzams, vēl vismaz četras dziesmas, ko koris un arī jau klausītāji pat pēc četrām koncerta stundām ir gatavi dziedāt vēl… Šoreiz līdzās Raimonda Paula pusgadsimtu senajai «Manai Dzimtenei» atkārtojumā tika no dziedāta arī Mārtiņa Brauna «Saule. Pērkons, Daugava», Raimonda Tigula «Lec, saulīte!» un Valtera Kaminska «Mūžu mūžos būs dziesma». Bet ir vēl divas vismaz pēdējos divos svētkos stabili piekoptas tradīcijas. Uzreiz pēc aizkustinājuma asarām, kas nereti aizžņaudz kaklu, dziedot koncertu pēdējās dziesmas, virs dziedātāju galvām estrādē sākas… ziedu vainadziņu lietus. Un tas ievada vēl vienu jaunāko laiku svētku kulminācijas pasākumu – Sadziedāšanās un Sadancošanās nakti. Tādas šogad bija divas – dejotājiem pēc lielkoncerta «Mūžīgais dzinējs» un visiem kopā pēc visu svētku noslēguma koncerta «Kopā augšup». Pēc pēdējām koru grupās sūtītajām ziņām noprotams, ka gana kupls kopkoris estrādē «Gaismas pili» dziedājis vēl pēc 6.00 no rīta, bet danči turpinājušies vēl kādu stundu ilgāk…
Bet nu gan svētki ir galā, un ir nopietni jāķeras klāt… nākošo sagatavošanai. Par to, kas un kā vērtēts vadības grupas preses atskaitēs un preses konferencēs, – rakstīsim kādā no nākamajiem laikrakstiem. Šoreiz vēl daži mirkļi no jau piedzīvotā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Kopā augšup?” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
