Kad rīdziniecei tuvāki lauki un daba
Evita ir dzimusi rīdziniece, mācījusies un kādu laiku arī strādājusi Rīgā. Viņa pabeigusi Rīgas tūrisma un radošās industrijas tehnikumu. 13 gadus strādājusi Rīgas lidostā, aviācijas ēdināšanas uzņēmumā. Par šo darbu viņa stāsta, ka sapratusi – trūkst atgriezeniskās saites no cilvēkiem, kas viņai bijis ļoti svarīgi. Tāpēc pārcēlusies strādāt pie Lienes Zemītes uz pilsētrestorānu «Lapsas māja». Pēc diviem gadiem sākās pandēmija. Restorāni aizvērās, un nevienam šos pakalpojumus nevajadzēja… Kad beidzās bezdarbnieku pabalsti, Evita bija gatava strādāt jebkuru darbu, jo bija nepieciešami līdzekļi iztikai. Turklāt viņai vajadzēja arī gādāt par trim atvasēm, jo kāds likteņa pavērsiens bija ģimeni izšķīris. Tā Evita nonāca galdniecībā. Nācās darīt dažādus smalkos darbiņus: špaktelēt, slīpēt… Atbildot uz izbrīna pilno jautājumu par to, ka tas taču ir pilnīgi kaut kas cits, salīdzinājumā ar izvēlētos profesiju, Evita atbild, ka nebijis izvēles, rēķini jāmaksā… Esot nācies mācīties šos darbus, turklāt mācīties vajadzēja ātri… Strādājot galdniecībā, Evita sāka sarakstīties ar savu tagadējo vīru Rolandu Osi. Turklāt Evitas māsa dzīvo mūsu novadā, Jaunsātos. Sarakstē noskaidrojās, ka Rolands dzīvo Evitas māsai kaimiņos. Kad Evita brīvdienās brauca pie māsas, nolēmuši iepazīties klātienē. Tā arī sākās jauns ģimenes stāsts. Pūrē Evitai šobrīd jau aizrit trešais gads. Jautāta, vai nav skumjas pēc Rīgas dzīves, Evita atsmej, ka viņu pat mācot šausmas, ja kādreiz esot jābrauc uz Rīgu. Viņas sapnis vienmēr bijis par pašai savu māju, jo dzīvoklī dzīvot nekad nav paticis. ”Man vajag dabu, man vajag, lai nebūtu kaimiņu, kas aiz sienas klauvē, lai uzvedies klusāk,” saka Evita. Arī dēlam Rolandam (vārds tāds pat kā Evitas vīram) labāk patīkot dzīve laukos. Evita smejas, ka katru rītu tagad varot celties, nostāties starp diviem Rolandiem un ievēlēties vēlēšanos. Pēc 2. klases, kad Rolands pārcēlies uz Pūri, viņam šeit esot daudz vairāk draugu un arī brālēns tepat blakus dzīvojot. Evitas meitas Ketija un Sindija dzīvo Rīgā: vecākā mācās un strādā zobārstniecībā, jaunākā turpina izglītoties mākslas jomā.
«Oļas» atgūst jaunu dzīvi
Evita arī pastāstīja, ka ģimene pašlaik ir ceļā uz tās mājas iegādi, kurā viņi jau pašlaik dzīvojot. Mājas nosaukums ir «Oļas». Arī šis ir skaists stāsts, kā «Oļas» atguvušas jaunu dzīvi. Evita un Rolands kādus divus gadus skatījušies, kur varētu būt viņu ģimenes māja. Viņus vieno arī kāda kopīga aizraušanas: abi ir mednieki. „Kad es iepazinos ar vīru, viņš jau bija mednieks. Tā kā man šī nodarbe iepatikās, jo man patīk daba, patīk mežs, es apguvu nepieciešamas zināšanas, nokārtoju eksāmenus, un tā nu mums ir kopīgs ģimenes hobijs. Kādu dienu, apbraukājot medību platības, uzgājām pamestu māju. Mēs vēl izstaigājam dārzu, apskatījāmies un nodomājam, kā var tik skaistā vietā nedzīvot!? Sākam runāt ar draugiem, stāstīt par to māju, ka tur neviens nedzīvo, ka žēl mājas… Draugi teica, ka zinot, kam tā māja pieder. Izrādījās, ka māja pieder mūsu medību kolēģim no medību kolektīva. Viņš audzē gaļas šķirnes lopus un bija pircis zemi savam ganāmpulkam. Māja pie šīs zemes bija klāt, bet tā viņam nebija vajadzīga.
«Oļas» četrus gadus bija nostāvējušas tukšas, kad vērsāmies pie to saimnieka, un viņš bija priecīgs, – lai tikai mēs te dzīvojot. Tā arī sākām te dzīvot,” stāstu par «Oļu» jauno likteni nobeidz Evita.
Spontānās idejas tās labākās
„Bija arī jādomā, ar ko nodarbosimies. Atgriezties virtuvē kādā lielā restorāna es negribēju, jo tas ir fiziski smags darbs. Bija jau tā, ka divus gadus katru dienu braucu uz Rīgu strādāt galdniecībā. Radās smagas veselības problēmas ar muguru. Ārsti lika saudzīgi pret sevi dzīvot. Mana vīra māsa Madara Ķimene uzaicināja mani uz LLKC, lai ejot līdzi viņai paklausīties par konkursu «Laukiem būt». Pirmā mācību diena bija pagājušā gada rudenī – 6.oktobrī, ”savu stāstījumu turpina Evita. Tā viņa arī aizgājusi uz mācībām. Šajā laikā tika dzirdēti citu cilvēku pieredzes stāsti, kā viņi sākuši savu biznesu no nulles, kā attīstījušies, sākuši ražot. „Tad arī es sapratu: vai nu tagad, vai nekad. Tas produkts, ko es šobrīd gatavoju tirdzniecībai, man jau bija. Es gan to biju gatavojusi sev, savai ģimenei, draugiem. Draugi atnāk ciemos uz šašliku ballīti un aizvien jautā, vai ir tā sīpolu marmelāde? Tā nu radās doma, ka jāver vaļā sava mājražošana, noslīpējot jau to, kas man ir, līdz galam. Nostrādāja arī tas, ka konkurss ir jauniem uzņēmējiem – līdz 40 gadiem. Man maijā paliek 40, tas nozīmē, ka nākamajā gada es vairs nevaru piedalīties. Bija jāsasparojas. Bija ideja; gāju, klauvēju pie visām iespējamām durvīm, tai skaitā Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD). Gribu teikt, ka PVD mūspusē ir ļoti atsaucīgi darbinieki, izsmeļoši visu izstāsta cilvēkam parastajam saprotamā valodā. Beigās viss sanāca. Šogad palaidu tautiņās «Dabas nama» produkciju – ēdienu piedevas,” stāsta Evita. Jautāta, kāpēc šāds nosaukums – «Dabas nams», Evita stāsta, ka neplānojot apstaties pie mazā mājražotāja statusa. Viņa grib veidot uzņēmumu, lai būtu ko atstāt bērniem, tāpēc nosaukums bija jāplāno tāds, lai tas derētu gan mājražotājam, gan nākotnē lielākam uzņēmumam.
Lai nebūtu bariņā jāraud
Vaicāta par konkurenci konkursā, Evita stāsta, ka tā bijusi liela, jo katram bijis daudz interesantu ideju, nekas nav atkārtojies. Viņa arī saka, ka cerība bijusi, tomēr pārliecība, ka dabūs pirmo vietu, protams, nē. „Es vairāk gāju uz konkursu ne tik daudz naudas balvas pēc, bet lai gūtu pieredzi, zināšanas un arī kontaktus ar kolēģiem. Man tas bija kaut kas jauns – atrasties biznesa vidē, kur ir mentori, padomdevēji. Dažkārt pat bija jāsaņem trīs dažādi ieteikumi un pašai jāizdomā tas zelta vidusceļš, jāpaņem tas, kas der, bet liekais – jāatsijā. Bija negulētas naktis, rakstīti biznesa plāni, projekti, finanšu plāni. Domāju, es varu izvārīt ievārījumu, bet šie plāni nav man… Beigu beigās jau viss sanāca labāk nekā cerēju, sapratu, ka es to varu. Šobrīd «Dabas nams» aug lieliem soļiem,” tā par konkursā piedzīvoto stāsta Evita. Jautāta, vai jau kas iecerēts iegādāties par konkursā iegūto naudu, Evita skaidro, ka nauda tiks ieguldīta, lai atvieglotu viņas darbu – pirkšot dārzeņu smalcinātāju, kas maksa vairāk nekā 1000 eiro un profesionālo virtuves iekārtu. ‘’Nomizot un sagriezt vienu kilogramu sīpolu ir ļoti sāpīgi, bet man tas jādara lielos daudzumos un katru dienu. Šim darbam tiek iesaistīta visa ģimene, raudam visi bariņā,” saka Evita. Sīpolus pagājušā gadā Evita bija audzējusi ģimenes patēriņam, vēl nezinot, ka tos vajadzēs lielākos daudzumos. Sarkanais sīpols viņai patīkot labāk nekā baltais, tāpēc tos iestādījuši palielākā gabaliņā. Nu jau šie sīpoli izmantoti un tāpēc jāiepērk no citiem avotiem. Ķiršus drošāk pirkt saldētos, kas iztīrīti no kauliņiem, jo arī tā garša vairāk atbilst, jo čatnijam vajag arī saldumiņu. Strādājusi arī ar savā dārzā audzētiem ķiršiem, kam jāizņem kauliņi. Viņa sapratusi, ka var arī kāds kauliņš gadīties un tad tas jau vairs nebūs pieņemami produkta kvalitātei. Tāpēc labāk iegādāties jau saldētus, iztīrītus ķiršus. Pagaidām produkts top pašas virtuvē, kuru pārbaudījis ir arī PVD, bet nākotnē ir iecere izveidot atsevišķu moduļmājiņu, kur varētu iekārtot nepieciešamo ražotni.
Kad garšu pasaule nebeidz pārsteigt
Evita ir pārliecināta, ka laika gaitā būs arī darba devēja, jo jau pašlaik ir visai daudz jāpaveic: jāsaražo produkts, tas jāiztirgo, jātiekas ar sadarbības partneriem, jāgādā izejvielas un savs laiciņš atlicināms arī ģimenei. «Dabas nama» startā liels atbalsts ir gan no vīra Rolanda, gan no mammas Rudītes Grantas, kas ir jelgavniece. Projekta sākumā piedāvājumā bija trīs dažādas piedevas, šobrīd klāt nākušas vēl divas. Sagaidāmi arī vēl citi produkti. Evita saka, ka garšu pasaule ir ļoti bagāta un nebeidzot pārsteigt. Laika gaitā Evita guvusi arī labus sadarbības partnerus: Kandavas vīna namu, Engures maizes ceptuvi «KuKul». Ceptuvei pēc mēneša vērsies veikals Tukumā, un arī tur varēs nopirkt «Dabas nama» produkciju. Tā ir nopērkama arī Rīgā, Barona centra veikalā «Idille» un sestdienās Kalnciema tirdziņā. Dienā Evita var saražot līdz 40 burciņām piedevu. Jāpiebilst arī, ka skaistās burciņas tiek iepirktas Ukrainā. Ražošanas process notiekot tikai tad, kad vīrs aiziet uz darbu, dēls – uz skolu.
Arī Evitas vīrs Rolands veido savu biznesu. Jautāta, vai nav baiļu, ka kaut kas var neizdoties un ģimene palikt bez līdzekļiem, Evita atbild, ka ir bailes. Tās arī liekot ātrāk strādāt, kustēties, neļauties slinkumam. „Patīkami arī tas, ka mūsu mazie uzņēmēji – mājražotāji – ir ļoti draudzīgi, viens otru neuzskata par konkurentu, bet viens otram palīdz, veido sadarbību. Prieks censties savai ģimenei un savam novadam”, atvadoties saka Evita.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Laiks uzņēmējiem” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
