Kad intensīvi meklē pazaudētās brilles, kas, izrādās, – turpat uz pieres uzbīdītas, vai TV pulti, kas rīta svārku kabatā, savstarpēji mēdz pasprukt jociņi par to, ka nu jau gan demence vai pat Alcheimers klāt! Taču realitātē, laikus nepievēršot uzmanību it kā nevainīgām izturēšanās izmaiņām un ikdienas aizmāršībām, var palaist garām brīdi, kas tiešām ir sākums nopietnai saslimšanai. Un nopietna tā tādēļ, ka varbūt arī pamazām un palēnām, tomēr neatlaidīgi cilvēkam tiek atņemta viņa rīcības brīvību, un beigu galā nākas paļauties vien uz līdzcilvēku vai speciālistu atbalstu.
Par dažiem mītiem un, protams, arī faktiem, kas valda ap un par demenci nelielā sarunā izvaicājām Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra «Pārdaugava» psihiatru Danielu Šamburski.
Iemesli – daudz un dažādi
– Kā atšķirt, vai cilvēku skārusi demence vai arī izmaiņas prāta asumā saistāmas ar dabisko novecošanu?
– Pati demence ir slimība, kas ietilpst tā saucamo neirodeģenaratīvo saslimšanu grupā. Vērtējot pa reģioniem, statistika, iespējams, atšķirsies, tomēr demence tiešām lielā mērā tiešām korelē ar konkrētu vecuma sasniegšanu un pārsvarā skar cilvēkus viņu mūža vēlākajos gados. Taču, piemēram, visizplatītākā no neiroģeneratīvajām saslimšanām, kas izraisa demenci, ir Alcheimers, un tā noteikti nav uzskatāma par “normālu novecošanās pazīmi“! Vēl jāatgādina, ka nav jau tāda viena liela iemesla jeb cēloņa demencei, piemēram, iedzimtība, kā to dažkārt mēdz iedomāties. Iemeslu var būt daudz. Visbiežāk, kad tiek uzstādīta diagnoze, var teikt, ir sasniegta saslimšanas izpausmju kritiskā masa, kas nav tikai, piemēram, atmiņas traucējumi un tamlīdzīgi, bet kopumā cilvēkam sāk zust spēja būt patstāvīgam un ir nepieciešama palīdzība no malas.
– Vai demence var skart arī jaunus cilvēkus?
– Jā, demence var iestāties arī daudz agrākā vecumā, nekā tas vidēji ierasts. Nu, piemēram, ja tomēr pieminam ģenētiku – cilvēkiem ar Dauna sindromu ir daudz lielāka iespēja saslimt ar Alcheimeru, nonākt demeces stāvoklī. Tas var būt, piemēram, 30 vai 40 gadu vecumā. Lai arī ikdienā nav iesviesta šāda veida testēšana, zinām, ka tiešām ir konkrēti gēni, kas rada lielāku risku attīstīties demences stāvoklim, un tā nu tas izveidojies, ka Dauna sindromu gadījumā šī gēna kopiju ir vairāk.
Taču ir, protams, arī citi iemesli, kāpēc demence var attīstīties jau salīdzinoši agrīnā vecumā. Piemēram, tas ir kādas iegūtas smadzeņu traumas, bojājuma rezultātā, kas radies intoksikācijas dēļ, lietojot narkotikas, alkoholu u.tml. Jāpiebilst kopumā par vielām, kas mēdz izraisīt izteiktu reibumu – tās tiešām var radīt dažādus kognitīvus traucējumus, kā rezultātā cilvēks varbūt ikdienā itin labi tiek galā ar fiziskiem darbiem, to skaitā, nokļūšanu no viena punkta citā, taču viņš nespēj pietiekamā līmenī veikt, piemēram, aprēķinu, lai saplānotu savu laiku, finanses u.tml. Līdz ar to lielā mērā šiem cilvēkam zūd arī darba spējas un, pat ja runa par tā sauktajiem vieglajiem kognitīvajiem traucējumiem (atmiņas traucējumiem, domāšanas un spriešanas gausumu u.tml.), tāpat jāņem vērā, ka tā var būt pazīme vai arī risks demeces attīstībai. Un risks – pat daudzkārtējs.
Arī miega traucējumus nedrīkst atstāt bez ievērības
– Pazīmes, kam būtu jāpievērš uzmanību jo īpaši?
– Klasiskie tā dēvētie “sarkanie karogi“ ir cilvēka vecums. Ja tuvinieks ir tādā kā depresīvā, arī nepamatotā trauksmes un nemiera stāvoklī. Jāpiebilst, ka depresija, protams, var attīstīties jebkurā vecumā, tāpat kā citi stāvokļi, taču arī Alcheimera slimība klasiski sākas ar līdzīgām sūdzībām. Vēl, ko apliecina jaunāko pētījumu dati, depresija pati par sevi, tāpat kā miega traucējumi ir riska faktors tam, lai vēlākos gados attīstītos demence. Tādēļ pievērst tiem uzmanību vajadzētu jebkurā gadījumā un problēmu risināt laikus.
– Ar kādiem izmeklējumiem pacientam jārēķinās, nonākot psihiatra kabinetā?
– Diemžēl cilvēki nereti pie speciālista nokļūst jau vidēji izteiktā vai pat izteiktā demences fāze, kad par atsevišķu izmeklējumu nozīmi vēl jāpadomā. Bet nu pats pirmais ir tā sauktā klīniskā intervija – veicam testus, pārbaudot, piemēram, vai cilvēks var uzzīmēt, iegaumēt konkrētas lietas utt. Tad ir arī tā sauktie instrumentālie izmeklējumi, piemēram, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, lai konstatētu, vai un kādas ir smadzeņu struktūras izmaiņas.
Jebkurā gadījumā būtiskākais ir laikus doties pie ārsta. Un pat ja nav šīs diagnozes – demences, speciālistiem tomēr ir atskaites punkts par to, kāda situācija bijusi iepriekš, kādas sūdzības un kā situācija attīstījusies tālāk. Tas būtiski, jo nereti tā informācija, ko iegūstam no piederīgajiem, līdzcilvēkiem, ne vienmēr ir pietiekama, īpaši, ja pacients dzīvo viens lauku rajonos, kur viņu neviens bieži neapciemo. Varbūt, vien sarunājoties pa telefonu, pat šķiet, ka viss ir kārtībā, bet, pārliecinoties par situāciju uz vietas, – tā nebūt nav…
Arī prātu nepieciešams trenēt!
– Vai iespējama profilakse?
– Diemžēl vēl arvien nav iespējams pateikt precīzi, kuram cilvēkam attīstīties demence, bet kuram – nē. Līdz ar to ieteikums dzīvot pēc iespējams veselīgāk ir noderīgs jebkuram. Tā ir veselīga ēšana, sekošana līdzi holesterīna un arī cukura līmenim, jo diabēts ir diezgan liels demences riska faktors. Te saistība ar to, ka, ja mūsu ķermeņos ir dekompensēts cukura līmenis, tas negatīvi ietekmē kopējo audu dinamiku, apasiņošanu, un ir lielāks risks, ka attīstīsies tā sauktā jaukta tipa demence, kas ir gan Alcheimera, gan arī vaskulārā demence. (Radusies asinsvadu bojājumu rezultātā. – Red.) Klasisks gadījums: cilvēkam ir bijis insults, ir izieta rehabilitācija, bet tāpat saglabājas vidēji izteikti atmiņas traucējumi, kas lielā mērā traucē saplānot savu ikdienu – ārstu apmeklējumu, rēķinu samaksu, un ir nepieciešama līdzcilvēku palīdzība.
Ko tomēr var darīt? Jāsaka, ka izglītība un intelekta līmenis ir tas, kas var pozitīvi ietekmēt situāciju. Tādēļ, ja patīk mehānisks, salīdzinoši vienveidīgs ikdienas darbs, ieteikums būtu izvēlēties vismaz kādu prātam izaicinošāku hobiju. Piemēram, brīvajā laikā mācīties valodas, spēlēt šahu, minēt krustvārdu mīklas, mācīties dzejoļus u.tml. Īsāk sakot, ir nepieciešama arī garīga, ne tikai fiziska ikdienas slodze. Savukārt situācijā, kad jau ir konstatēta demence, bojājumi, cilvēkam palīdzēt noturēt esošo līmeni, proti, lai situācija strauji nepasliktinātos, var ar dažādu medikamentu palīdzību, ko savukārt izraksta psihiatrs, pie kura tad arī vēršamies sūdzību gadījumā. Jāpiebilst, ka pierakstīties iespējams arī bez nosūtījuma, tomēr ieteikums sākotnēji tomēr vērsties pie ģimenes ārsta, izrunāt situāciju. Tas tādēļ, lai speciālistam jau būta kāda informācija, varētu labāk apzinātu situāciju, piemēram, par to, tieši kādus medikamentus pacients jau ikdienā lieto, kādas sūdzības bijušas un tā tālāk.
No piemirstiem datumiem, līdz halucinācijām
Vēl mazliet par pazīmēm un slimības izpausmēm no Slimību profilakses un kontroles centra apkopotās informācijas.
Iesākumā ir tā dēvētie vieglie kognitīvie traucējumu – ir sūdzības par pavājinātu atmiņu, lēnāku domāšanu, grūtībām apgūt jaunu informāciju un koncentrēties. Cilvēks sāk izmantot dažādus paņēmienus, lai varētu adaptēties prāta traucējumu izmaiņām, saglabāt neatkarību un pastāvīgi ikdienā funkcionēt, piemēram, dodoties uz veikalu, var sastādīt iepirkumu sarakstu, atzīmēt nozīmīgus datumus kalendārā. Viegli kognitīvi traucējumi nav normālas novecošanās pazīme. Noteiktas ārstēšanas un aprūpes rezultātā nelielai daļai cilvēku kognitīvie traucējumi ar laiku var mazināties, taču bieži kognitīvie traucējumi kļūst izteiktāki, daudzveidīgāki un laika gaitā pakāpeniski var attīstīties demence.
Agrīnā demences stadijā cilvēks aizmirst tikko dzirdētu informāciju, uzdod vienus un tos pašus jautājumus, stāsta vienus un tos pašus stāstus, taču komunicējot nespēj atrast vārdus, pazaudē laika izjūtu, ar grūtībām veic sarežģītākus ikdienas uzdevumus, piemēram, ēdienu gatavošanu, dzīvokļa uzkopšanu, darbības ar naudu. Cilvēks var zaudēt interesi par lietām, kas agrāk patikušas, kļūt apātiskāks, vieglāk aizkaitināms un satraucams. Pakāpeniski, stāvoklim pasliktinoties, atmiņa vēl vairāk pavājinās, cilvēks sāk apmaldīties pazīstamās vietās, viņam nepieciešams palīdzēt pašaprūpē, ēdiena gatavošanā un savas vides sakopšanā, parādās personības traucējumi, cilvēks var sākt vākt nevajadzīgas mantas, kļūt aizdomīgs un sākt baidīties no apzagšanas. Demences vēlīnā stadijā cilvēks kļūst pilnībā atkarīgs no aprūpētāja, neorientējas ne vietā, ne laikā, neizprot apkārt notiekošo, nespēj veikt līdz tam zināmas darbības, piemēram, ēšanu vai labierīcību izmantošanu, nespēj pilnvērtīgi lietot un saprast valodu, bieži nepazīst tuviniekus, var sākties uzvedības izmaiņas (piemēram, agresivitāte), personības traucējumi un uztveres traucējumi (redzes vai dzirdes halucinācijas).
Palīdzēt, bet ļaut darīt arī pašam
Vēl viens būtisks jautājums, runājot par demenci, – ko darīt vai nedarīt pacienta tuviniekiem? Pirmais, ko iesaka speciālisti, iegūstiet maksimāli daudz informācijas par demenci. Vairāk informācijas var iegūt www.nenoversies.lv vai vēršoties pie ārsta-psihiatra.
Komunicējiet ar pacietību. Sarunājieties ar savu tuvinieku, izmantojot vienkāršus, īsus teikumus. Neuzdodiet vairākus jautājumus vienlaicīgi. Izmantojiet draudzīgu balss toni. Esiet pacietīgi, gaidot atbildi. Cilvēkam, kuram ir demence, var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu dzirdēto informāciju un sagatavotu atbildi. Vērojiet tuvinieka ķermeņa valodu un sejas izteiksmi – tā var reizēm sniegt informāciju par tuvinieka sajūtām, domām vai vēlmēm. Uzturiet acu kontaktu!
Maksimāli ilgi saglabājiet tuvinieka neatkarību. Pavājinoties psihes funkcijām, cilvēks ar demenci kļūst arvien atkarīgāks no citiem. Tas var radīt bezcerības un bezvērtības sajūtu, nomāktību un vainas sajūtu. Pēc iespējas ilgāk mēģiniet uzturēt un atbalstīt cilvēka veselās un funkcionēt spējīgās psihes daļas! Jūs varat darīt dažādus sadzīves darbus kopā tā vietā, lai pilnībā uzņemtos visus darbus paveikt tuvinieka vietā. Sadaliet veicamos uzdevumus mazākos, vieglāk paveicamos uzdevumos. Atvieglojiet kāda veicamā uzdevuma apstākļus, pēc iespējas pielāgojiet situāciju tuviniekam, lai viņš spētu uzdevumu paveikt pats. Iespēju robežās ļaujiet cilvēkam ar demenci sadzīves darbus darīt pašam – nedariet visu viņa vietā, ja redzat, ka viņš pats to var paveikt!
Atvieglojiet sadzīvi. Padariet mājas vidi vienkāršu. Atbrīvojieties no visa liekā. Maziniet apkārtējos kairinātājus, piemēram, troksni. Nodrošiniet telpās pietiekamu apgaismojumu. Izlieciet norādes, kas palīdz orientēties laikā un telpā. Novietojiet pie sienas kalendāru ar pietiekami lieliem cipariem un burtiem. Jūs varat arī izvietot atgādinājuma zīmītes ar attēliem. Nodrošiniet viegli uzvelkamu un novelkamu apģērbu, jo reizēm pogas un rāvējslēdzēji cilvēkam, kuram ir demence, var šķist sarežģīti lietojami. Raugieties, lai vannas istabā grīda nekļūtu slidena. Atvieglojiet zāļu ieņemšanu, sadalot attiecīgo tablešu kombināciju katrai zāļu ieņemšanas reizei atsevišķos trauciņos, uz kuriem ir skaidri salasāmas norādes. Jūs varat ierīkot vai noorganizēt atgādinājumus par zāļu ieņemšanu, piemēram, skaņas signāla veidā.
Maziniet kritienu risku. Cilvēkam, kuram ir demence, nereti var būt arī koordinācijas traucējumi un izmainīta vizuāli telpiskā uztvere. Padariet vidi vienkāršāku, piemēram, atbrīvojieties no liekām mēbelēm, aiz kurām var aizķerties, paklājus, uz kuriem var paslīdēt. Likvidējiet augstus durvju sliekšņus. Nodrošiniet stabilus apavus vai istabas čības bez zolēm, kas mazina aizķeršanās risku un paslīdēšanu.
Nodrošiniet tuvinieka organisma funkcijas pietiekami labā līmenī – rūpējieties, lai tuviniekam būtu atbilstoša stipruma brilles. Pārliecinieties, vai tuviniekam nav nepieciešami dzirdes palīglīdzekļi, sekojiet līdzi asinsspiediena un pulsa rādītājiem. Raugieties, lai tuvinieks pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu. Ja tuvinieks ir guļošs, rūpējieties par izgulējumu profilaksi.
Reaģējiet uz izmaiņām emocionālajā stāvoklī un uzvedībā. Reizēm cilvēkam, kuram ir demence, papildus attīstās depresija, bezmiegs, nepamatotas, aplamas un nekoriģējamas idejas, halucinācijas, nemierīga vai agresīva uzvedība, var pat parādīties epilepsijas lēkmes. Šādi stāvokļi nav normāla parādība. Ja pamanāt pārmaiņas tuvinieka uzvedībā un emocijās, noteikti nodrošiniet vizīti pie ārsta psihiatra.
Esiet aktīvs medicīniskās aprūpes organizēšanā. Cilvēkam, kuram ir demence, var būt grūti veikt daudzpakāpju uzdevumus, piemēram, izvēlēties speciālistu, pieteikt vizīti, plānot ceļu pie ārsta, izstāstīt ārstam visas sūdzības un īstenot visas ārsta rekomendācijas. Iesaistieties tuvinieka medicīniskās aprūpes organizēšanā, taču ļaujiet dažādos aprūpes etapos izvēli izdarīt un kādus uzdevumus veikt pašam tuviniekam.
Parūpējieties arī par sevi. Rūpes par tuvinieku, kuram ir demence, ir laikietilpīgs un enerģiju prasošs process, jo jums jārūpējas ne tikai par tuvinieka praktisko dzīves pusi, bet arī jātiek galā ar emocijām, ko tuvinieka nespēja var izraisīt. Apzinieties savas spējas un resursus, neizsmeliet tos, lai neizdegtu. Meklējiet un pieņemiet palīdzību no citiem. Interesējieties savas pašvaldības sociālajā dienestā par iespēju piesaistīt sociālo aprūpētāju vai ģimenes asistentu.
