Pagājušā nedēļā, 12. augustā, Tukumā, Pasta ielā 21, oficiāli durvis vēra Pusaudžu resursu centra filiāle. Par to, kādēļ centrs izveidots un kādos gadījumos pusaudži, viņu vecāki un arī pedagogi aicināti te vērsties, nelielās sarunā izvaicājām filiāles vadītāju, klīnisko psiholoģi Diānu Gemu.
Speciālists – tuvāk mājām
Pusaudžu resursu centrs kā pilotprojekts tika izveidots 2018. gadā, tā sākotnējais mērķis – strādāt ar atkarību riskiem. Šo dažu gadu laikā centrs izaudzis jau līdz mērogiem, ka katrā Latvijas vēsturiskajā novadā ir divas filiāles, tostarp nu tāda izveidota arī Tukumā, un arī pakalpojumu klāsts paplašinājies – centrs konsultē un palīdz jauniešiem, kas saskaras ar psihoemocionālām grūtībām. Līdzšinējā centra pieredze liecina, – šādu gadījumu daudz, apliecina D. Gema.
– Mūsu moto ir “Sabiedrībā balstīt pakalpojums”. Mērķis ir to padarīt pēc iespējas pieejamāku jebkuram jaunietim un viņa vecākiem. Tas savukārt nozīmē, ka nav vajadzīgs nedz ārsta nosūtījums, nedz arī kāds cits dokuments jāiesniedz, lai pieteiktos uz konsultāciju. Pusaudzis pats vai viņa vecāks vēršas pie mums, zvanot, rakstot un pastāstot savas grūtības. Vienojamies par pirmreizējās izvērtēšanas konsultāciju un tālāk skatāmies, vai tieši mēs varam palīdzēs konkrētajam pusaudzim, vai arī redzam, ka tas nav mūsu centra iespējās un virzām jaunieti tālāk pie citiem speciālistiem.
– Un kur ir tā robeža, ciktāl varat palīdzēt?
– Tieši tādēļ veicam šo izvērtēšanu. Piemēram, gadījumos, ja runa ir pa autiskā spektra traucējumiem, tad, visticamāk, pareizais ceļš būtu doties uz Autisma centu, kas specializējas šajos gadījumos, vai, piemēram UDHS, kas ir uzmanības deficītas hiperaktivitātes sindroms. Ja ir salīdzinoši vieglas šīs grūtības, mēs, protams, ar jauniešiem strādājam, tomēr izvērtējam, jo būtiski, lai viņi saņemtu pēc iespējas labāku palīdzību. Tas mūsu centra nosacīti grūtību loks vairāk saistīts ar emocionālajām grūtībām, garastāvokļa traucējumiem un atkarības risku mazināšanu.
– No pieredzes, – cik jaunieši šobrīd tam ir atvērti, lai meklētu un saņemtu palīdzību?
– Gribētos teikt, ka tas nav tikai par jauniešiem, bet sabiedrību kopumā – arī pieaugušie ir daudz atvērtāki, lai risinātu savas psihoemocionālās grūtības. Cilvēki šodien ir vairāk gatavi par tām runāt, dalīties, meklēt risinājumu. Tā kā var teikt, ka kopumā tendence noteikti ir pozitīva, un tā stigma par to, ka, redz, ar mani jau kaut kas nav kārtībā, ja, piemēram, apmeklēju psihoterapeitu, pamazām izzūd. Vēl vairāk; tas, ko esam varējuši novērot, jaunieši arvien biežāk viens otram pat iesaka doties pie speciālistiem. Tajā pašā laikā pavisam viennozīmīgi nevar teikt, ka tā tas ir vienmēr un visur! Tomēr redzam arī gadījumus, ka jaunietis dodas uz Rīgu, jo nevēlas, lai kāds viņa pilsētā vai miestā zinātu, ka viņš ir bijis pie speciālista. Tā kā – ir dažādi. Un ir arī jaunieši, kas arvien savu problēmu nēsā pie sevis, klusi un nemanāmi, lai tikai neviens neko neteiktu…
Uzmanības vērtas pazīmes jeb sarkanie karogi
Tā nu tas ir, ka pusaudži itin bieži mēdz būt nomākti, apstiprina D. Gema. Bet drūms no drūma tomēr atšķiras, un svarīgi būtu izsvērtēt, cik daudz šāds drūmums vai jau nomākts emocionālais noskaņojums ietekmē pusaudža ikdienu – skolu, attiecības ar draugiem, personīgo higiēnu u.tml.
– Speciālisti izdala piecas dimensijas, kurās jaunietim būtu jārealizējas, jāpilnveidojas pusaudža vecuma posmā. Viena no dimensijām ir fizikā puse. Piemēram, pamanām, ka pusaudzis kļūst ārkārtīgi neaktīvs, sēž istabā un negrib vairs iet ārā, vai pat, nezin, nevēlas mazgāt matus. Un tās tas nav vienu, divas dienas, bet ir jau sistemātiski ilgstošākā laika periodā. Tad varam sākt domāt, ka šajā gadījumā viņš saskaras ar psihoemocionālām grūtībām. Protams, ja vēl, piemēram, skolas laikā bieži parādās vēdera, galvassāpēs, psihologs, visticamāk, nebūs tas pirmais, pie kā dosimies, kur meklēsim risinājumu. Tomēr, ja dodoties pie ģimenes ārsta, izmeklējoties un izejot visu šo ķēdīti, fizisku iemeslu tomēr atrasts neizdodas, tad atkal jau izsveram, vai tās gadījumā nav psihoemocionālas grūtības. Nākamā dimensija, ko var pamanīt pats pusaudzis vai viņa vecāks, ir emocionālā joma. Un te jāsaka, ka pusaudžiem ir raksturīgi būt nomāktā garastāvoklī! Tas ir pavisam normāli pa laikam būt nomāktam. Bet pievērst tam uzmanību mēs varam tad, ja šī nomāktība nepāriet, piemēram, divu nedēļu laikā. Šādos gadījumos tomēr aicinām vērsties pēc palīdzības.
Trešā sfēra ir sociālā vide, jaunieša sociālie kontakti. Ja vecāks, piemēram, pamana, ka pusaudzim ir bijuši draugi, bet nu viņš ar viņiem vairs netiekas, vai arī pusaudzis pats sāk justies neiederīgs savu draugu lokā, sociālajā vidē jeb skolā, ir jāmeklē iemesls, kāpēc tā. Ceturtā dimensija ir kognitīvā jeb izziņas procesa sfēra. Tās, piemēram, ir grūtības koncentrēties; jaunietim sāk parādīties atmiņas problēmas, rodas grūtības uztvert mācību vielu, un tas arī varētu liecināt par citām grūtībām, kas traucē tieši emocionālajā sfērā. Tādēļ nevajadzētu uzreiz teikt un būt pārliecinātam, ka bērns ir “vienkārši slinks”, “negrib mācīties”. Ļoti iespējams, viņš pelna sliktākas atzīmes, jo fonā atkal ir šīs psihoemocionālās grūtības.
Pēdējā no dimensijām ir vērtības. Redzam, ka pusaudzim sākas šo aktuālo jautājumu – kas es esmu, kāda dzīvei jēga un vai maz jēga dzīvot? utt. – periods. Arī tad aicinām parunāties, jo nereti pusaudži ar vecākiem šīs tēmas nevēlas apspriests, jo, viņuprāt, “viņi [vecāki] jau nesaprot” un tamlīdzīgi. Tad nu centrā ir šī drošā, pieņemošā vide, kur jautājumus pārspriest.
– Strādājat arī ar atkarības riskiem. Kur te būtu tā robeža, kur vecākiem vajadzētu sākt aizdomāties, vai, piemēram, jaunietis pārlieku ilgi nesēž pie datora, vai nav pakļauts citām atkarības izpausmēm?
– Ja par viedierīcēm, datoriem, jāsaka, ka nav vienas tādas vadlīnijas, kas pateikt, tieši kad ir „pārāk ilgs laiks“. Tas ir individuāli. Bet kas būtiski – veselīgas robežas bērnam vecākiem ir jāiemanās nospraust jau pēc iespējas agrāk. Ja dodam viedierīci, tad būtiski, ka nosakām, uz cik ilgu laiku tā būs izmantojama. Šobrīd ir neskaitāmas programmas, kas to palīdzēs izdarīt. Ja to nedarām un vecāks atnāk pie mums, piemēram, ar 17-gadīgu jaunieti, kurš naktīs neguļ, jo visu laiku spēlē spēles vai runā ar citiem jauniešiem…, kaut ko mainīt, var gadīties, ir teju neiespējami. Tādēļ, ja runājam par atkarībām, nav tik liela nozīme, cik bieži un ko darām – daudz vairāk izvērtējam funkcionalitāti jeb to, vai bērns ir spējīgs funkcionēt visās dimensijām, ko pieminējām jau iepriekš. Piemēram, situācijā, kad jaunietis vairs neiet laukā ar draugiem tikai tādēļ, ka viņam ir jāspēlē datorspēles, vai viņš nepilda mājas darbus, jo tam vienkārši nepietiek laika, mēs sākam domāt par iespējamu atkarību. Ir svarīgi izvērtēt, vai jaunietis spēj pildīt savus ikdienas uzdevumus, ja nē, tad tas jau ir sarkanais trauksmes signāls. Protams, ka vecāki un pusaudži ir aicināti centrā vērsties arī tad, ka problēma ir samilzusi – darīsim, ko varēsim, bet vēlreiz atgādinājums – robežām ir jābūt un pēc iespējas ātrāk jeb agrākā vecumā. Starp citu bērni to ļoti labi pieņem un saprot – tāpat kā ikdienas režīmu.
Tiktāl par procesu atkarībām. Bet, runājot par atkarībām no vielām, jā, pusaudžu vecuma posmam ir raksturīga eksperimentējoša uzvedība, vēlme kaut ko pamēģināt u.tml. Saņemam, piemēram, vecāku zvanus, par to, ka pusaudža mantās atrasts tā sauktais “salts“. Arī šajā gadījumā mēs varam aprunāties, bet svarīgi izšķirt, kāpēc jaunietis to dara – izmēģina vienu vai otru lietu. Vai iemesls ir vēlme piederēt kādai grupai (tad varam ieteikt, kā varbūt nākamajā reizē iespējams draugiem atteikt), vai arī pusaudzis ko lieto, tādējādi regulējot savas emocijas, netiekot galā arī citām savām problēmām. Ja ir šis otrais variants, arī varam sākt aizdomāties par iespējamu atkarību. Jebkurā gadījumā – ja ir bažas, labāk ir atnākt uz izvērtēšanas konsultāciju. Diagnozes mēs neuzstādām, bet varam izvērtēt jau minētos riskus.
Katram jaunietim – individuāla pieeja
Vaicājām arī, kas notiek tālāka, kad jaunietis vai viņa vecāki problēmu atpazinuši, apzinājuši un ir gatavi arī vērsties centrā pēc palīdzības? Izrādās, vienlaikus Tukuma filiālē noritēs darbs ar aptuveni 50 jauniešiem.
– Izvērtējam, vai jaunietis atbilst kādai no mūsu programmām – atkarības riska novēršanai vai emocionālo traucējumu programmai, un piedāvājam tajā vietu. Tās ir valsts apmaksātas (ir Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas finansējums), un viena no tām ilgts pusgadu, bet emocionālo traucējumu programma – trīs mēnešus. Tālāk slēdzam līgumu ar vecāku vai pusaudža pilnvaroto personu, un pusaudzis uzsāk sadarbību ar kādu no mūsu speciālistiem. Katram ir savs speciālists, kas ar viņu strādā un tiekas ar jaunieti reizi nedēļā.
– Cik jauniešus vienlaicīgi varat programmā uzņemt?
– Tukuma filiālē uz vietas ikdienā esam pieci speciālisti, kas ir klīniskie un veselības psihologi, līdz ar to varam programmā uzņemt aptuveni 50 bērnus. Bet nu tikko kāds programmu noslēdz, ir vieta nākamajam. Pievienotā vērtība mūsu centram ir tā, ka strādājam multidisciplinārā komandā un pusaudzis saņem pakalpojumu ne tikai no mums – šiem pieciem speciālistiem, bet, redzot konkrētā jaunieši grūtības, nodrošinām arī konsultāciju pie uztura speciālista, fizioterapeita, mākslas terapeita, psihoterapeita vai psihiatra. Tāpat speciālisti savstarpēji sazinās, līdz ar to pēc būtības tas ir individuāli izstrādāts plāns konkrētajam pusaudzim, un darām visu, lai nodrošinātu pēc iespējas labāko rezultātu.
Jāpiebilst, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ sākotnēji kā pilotprojekts šāds centrs tapa. Proti, lai speciālisti būtu pēc iespējas pieejamāki, jo nereti problēma it kā tiek apzināta, bet, kur vecākiem un pusaudzim doties tālāk, kā rindas izstāvēt, tomēr bija tāds neatrisināts jautājums.
Iespēja arī piezvanīt!
Pavisam tuvu jaunais mācību gads, tādēļ, izmantojot iespēju, vaicājām, kāds, no speciālistu viedokļa raugoties, bijis iepriekšējais – Covid-19 pandēmijas apzīmogotais – periods.
– Ir jāpiemin ne tikai nesenā pandēmija, bet arī šī brīža kara stāvoklis Ukrainā. Tas, ko redzam, izvērtējot pusaudžu psihemocionālo stāvokli, ka gadījumi ir kļuvuši smagāki, nopietnāki. Ja iepriekš vairāk bija izteiktākas dažādas trauksmes, tad šobrīd daudz biežāk ir, piemēram, arī paškaitējuma gadījumi (Sevis savainošana – ādas graizīšana, plēšana, duršana, sišana sev un tamlīdzīgi. – Red.), tāpat pēc statistikas redzam, ka teju katrā trešajā gadījumā ir bijis jāpiesaista bērnu psihiatrs. Līdz ar to varam apgalvot, ka sekas tiešām ir jūtamas. Kas pandēmijas gadījumā bijis viens no būtiskākajiem aspektiem? Socializēšanās iztrūkums, kas pusaudžu vecumā ir viens no galvenajiem trim uzdevumiem, kas jaunietim jāapgūst. Nākamais – identitātes jautājumi jeb apzināšanās, kas es esmu. Tāpat šī vecuma posma uzdevums ir atdalīšanās no vecākiem, kas pandēmijas apstākļos, kā noprotams, arī nebija iespējams – visu laiku visi bija kopā!
Ko gribētos pieminēt – jauniešiem noteikti nevajadzētu gaidīt to brīdi, kad situācijas pasliktinās – ir jāvēršas pēc palīdzības, grūtības jārisina pēc iespējas ātrāk. Starp citu, mūsu centrā darbojas arī konsultatīvais tālrunis (PRC konsultatīvais tālrunis:
+371 25737363), uz kuru var zvanīt darba dienās no 12.00 līdz 19.00. Tā ir iespēja pusaudzim pārrunāt jebkādas savas pārdomas ar speciālistu jeb klīnisko psihologu, kas savukārt var sniegt arī tūlītēju palīdzību. Zvani, no pieredzes, ir dažādi, – sākot ar stāstiem par nelaimīgu mīlestību un konfliktiem ar vecākiem, beidzot dažādām trauksmēm un tamlīdzīgi. Te būtiski, ka uz minēto tālruni var arī rakstīt, kas jauniešiem mēdz būt ērtāka saziņas forma. Tāpat aicinām zvanīt vecākus, ja rodas jautājumi par kādu gadījumu, situāciju – jūtaties samulsuši un īsti nezināt, kā arī savu pusaudzi komunicēt. Arī te pārrunājam, analizējam, palūkojamies, vai konkrētajā situācijā bija iespējams rīkoties arī savādāk, vai vismaz to darīt tā uz priekšu. Proti, cenšamies normalizēt vecāka sajūtas, jo nereti, ja bijis konflikts, līdzi nāk arī pašpārmetumi.
– Tiek minēts, ka jūsu centrs labprāt sadarbojas, konsultē arī pedagogus. Vai mūsu novadā ir jau padomā kādas sadarbības formas?
– To vēl plānojam, piemēram, doties uz skolām un stāstīt par to, ko piedāvājam gan pedagogiem, gan arī pašiem jauniešiem. Tāpat mums ir gana laba pieredze citviet, sastrādājoties ar sociālajiem dienestiem. Starp citu, centrā ir arī speciālists, kurš atbildīgs sadarbību, un priecāsimies par interesi no jebkuras organizācijas, iestādes, kas ikdienā strādā ar jauniešiem.
Mobinga nežēlīgās lomu spēles
Vēl kāda skolas laikam raksturīga parādība – mobings mācību iestādēs, kas jo īpaši raksturīgs pusaudžu kolektīvos. Reizēm dzird nespeciālistu izteikumus, ka savu daļu vainas taču šajās situācijās būtu jāuzņemas arī pašiem cietušajiem jauniešiem, kas ļaujas apcelties…Tomēr D. Gema uzsver, te nav tādas individuālas atbildības – mobings ir grupas fenomens un, lai tas notiktu, ir jābūt grupai, kur katram sava nozīmīga loma.
– Reizēm šķiet, ka Latvijā laika gaitā ir izveidojusies tāda kā tolerance pret šādiem gadījumiem. “Visi mēs esam ko tādu piedzīvojuši. Izaugsi – pāries!” – reizēm tā tiek domāts. Bet tas nav pieņemami, nav OK, un tā jaunietim ir traumatiska pieredze, un tas ir tas, no kā mūsu sabiedrībai ir jātiek vaļā! Nav jāvaino bērns un nav jāpārliecina par to, ka, nezinu, viņš jau ”uzaudzēs ādu”, ”izdzīvos stiprākie”. Nē, tā tas nenotiek!
Ja skatāmies, kāpēc tas notiek un cik daudz būtu jāiesaistās pieaugušajiem, tostarp pedagogiem, jāpaskaidro, ka mobings ir grupu fenomens. Tas nozīmē, ka, lai tas tiktu īstenots, ir jābūt grupai jeb dalībniekiem, skatītājus ieskaitot. Iesaistīta ir visa klase un līdzvainīgi ir arī tie, kas klusē, jo mobinga upurim liek domāt, ka viņi piekrīt šai situācijai, jo par viņu neiestājas. Tāpat jaunietim, kas šo mobingu veic, ir vienmēr vajadzīgs tāds kā pastiprinājums – citi cilvēki, kas apstiprinās, ka tas, ko viņš dara, ir labi, smieklīgi u.tml. – nepieciešama uzmanība un apkārtējo reakciju. Ja mēs mēģinām šīs reakcijas klasē izskaust, piemēram, novēršam to, ka ir bērni, kas smejas šādās situācijās, arī pats mobings īsti vairs nevarēs notikt, jo nebūs šo skatītāju. Tieši tādēļ te ir milzīgs darbs tieši skolotājam, lai pamanītu, novērstu, piemēram, dzēlīgos komentārus, klasē. Nav nepieciešamas kādas lekcijas jeb moralizēšana par to, kas labs vai slikts, bet vienkārši jāievieš un jāīsteno noteikumi par to, ko un kā mūsu klasē nedarām! Tieši tā – izstrādājot noteikumus – ar mobingu cīnās arī citviet pasaulē. Otrs, ko skatāmies, kam jāseko līdzi, lai neveicinām kādu nevienlīdzības izpausmi klasē. Piemēram, neļaujam klasē dalīt ielūgumus uz kādu ballīti vai arī izvēlēties pašam savu pāri, ar ko strādāt, sportot kopā. Te jāpiebilst, ka mobingam ir vairākas formas – emocionālā, fiziskā vardarbība un vienkārši izstumšana no kolektīva, kas arī ir bieža izpausme.
Protams, ka tas nav jautājums, ko varam atrisināt vienā dienā, tomēr ar to jāstrādā, šie gadījumi jāpamana, par mobingu jāstāsta, jāmāca. Nu, piemēram, kaut vai tiem pašiem klusējošajiem novērotājiem – ir jāpaskaidro, ka pat gadījumā, ja viņi nepiekrīt, neatbalsta radušos situāciju, viņi tāpat iesaistās un veicina mobingu. Te, starp citu, arī izveidota laba platforma: neklusē.lv, kur pēc palīdzības vērsties gan pašiem upuriem, gan, uzzināt ko vairāk par šo grupu fenomenu, tostarp no sabiedrībā zināmām personībām – viņu stāstus par piedzīvoto. Un šīs pieredzes ir jūtamas, jo visbiežāk jaunietis tiešām jūtas pavisam viens. Jebkurā gadījumā…šajā jomā mums vēl tāls ceļš ejams!
