”Bet Agronomija ir mans hobijs, man patīk tas, ko es daru,” saka Lubes pagasta «Tīlnieku» saimnieks Elvijs Brauns un skaidro, kā šī aizraušanās radusies:
”Vecvecākiem bija maza piemājas saimniecība, kur viņi audzēja kartupeļus savām vajadzībām, graudaugus lopiņiem – trim, četrām govīm, kuru pienu realizēja. Tās tas bija manā bērnībā. Ar viņiem kopā darbojoties, pieradu un iemīlēju laukus, jau tad zināju, ka gribēšu dzīvot laukos pie omes Jautrītes un opja Imanta Kalniņiem. Viņu saimniecība bija trīs kilometru attālumā no manas dzīves vietas. Pie vecvecākiem gāju kājām, braucu ar riteni. Galvenais, ka biju laukos. Arī pēc skolas aizvien devos uz «Tīlniekiem». Šķita, ka mani te kaut kas pievelk. Domāju, ka tā bija mīlestība pret šo darbu, ko man iemācīja vecvecāki. Jau tajā laikā zināju, ka gribēšu savu turpmāko dzīvi saistīt ar lauksaimniecību. Divpadsmit gados es pavisam pārvācos uz dzīvi šeit, jo opis aizgāja aizsaulē un ome palika lielā mājā dzīvot viena un aicināja mani pie sevis. Es piekritu.”
Kartupeļu kolekcija kopš vidusskolas laikiem
Elvijs stāsta, ka visai ātri pārņēmis saimniekošanu. Audzējis buļļus, bijušas divas slaucamas govis. Tādējādi pats sev nopelnījis iztiku. Pats no rīta cēlies un pirms skolas slaucis govis. Pienu pārstrādāja, pārdeva gan krējumu, gan arī citus piena produktus. Šajā darbā daudz palīdzējusi arī ome. 10. klasē mācoties, tāpat kā citiem skolas biedriem, Elvijam bija jāizvēlas zinātniski pētnieciskais darbs.
”Par ko gan citu, ja ne lauksaimniecību!? Un ar to tad aizvien vairāk manā dzīvē parādījās kartupeļi. Mums bija 0,4ha liels kartupeļu stādījums. Sanāca tā, ka bija jāatjauno stādāmais materiāls. Domāju, ka tā būtu lieliska iespēja izmēģināt šķirnes. Tajā laikā iestādīju 13. Tā darbojoties, arī pamazām aizraušanās ar kartupeļiem auga augumā,” stāsta Elvijs. Viņš savā saimniecībā esot izmēģinājis daudzas šķirnes, apmēram 50. Bet pagājušā gadā uz lauka bija vien 27 šķirnes, taču šogad jau plānojot skaitu samazināt, jo dienas ritms kļuvis dinamiskāks un nevarot kartupeļiem veltīt tik daudz laika, kā līdz šim.
Starp citu, viņa kolekcijā sastopamas šķirnes arī ar krāsainiem bumbuļiem. Un Elvijs stāsta, ka standarta šķirnēm mīkstums ir baltas krāsas, ka tie atšķiras tikai ar mizas krāsu – sarkanu vai baltu. Bet ir arī kartupeļu šķirnes ar krāsainu mīkstumu, kas ir no maigi sārtas līdz tumši zilai, tumši sarkanai kā bietēm krāsai un esot arī viena šķirnīte, kurai pilnīgi izteikti balts mīkstums. ”Ir tā, ka šobrīd Latvijā krāsainos kartupeļus mēs daudz neredzam, bet tie tiek audzēti intereses pēc mazdārziņos. Ir arī restorāni, kur pārsvarā piedāvā no ziliem kartupeļiem gatavotu ēdienu. No tiem gatavo kartupeļu biezeni, kam ir interesanta krāsa, kas ir tā restorāna odziņa. Garšas ziņā jāteic – kā kura šķirne. Man ir viena šķirne – `Melnā karaliene`, kam ir melns vidus. Ja mēs to izvārām vai tvaicējam, garša ir nedaudz savādāka, bet, ja cepam, garša atkal ir pavisam cita. Krāsainajos kartupeļos nedaudz vairāk ir cukura, kas tad arī liek garšai mainīties. Īpaši cepšanas procesā cukuri nedaudz apdeg. Bet, kopumā ņemot, šie kartupeļi ir ļoti garšīgi, protams, šķirnēm ir atšķirības. Man vislabāk garšo tie tumši violetās nokrāsas, sarkanie – mazāk, jo tie ir A, AB tipa kartupeļi, kas vairāk domāti salātiem. Man vairāk garšo miltainākie, kas ir B tips,” par kartupeļu daudzveidību stāsta agronoms.
Degustācijas un interesanti fakti par kartupeļiem
Elvijs stāsta, ka Latvijā daudziem ir interese iepazīt šķirnes, tās pagaršot. Tāpēc viņš mēdz rīkot arī kartupeļu degustācijas, jo katra šķirne, vai mēs runājam par krāsainajiem, vai nekrāsainajiem, garšo daudz savādāk.
Brauns: ”Katrai šķirnei ir nianses garšas īpašībās tādas, kādas nav atkal citai šķirnei. Krāsainie kartupeļi ir arī ar augstāku antioksidatīvo aktivitāti. Pirms diviem gadiem es rakstīju maģistra darbu un pierādījās, ka krāsainajos kartupeļos ir augstāka antioksidatīvā aktivitāte, vairāk antociānu. Tur ir tās vērtīgās vielas, piemēram, tumšajos, violetajos kartupeļos ir aronijām līdzīgs efekts. Krievijā ir bijuši pētījumi, ka, lietojot tumšos kartupeļus pārtikā, samazinās asinsspiediens, tāpat arī zilajos kartupeļos ir sastopamas tādas pat īpašības kā mellenēm, kas uzlabo redzi, tāpat arī ar tiem var ārstēt gastrītu, citas kuņģa slimības, zarnu infekcijas. Ir daudz dažādu interesantu, tais skaitā pētījumos pierādītu faktu par krāsainajiem kartupeļiem,” zina stāstīt kolekcionārs.
Elvijs gan piebilst, ka šobrīd laika trūkuma dēļ pēdējā degustācija notikusi pagājušā gada sākumā, kad beigusies pandēmija. Degustācijas notiekot tā, ka agronoms nolasa mazu, izglītojošu lekciju par to, kas ir kartupelis, kā to audzēt, salīdzina labās un sliktās īpašības šķirnēm. Šai jomā viņam uzkrātas zināšanas vairāku gadu garumā. Pēc informācijas tiek pasniegti kartupeļi degustācijai. Elvijs arī skaidro, ka vairāk par 12, 15 šķirnēm cilvēks vienā reizē nodegustēt nevar. Faktiski jau tas esot par daudz, vajadzētu kādas septiņas. Tomēr viņš piedāvājot kādas 12 līdz 15. Konkrēti, kad būs nākošā degustācija, Elvijs nevarēja pateikt, bet parasti viņš to paziņojot savā facebook kontā. Viņš arī neatsaka, ja viņu aicina uzstāties kultūras namos, arī Latvijas Lauksaimniecības un izglītības centros. ”Esmu atvērts uzaicinājumiem, bet man nav pārāk daudz brīvā laika, ko varētu veltīt lekcijām,” saka Elvijs. Ikdienā viņš strādā lauksaimniecības uzņēmumā «Scandagra», kur sniedz konsultācijas lauksaimniekiem Kurzemes reģionā, to starp arī Talsu un Tukuma novadā.
Strādā ar integrētām metodēm
Bet, atgriežoties pie kartupeļiem, Elvijs skaidro, ka šķirnes viņš pats neatjaunojot, jo tas ir sarežģīti, Latvijā to dara tikai Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrā, kur strādā gudri pētnieki, jo vienīgais, kā varam atjaunot šķirni, tas ir ar sēklām, krustojot.
Elvijs skaidro, ka ar veģetatīvo masu, kas ir bumbulis, mēs varam tikai šķirni pavairot. Bet kartupelim ir tā īpašība, ka tas pēc gadiem pieciem var mainīties gan garšas ziņā, gan arī var pasliktināties tā ražība. ”Ja runājam par bumbuļu izmēriem, tad mazliet jābūt pareģim, kāds laiks būs pavasarī, vai bumbulim pietiks mitruma. Mans ieteikums ir, ka jāstāda tādi bumbuļi, kas mazliet virs 35-55 mm diametrā, jo, ja būs mazi kartupelīši, audzētājs var sastapties ar problēmu, ka, ja ir sausums, tad bumbulis ar dīgšanu, izlienot virs zemes, patērē savas bumbuļa rezerves. Ja bumbulis būs mazāks un pavasaris ļoti sauss, tad bumbulis strauji izlietos mātes bumbuļa rezerves un, sausumam turpinoties, aizies bojā. Ja bumbulis būtu lielāks, tas būtu spēcīgāks. Bet šeit arī nevajadzētu pārspīlēt ar bumbuļu lielumiem, jo, jāatzīst, ka lielu bumbuļu guldīšana zeme ir zaudēta nauda: jo lielāks bumbulis un mēs to stādām zemē, zaudējam naudu un ar lielajiem bumbuļiem varēsim apstādīt daudz mazāku platību nekā ar vidējas frakcijas bumbuļiem. Vidēji sēklas frakcija sver no 55 līdz 90 gramiem, ” skaidro Elvijs. Viņš arī saka, ka piemājas dārziņā jānoskata labākie ceri, no kuriem sagatavot sēklas kartupeļus nākamajam gadam. Lielās selekcijas stacijās, sēklaudzēšanas saimniecībās izlasa negatīvos cerus no kartupelāja. To viņš arī darot savā saimniecībā. Agronoms norāda, ka mazdārziņā ir jāizvēlas labākos cerus, kur bumbuļi ir bez slimības pazīmēm, jo mazdārziņos augu aizsardzības līdzekļus nedrīkst lietot. Tāpat arī mazdārziņā jābūt atbilstošam mēslojumam – kūtsmēsliem ir jābūt tādiem, kas ir sadalījušies, var arī izmantot biokompostu vai nedaudz minerālmēslus. Nedrīkst būt nesadalījušies kūtsmēsli vai biokomposts ar slimību atliekam, kaitēkļiem.
Jautāts, vai savā saimniecībā Elvijs strādā ar bioloģiskajām metodēm, saimnieks skaidroja: iepriekš bijis tā, ka kādus piecus gadus strādājis ar bioloģiskam metodēm, izmantojot kūtsmēslus, bet nu jau kādus piecus gadus izmanto minerālmēslus, jo pašam lopu vairs nav un arī apkārtējās saimniecības, kur varēja dabūt kūtsmēslus, ir likvidētas. Viņš saka, ka tā, kā pats esot agronoms, viņa pārliecība ir, ka jāstrādā ar integrētām metodēm, proti, tikko novērota slimības pazīme vai slimību veicinoši laika apstākļi, tā smidzina augu aizsardzības līdzekļus. Profilaktiski nekādus smidzinājumus neveic.
Agrām šķirnēm vairāk priekšrocību
Runājot par agrās ražas iegūšanu, Elvijs stāsta, ka īpaši agrās šķirnes jācenšas iestādīt ļoti ātri. Esot pat tā, ka mazdārziņa saimnieks uz Jāņiem jau droši var rakt savus audzētos kartupeļus.
Elvijam ļoti patīk agrā kartupeļu šķirne `Arielle`,”Bellarosa”un ”Anuschka”. Vēl viņš mazdārziņā iesaka arī šķirnes `Solists` un `Nandina`. Jautāts par pie mums kādreiz populāro šķirni `Mutagēnagrie`, Elvijs pastāstīja, ka viņam šī šķirne kādreiz bijusi, bet ātri izgājusi no saimniecības. Bijuši labi agrie kartupeļi, bet tiem bijušas salīdzinoši dziļas acis, tāpēc mizot grūti. Bet tomēr lielākais mīnuss bijis, ka šie kartupeļi nespēja labi uzglabāties līdz pavasarim: tajos ieviešas slapjās puves. ”Esmu mēģinājis iezaļēt??? šīs šķirnes kartupeļus rudenī un tad glabāt, bet tās tik un tā pastiprināti elpo, pastiprināti rodas mitrums un – nedod, dievs! – sāks arī vēl citas šķirnes pūt,” tā Elvijs.
Jautāts par vēlākām šķirnēm, agronoms atbild, ka tās Latvijā audzē maz, vēlīnas ir cietes šķirnes kartupeļi. Tas ir cits segments. Vēlīnās šķirnes uzkrāj vairāk cieti un naudas iznākums audzētājam ir atkarīgs no uzkrātas cietes daudzuma. Šiem kartupeļiem cietes daudzums aizsniedz 21-22%, agrajām šķirnēm tas ir uz pusi mazāks. Mazdārziņos Elvijs iesaka audzēt agrīnās šķirnes, jo tajos reti kad lieto augu aizsardzības līdzekļus. Un tad ir tā, ka kartupelis savus bumbuļus jau ir izaudzējis, kad uznāk slimības vai kaitēkļu postījumi. Rezultātā varam salīdzinoši ātri kartupeļus novākt. Bet, ja audzējam vidēji agrīnās šķirnes, tās vēl nebūs savus bumbuļus izaudzējušas, kad tās pārsteigs slimības vai kaitēkļi.
Jautāts par garšīgāko šķirni, Elvijas saka, ka tas esot pats grūtākais jautājums, jo katrai šķirnei ir savas garšas nianses: ”Es nevaru pateikt, ka vieni garšo labāk, citi sliktāk. Šeit arī nav nozīme mizas krasai. Man vairāk garšo B tips, kas ir vidēji miltains, galda tipa kartupeļi. Man negaršo tādi, kas aiziet putrā, kā, piemēram, `Adretta`. Bet ir cilvēki, kuriem garšo miltainie kartupeļi. Latvijā tendences mainās uz B tipa šķirnēm, arī jaunās šķirnes nāk A,B tipa, kas ir galda kartupeļi.”
Jautāts par Latvijas selekcionāru šķirnēm, Elvijs pastāsta, ka ar Priekuļos radītajām šķirnēm strādājis pašā sākumā. Ir audzēta `Madara`, `Mutagēnagrie`, `Brasla`. Viņš uzskata, ka Latvijā ir spēcīga selekcija, bet līdzekļi pētniecības daļai ir atvelēti tik, cik ir, un tāpēc mēs nevaram pētīt un izzināt, jo tā ir liela laimes spēle, vai mūsu Latvijas šķirne būs labāka par tām ārzemju šķirnēm vai tomēr ne: ”Ir vairākas šķirnes, kuras labi padodas Vidzemē, bet Kurzemē nepadodas. Tās šķirnes, ko vedam no ārvalstīm, spēj vairāk pielāgoties apstākļiem. Šajā vietā mums vēl nav sasniegts labs rezultāts. Ja vairāk atvēlēs naudu selekcijas nozarei, arī mēs šo kritēriju sasniegsim. Kopumā Latvijas šķirnes izvēlās audzēt diezgan daudzi – kādus 7-10%. Lielākoties tie ir nelieli kartupeļu audzētāji. Lielaudzētāji izvēlas «Europlant Pflanzenzucht», «NORIKA», «Agrico» šķirnes. Mazdārziņiem Elvijs iesaka agrās kartupeļu šķirnes, tādas kā `Ariel`, `Solists`, `Adretta`, vēl gan nevar līdz galam zināt, bet daudzsološa ir šķirne `Albertīne`.” Jautājām arī Elvijam, vai Latvijā viņš zina arī citus kartupeļu kolekcionārus, uz ko viņš atbildēja, ka Limbažu pusē zinot Aivaru Poguli, vairāk gan nezinot.
Jaunībā ir daudz jāpaspēj
Otra nozare Elvija saimniecībā bijusi vistkopība un bija arī iecere to sasaistīt ar kartupeļu audzēšanu. Jautāts par to, Elvijs pastāsta, ka pagājušā gadā vienā vakarā vesels lapsu bariņš viņa vistkopības nozari izputinājis. Šogad iecerēts ganāmpulku atjaunot, bet tikai savas ģimenes vajadzībām.
Elvijam bijusi iecere, ka audzēs krāsainos kartupeļus un ar tiem baros vistas. Saka taču, ka vērtīgās vielas, kas govij uz mēles, tas govij pienā; kas vistai uz mēles – tas olā. Tā bija vīzija, bija arī pētījumi no cūkkopības: ko dod cūkai, tas arī gaļā. Bet šobrīd vistas audzējam pašu vajadzībām.
Elvijam ar kundzi Sabīni ģimenē aug dēliņš Kristaps. Elvijs saka, ka būtu ļoti priecīgs, ja arī dēliņš izvēlēsies lauksaimnieka profesiju, bet, ja viņš to negribēs, vecāki, protams, ļausies Kristapa paša izvēlei. Un kā viņi jau ir pierādījuši, viņi labi prot sadzīvot un ievērtēt viens otra intereses. Sabīne kopš studiju laika nav atstājusi savu deju kolektīvu Jelgavā un nu gatavojas Dziesmu svētkiem. Uz mēģinājumiem iznāk mērot ceļu no Talsiem uz Jelgavu. Kā pastāstīja Elvijs, tad dejošana Sabīnei ir patikusi kopš agras bērnības. Viņa ir ieguvusi ekonomista un sociālo zinātņu izglītību Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. ”Es cienu viņas hobiju un esmu pateicīgs, ka viņa ciena manējo – lauksaimniecību,” saka Elvijs. Viņš arī pastāsta, ka savulaik spēlējis orķestrī basģitāru un viņam patīk dziedāt, dziedājis arī solo. Pandēmijas laiks gan šo aizraušanos ir pārtraucis, muzicēšana vēl nav atsākta, bet, kā mēdz teikt jauni cilvēki, – visa dzīve vēl priekšā!”
Rūta Fjodorova
Foto no E. Brauna arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Laiks uzņēmējiem” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
