Laikā starp Ziemassvētkiem un gadu miju iegadījās pabūt «Bebru» mājās, kas ir pagājušā gadsimta 30. gados celta ēka un atrodas netālu no Kandavas stacijas, Cēres ceļa malā. Šoreiz gan stāsts ne tik daudz par būvēm, cik tās iemītniekiem. Mājā saimnieko Dainis un Solvita Irinoviči, kā arī dzīvo Aivars Lipsts, pie kura jau iepriekš gadījies pabūt, dodoties rūķu ceļos.
Par kopā dzīvošanu
Irinoviči uz Kandavas novadu pārcēlušies no Engures puses un, kā jau vecā mājā, te darba vienmēr ir pieticis atliku likām. Bet ne vienmēr bijis tik daudz laika vai arī tādas rocības, lai uzreiz ķertos pie vērienīgām pārbūvēm – allaž darījuši tos darbus, kas tajā brīdī bijuši visaktuālākie. Ikdienā Solvita brauc strādāt uz Tukumu, bet Dainis nodarbināts netālu esošajā starptautiskā kokapstrādes uzņēmumā. Jaunākā meita vēl arvien mācās skolā Kandavā, savukārt dēls savas jaunās ģimenes ligzdu vij kaimņvalsts galvaspilsētā Tallinā un izmanto tur piedāvātās darba iespējas. Jau četrus gadus «Bebrus» par mājām sauc arī Aivars. Ar mājas īpašnieku ģimeni tiešu radniecības saišu viņam nav, bet arī Aivars jeb Aivariņš, kā viņu mīļi dēvē Solvita, ir no Engures puses. Agrāk bijis precējies ar Solvitas tanti. Bet, kad dzīves ceļi šķīrušies, attapies teju vai uz ielas, turklāt ar minimālām iztikšanas iespējām, jo kādu nebūt darbu atrast pirmspensijas vecumā kļuvis arvien grūtāk. Tāpat arī redze sākusi ievērojami pasliktināties. Tā nu, ņemot vērā pazīšanos, nolēmuši Aivaram piedāvāt mājas. Tāpat palīdzējuši nokārtot II grupas invaliditāti. Citu tuvinieku, kas varētu kā palīdzēt, viņam vienkārši nav bijis. Un nu, varētu teikt, ir abpusējs labums, jo Aivaram ir mājas, bet mājām – Aivars, kurš pieprot un arī dara dažādus darbus
Nepārvaramais pārmaiņu laiks
Kā profesiju Aivars apguvis radiobūvi un pašu pirmo gadu arī nostrādājis «VEF» rūpnīcā. Tomēr drīz vien sapratis, ka tā nebūt nav viņa sapņu profesija vai tas, ar ko gribētos nodarboties visu darba mūžu. Vislabākās atmiņas viņam ir par tiem pieciem gadiem, kas pavadīti kopā ar ģeologiem, kartējot dažādas teritorijas visā plašajā Padomju Savienībā – visur tur, kur bija nodoms attīstīt termoelektro staciju projektus. Tas bijis periods, kad izceļojies tik daudz, kā vairs nekad savā dzīvē. Pēdējos gados pat vispār nav bijis tādu iespēju, kā arī vajadzību braukt kaut kur ārpus valsts. Bet tad, kā pats tagad saka, laikam jau muļķības pēc apprecējies un kā precētam vīram vairs nav bijis piedienīgi tā apkārt braukāt. Palicis tepat Latvijā, strādājis pamatā būvniecībā kā Jūrmalā, tā arī Tukumā. Darījis daudzus un dažādus darbus.
Bet tad nāca deviņdesmitie, kas ne vienam vien bija pārbaudījumu laiks, jo atrast darbu un tādu, par kuru vēl arī maksā, kļuva pavisam grūti. Un, kad vēl veselība sašķobījās, tas kļuva gandrīz vai par kaut ko neiespējamu.
No darbiem neatteiktos
Tagad, pateicoties regulārai medikamentu lietošanai, Aivaram ir cerība, ka redze vairs nepasliktināsies. Tomēr iepriekšējie gadi, kad pienācīga medicīniskā aprūpe izpalikusi, ir atstājuši paliekošas sekas. Aivars it kā var skatīties televizoru un pat lasīt, bet ar nosacījumu, kad telpas ir labi apgaismotas. Pretējā gadījumā, ja gaismas nav pietiekamā daudzumā, darbus iekštelpās paveikt ir grūtāk vai pat par grūtu. Tajā pašā laikā flīzēšana, tāpat kā mūrēšana, darbs ar elektrību un viss cits, kas saistīts ar būvniecību, viņam tiešām padodoties, stāsta Solvita. Kā apliecinājums pagalmā stāv, piemēram, āra kamīns, kas uzbūvēts jau krietni sen, un kalpo ļoti labi, kaut vēl nesen pats Aivars veicis jauninājumus vai uzlabojumus. Tāpat kopā ar Daini šovasar uzslējuši šķūnīti, siltumnīcu, pabeigts remonts pirtī. Bez Aivara ieguldījuma ģimenei šiem darbiem vienkārši nebūtu bijis iespējams atlicināt laiku. Savukārt pats Aivars atzīst, ja gadītos kāds piedāvājums, labprāt arī citur kur pastrādātu – kaut ko remontētu, kaut ko uzbūvētu. Galu galā līdz pensijai vēl gadu jāpaciešas.
