NOVADI ZAĻO
-Vai un kā varam zināt, ka ražotāja, pārdevēja apgalvojumi par produkta “zaļumu” tiešām ir patiesi?
-Būtībā jau pats apgalvojums par to, ka kāds produkts ir pilnīgi dabisks jeb zaļš, ir maldinošs, jo pilnīgi “zaļš” šādā nozīmē var būt tikai tas, kas palicis dabā un ko mēs neesam pārvērtuši produktā. Tas tāpēc, ka ražošanai bija jāiegūst un jāapstrādā izejvielas, jāpatērē enerģija, izejvielas un produkts bija jātransportē un jāuzglabā. Un šādā kontekstā mēs runājam arī par ekodizaina principu. Lai, jau projektējot, piemēram, ēkas vai citos projektos, uzreiz tiktu domāts par vides aspektiem un tāpat arī visos nākamajos ražošanas posmos.
Lai, piemēram, svecīti dēvētu par eko produktu, nepietiek tikai ar to, ka to iepakojam brūnā kartonā. Iepakojums ir tikai viens faktors, bet tikpat svarīgi ir, no kurienes nācis izejmateriāls, kas ir tā sastāvā un kas nonāk gaisā, kad aizdedzinām sveci, kas notiek tālāk u.tml. Ja neraugāmies uz to kopskatā, var gadīties, ka atsevišķu uzlabojumu gadījumā kopā tā ietekme uz vidi var būt pat lielāka nekā pirms tam.
-Kāpēc pēdējā laikā gan ražošanā, gan pakalpojumu piedāvājumā tik liela uzmanība pievērsta vides jautājumiem, videi draudzīgai vai vismaz draudzīgākai saimniekošanai?
-Tirgus attīstības tendences rāda, ka nākotnē produkti ar mazāku ietekmi uz vidi un veselību varētu kļūt ienesīgāki. Tas notiks, pateicoties lielākam pieprasījumam no pircēju puses, kā arī efektīvākai enerģijas un materiālu izmantošanai ražošanā. Paredzams, ka produktiem ar mazāku ietekmi uz vidi būs zemāki nodokļi, galvenokārt tie, kas saistīti ar vides piesārņojumu. Tāpat paredzamas vienkāršākas juridiskās prasības ražotājiem, kas izmantos mazāk kaitīgas ķīmiskās vielas. Taču man šķiet, ka ne jau tāpēc mēs rīkojamies vai vismaz cenšamies rīkoties videi draudzīgi, ka to pieprasa Eiropas direktīvas vai dalībvalstu valdības. Izpratne mainās. Bija taču laiks, kad visi ārkārtīgi priecājās par kodolenerģiju. Bija reklāma, kur mājsaimniece cep kotletes uz ierīces, kurai elektrību saražo kodolenerģija. Tikai vēlāk sāka domāt par to, kas tad tam visam īsti ir galā…
Šobrīd pamazām izpratne pieaug, kaut vai jautājumā par mikroplastmasu. Kādreiz tieši plastmasa tika uzskatīta par risinājumu teju visām dzīves problēmām.
-Skaidrs, ka, atbildot uz sabiedrības pieprasījumu, sarosās arī ražotāji un tirgotāji, uz preces iesaiņojuma vai mārketinga aktivitātēs arvien vairāk izceļot produkcijas un iepakojuma vides un veselības aspektus gan ar paziņojumiem, simboliem, gan citām atzīmēm. Cik lielā mērā mēs, pircēji, pakalpojumu izmantotāji, tam visam varam uzticēties?
-Stāvot veikalā pie plaukta, mums parasti nav ne laika, ne iespēju pārbaudīt katru produktu, lai novērtētu, cik labs vai slikts tas ir videi un mums. Tāpēc bieži vien kļūstam par maldināšanas upuriem, uzķeroties uz labi mērķētiem mārketinga trikiem, tādiem faktiski jau nekādi nepārbaudāmiem un ne ar ko nepierādītiem uzrakstiem kā “Videi draudzīgs!”, “Dabiskas sastāvdaļas!”, “Bez toksīniem”, “Bez e-vielām!”. Vai arī uz kādu vizuālu norādi – marķējumu, kas gan ar savu zaļo krāsu, gan kāda auga vai dzīvnieka attēlu, ko, iespējams, papildina tādi vārdi kā eko, bio un zaļš, tiecas mūs pārliecināt, ka nu gan mums būs iespēja iegādāties kaut ko sev un dabai ļoti noderīgu un veselīgu. Un te nu nonākam pie stāsta par ekomarķējumu, kas turklāt ir uzticams marķējums. Tā ir visdrošākā metode, kā noteikt kāda produkta atbilstību visaugstākajiem vidi un cilvēka veselību saudzējošiem produktu un ražošanas standartiem.
Pirmais, kas ir īpaši svarīgi, lai zīmes, marķējuma īpašnieks ir neatkarīga organizācija, jo, piemēram, ja zīmi izstrādā pats apģērba ražotājs, visticamāk, viņš iekļaus tikai tos kritērijus, kas pašam ir izdevīgi, nevis tos, kas atbilst augstiem vides kvalitātes kritērijiem, kurus izpildīt uzņēmumiem nav nemaz tik vienkārši. Vēl svarīgi, lai marķējuma kritēriji ir izstrādāti, balstoties uz visu produkta dzīves ciklu kopumā, ne tikai uz atsevišķām pazīmēm. Nepietiek tikai ar to, ka produkts nesatur, piemēram, ftalātus, lai to automātiski varētu dēvēt par ekoloģisku. Trešais uzticamas zīmes rādītājs ir tas, ka kritēriji ir brīvi pieejami, pārbaudāmi, apskatāmi.
Ir bijuši gadījumi, kad uz produkta parādās zīme ar lapu, kurai pat pievienots kaut kāds numuriņš. Bet kad sāk interesēties, ko tā zīme nozīmē, kas ir tās īpašnieks, kādi kritēriji jāizpilda, lai tādu saņemtu, izrādās, ka neko par to īsti nevar atrast. Tas rada pamatotas šaubas.
-Kas vēl jāizvērtē, ja runa ir par ekomarķējumu?
-Noteikti jāskatās, vai tas ir starptautiskais standarts, vai ir kāds, kurš pārbauda konkrētā produkta atbilstību pašu uzstādītājiem standartiem. Nepietiek, ja es pasaku, ka esmu gudra, man tomēr ir vajadzīgi arī kādi izglītības dokumenti. Kosmētikai, piemēram, ir sava specifika, tiek skatīts, vai izejvielas ir no bioloģiskas saimniecības, kas varbūt trauku mazgāšanas līdzekļa gadījumā nebūs tik būtiski. Un atkal jau – svarīgs ir produkta visa dzīves cikla izvērtējums, jo, piemēram, tas, ka roku ziepēm ir pievienota apelsīnu eļļa no bioloģiski sertificētas saimniecības, par kopējo ekoloģiskās pēdas nospiedumu vēl neko nepasaka. Daudz būtiskāk, vai produktā nav mikroplastmasas, vielu, kas tur nav vajadzīgas.
Protams, mēs pilnīgi visu izmērīt nevaram, tāpat kā nevaram pievērsties ārkārtīgi smalkām detaļām, kaut vai tam, ar kādu traktoru apara lauku, uz kura vēlāk izauga izejviela, ko izmanto produktā. Tas būtu neiespējami! Tas tomēr ir komplekss process, kurā iesaistīti gan zinātnieki, gan NVO, gan ražotāji, kas tad arī vienojas par kritērijiem, kuriem produktam ir jāatbilst, lai to varētu uzskatīt par videi draudzīgu. Un, atgriežoties pie izsekojamības, jā, tādai ir jābūt, vismaz šo ietverto kritēriju kontekstā. Piemēram, ja kritērijs nosaka, ka trauku mazgājamais līdzeklis nedrīkst saturēt 18 ķīmiskas vielas, mikroplastmasu, tad tās tur arī nevar būt un ražotājam par to jāsniedz pierādījumi.
Vēl jāņem vērā, ka katrā preču grupā minētie kritēriji var būt atšķirīgi.
-Kā atpazīt tos ražotājus, preces, pakalpojumus, kas nelietīgi izmanto bio un eko produkta vārdu?
-Pārtikas precēm tas ir vienkāršāk, jo direktīva nosaka, ka nosaukums “ekoloģisks produkts” var būt tikai tad, ja tas atbilst bioloģiskas lauksaimniecības kritērijiem. Ja nav šī sertifikāta, nevar būt arī dažādi atvasinājumi nosaukumā eko un bio. Bet nepārtikas produktiem šāda strikta nosacījuma nemaz nav. Ir vispārīgi skaidrots, ka šis paziņojums nedrīkst maldināt un uzņēmējam, ja tas tiek prasīts, ir jāspēj kompetentām iestādēm pierādīt to, ko viņš apgalvo. Bet, ja ir šāda vispārīga eko, bio norāde, kā to īsti var pierādīt vai noteikt? Teorētiski tā ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence. Un šobrīd viņiem ir kampaņa pret zaļmaldināšanu.
Ja runājam par lielākajiem pārkāpējiem maldinātājiem, negribētos, protams, saukt konkrētus uzņēmumus, bet visvairāk iebildumu ir pret produktiem un zīmēm, kas izskatās pēc bio un eko. Nu, piemēram, visa pudelīte ir noklāta ar ordeņiem, ko pats ražotājs ir izgatavojis, skaidri apzinoties, ka patērētājs neorientējas šādos apzīmējumos.
Bet ir jau arī legālas zīmes, kas jauc pircējiem prātus. Piemēram, labi domāta nacionālo produktu lietojuma veicināšanas zīme “Zaļā karotīte” ir tipiska mārketinga zīme, taču diemžēl tā ļoti bieži tiek jaukta ar bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, kam ir pavisam cita nozīme. Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts nozīmē, ka saimniecība atbilst konkrētiem kritērijiem, turpretī “Zaļā karotīte” norāda, ka tas ir Latvijā ražots produkts un arī izejvielas ir no pašu zemes nākušas. Bet, lūk, karotīte ir zaļa, un zaļais ir tas, kas vairāk vai mazāk mums asociējas ar vidi.
-Ko varat ieteikt cilvēkiem, kas tomēr gribētu orientēties šajā marķējumu klāstā?
-Ir izveidotas vairākas zīmju rokasgrāmatas jeb gidi. Tāds ir mūsu izveidotais ekomarkejums.lv, arī globālais ekomarķējuma tīmeklis Global eco-labelling network, kur var iepazīties ar tām ekodizaina zīmēm, kas atbilst starptautiskajiem standartiem.
Arī savu nevalstisko organizāciju izveidojām ar mērķi apvienot ekspertus, kas nodarbojas vai ir darbojušies ar ekodizaina jautājumiem. Mūsu uzdevums ir vairāk runāt ar patērētājiem, iepirkumu sektoru, lai mēs kā iedzīvotāji tomēr spētu sertificētu produktu atšķirt no viltus eko, bio norādēm. Uzsveram, ka uz vides jautājumiem ir jāskatās sistēmiski. Tajā pašā laikā notiek arī sarunas ar uzņēmējiem, stāstot par izejvielām, precēm u.tml.
Baltijas mērogā starp sadzīves ķīmijas ražotājiem noteikti minams uzņēmums “Spodrība”, kuram ir visiem eko standartiem atbilstoša produktu līnija. Domājam, kā šo procesu veicināt. Ar Vides pārraudzības valsts biroju, kas piešķir ES ekomarķējumu Latvijā, plānojam semināru par sadzīves ķīmijas marķējumiem. Lai nav tā, ka veikala plauktā precēm no “Spodrības”, kas izgājusi visu sarežģīto procesu, blakus stāv produkti, kuros nav kādu trīs vielu, bet ir tikpat skaists uzraksts – eko.
Daudz strādājam ar zaļo iepirkumu. Diskutējam, kā ekomarķējumu šajos iepirkumos var integrēt, lai tas kalpo kā pierādījums un atvieglo pašvaldību iepirkumu speciālistu dzīvi. Ja pašvaldībai ir jānopērk tīrīšanas līdzekļi, tad to izdarīt ir salīdzinoši vienkārši, jo elektroniskajā iepirkumu sistēmā jau ir visa nepieciešamā informācija, bet, piemēram, mēbeļu iepirkumos aina ir nedaudz savādāka, jo Latvijas ražotāji paši vēl nav izgājuši sertifikācijas un atbilstības ceļus.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
