Jau rakstījām, ka 13. septembrī visiem gribētājiem tika piedāvāts piedalīties biedrības «Ražots Jaunpils novadā» eksperimentālajā ekskursijā. 25 ekskursantiem visas dienas garumā tika dota iespēja ielūkoties sešās unikālās saimniecībās, turklāt ne tikai no parādes, bet arī mazliet no ķēķa puses.
Pēc kārtīgas mielošanās ar gaļu Metlu saimniecībā, visus jau gaidīja autobuss, kas draudzīgi un līdzeni aizvizināja uz «Purviņu» mājām. Tās atrodas desmit kilometru attālumā no Jaunpils, Tukums – Jaunpils ceļa malā.
Tur visus sagaidīja mājas saimniece Dāna Bērziņa. Tā ir saimniecība, kuru, domājams, ir pamanījis ikviens garāmbraucējs. ik viens ir pamanījis, jo te acu skatu piesaista lielais aitu ganāmpulks, kas nereti pienācis pavisam tuvu ceļam. Tad nu ciemiņi tika lūgti pie aploka, kur jau, lūkojot pēc atbraucējiem, bija sapulcējies arī aitu bariņš. Bet saimniece pastāstīja, ka lielā ganāmpulka sākumā bijusi tikai viena aitiņa un trīs jēriņ. Tas bijis jau vairāk nekā pirms desmit gadiem… Šodien ganāmpulku pārstāvot divas šķirnes – mammas ir Latvijas tumšgalves¹, bet abi puiši – vācu merino šķirnes pārstāvji². Šķiršu sajaukšana esot daļēji arī tādēļ, ka tad gaļa labāka.
Diāna stāstīja, ka pagājušā gadā ar projekta palīdzību bijusi izdevība ganāmpulku papildināt. Bet puse no ganāmpulka gan pašu izsaudzētas un izlolotas. Aitas, kurām jau ir bijuši bērni, esot aptuveni 86. Pavasarī kopējais aitu ganāmpulks bijis pāri pa 200, bet nu uz šo brīdi palikušas aptuveni 130 galvas.
Aitas – gudri lopiņi
Saimniece pastāstīja, ka šobrīd barā esot vairākas barvedes, un tās nu visos stūros “lienot ārā” un visur dodoties pirmās, rādot pārējām priekšzīmi. Savādāk bijis tad, kad aitu ganāmpulks bijis ap 30, tad nav bijis vajadzīgs pat žogs, jo barvede ļoti labi visas vadījusi – no rīta aizgājušas un sešos vakarā kā pēc pulksteņa bijušas atpakaļ. ”Vadone bija tā pirmā aita, un tad, kad viņa dabīgā nāvē nomira, tad arī sākās!… Aitu skaitam palielinoties, uzradās arī vairākas barvedes. Saka, ka bars līdz 50 aitām – tas esot normāli, bet, ja tas aug lielāks, tad arī barvežu vairāk un sākas haoss,” tā D. Bērziņa.
Bet izteikums “stulbs kā aita” gan esot tikai mīts, kas nemaz neatbilstot patiesībai. Aitas esot ļoti gudras, piemēram, ja pasakot: ”Ganos!” tad viņas arī zina, uz kuru pusi jāiet, bet, ja izdarījušas kaut ko ne tā, nogrēkojušās, tad jau, nolaidušas galvas, gaidot atbilstošu saimnieces reakciju.
Vieta, kur ganāmpulkam ganīties, ir gana plaša – 7 hektāri. Pavisam nesen dabūjuši papildu teritorijas, kuras aitām atļauts apstaigāt – zemes īpašnieki atļāvuši teritoriju noganīt, jo aita ēdot visu – cik pacelsies pie krūmiņa, tik arī noēdīšot. Un tajā pašā laikā karstā laikā viņām patīk krūmu pavēnī paslēpties.
Pašām sava dzīve
Diānas saimniecībā dzīvojošajām aitām nav nekādu ierobežojumu. Aitas pa lauku ganoties līdz pat vēlam rudenim. Bet ziemā guļvietas izveidotas plēves būdās, kuras vizuāli vairāk atgādina milzīgas siltumnīcas. Daļa aitu tomēr izvēloties arī ziemā gulēt laukā. Arī vasarā, kad laiks slapjš un auksts, tad aitas labprāt patveras savās mītnēs. Ja vasarā aitiņas ēdot zaļu zālīti, tad ziemā viņas tiekot barotas ar sienu, ēdot arī graudus un alus drabiņas. Arī vairošanās notiekot dabīgi, un par to, vai būs kādai aitiņai mazulis, zinot tikai tad, kad mainās tās izmēri. Bet to gan saimnieki ir pamanījuši, ka teķis Bucis uz draudzenēm (kā sakot Diānas dēliņš) sākot skatīties jau decembrī. Un jēriņu skaits uz pavasari varot arī pārsteigt, piemēram, vienu gadu astoņām aitu mammītēm piedzimuši pat trīs jēriņi. Un attieksmē pret bērniem aitas arī ir dažādas (tāpat kā cilvēki), dažas pieņem svešus bērnus, bet dažas neliekoties ne zinis pat par savējiem.
Diāna: “Februārī, martā aitas tiek nocirptas, un tad vairs tas netiek darīts, un uz rudeni vilna jau ir krietni ataugusi. Kaut gan zinu, ka citi cērp divas reizes gadā.” Kādreiz, kad saimniecībā cirpuši ar roku dzirklēm, dienā varējuši nocirpt pat 30 aitas, bet nu jau divus gadus tiekot nolīgts pakalpojums, kad uz vietas atbraucot cirpēji un visas aitiņas dienas laikā nocērpot.
Pārdod gan aitas, gan dziju, gan…
Aitas tiekot pārdotas arī dzīvsvarā, par vienu jaunu aitiņu, ja dabūjot 100€ un par jēru 140€, tad tas esot labi. Bet iepērkot par aptuveni no 100 līdz 150€ (ar papīriem).
Saimniece vilnu nodod, un no tās konkrēts procents tiekot atdots dzijā, plus vēl samaksa. Dzijas cenas ar katru gadu kāpjot. Tāpēc saskaroties ar problēmām, ka citi nemaz vilnu nemaina, jo vajadzīgi lieki līdzekļi, lai par to varētu samaksāt… Un dzija, ko pārdodot, nav nākusi no pašu aitiņām – tā esot iemainīta pret vilnu. Bet saimniecībā jau nodarbojas ne tikai ar aitām, bet piedāvājot arī pašaudzētus dārzeņus, ziedus un stādus.
Tā kā saimniecība atrodas pašā ceļa malā, tad nereti piestājot cilvēki ar vēlmi apskatīt aitiņas, trusīšus un mājputnus. Un tādēļ nākotnes vīzija arī esot mazliet vairāk attīstīt piemājas zoodārzu – aitu skaitu mazliet samazināt un sākt ar kaut ko daudzveidīgāku. Un to ikviens garāmbraucējs varētu apskatīt un dzīvnieciņus arī pabarot.
¹Latvijā pamatā audzē Latvijas tumšgalves aitu šķirni. Latvijas tumšgalves aitu šķirne izveidota, vietējās aitas krustojot ar Šropširas un Oksfordšīras teķiem, kurus ieveda no Zviedrijas un Anglijas. No 1927. līdz 1937. gadam Latvijā importēja 257 Šropšīras un 83 Oksfordšīras šķirnes teķus, izveidoja teķu stacijas un aitu audzētavas. Latvijas Tumšgalves šķirnes aitas raksturojas ar spēcīgu konstitūciju, stipru kaulu būvi, platu un garu ķermeni. Aitas ir veselīgas, piemērojušās samērā mitrajam Latvijas klimatam. Ļoti labi izmanto esošo barības bāzi. Pamatā ziemā aitas baro ar sienu, bet vasarā gana ganībās. Aitas labprāt ēd lapu koku slotiņas un skujas, kas ir labs vitamīnu avots. Izmantot Latvijas Tumšgalves aitas krustošanā kā “mātes“ šķirni, jo tā raksturojās ar labu auglību, pienīgumu, labām mātes īpašībām, spēcīgu konstitūciju, izturību pret slimībām, piemērotību vietējiem apstākļiem. Visas nosauktās pazīmes ir ļoti nozīmīgas un tās varēs izmantot selekcionāri arī nākotnē.)
²Vācijas merino aitu šķirne izveidota Vācijā. Šķirne sākta veidot jau 18. gadsimtā, vietējās aitas krustojot ar Merino šķirnes dzīvniekiem, kurus ieveda no Francijas un Spānijas. Reģistrēta 1951. gadā. Šķirnes izmantošanas virziens: gaļas – vilnas ieguve. Vācijā 2005. gadā no visas aitu populācijas 30.9% bija Vācijas merino vietējo aitu šķirne. Aitas ar vidēju vai lielu ķermeni, garu trīsstūrveida formas galvu, garām, nokarenām ausīm, bez ragiem).
