Un pilienu pudelītes ir visur…
Bet sākās viss nu jau tālajā 1998. gadā. Toreiz mācījos savā pirmajā institūtā Harkovā, dzīvoju kopmītnēs. Izārstējusies no kārtējās saaukstēšanās, joprojām nesaprotu, kāpēc, turpināju pilināt degunā pilināt «Naftizinu». Jāpiebilst, ka tolaik Ukrainā «Naftizins» līdzās «Galazolīnam» bija visizplatītākās un pieejamākās zāles deguna aizlikuma, rinīta un sinusīta simptomu noņemšanai. Turklāt vēl tas bija tieši tas, kas studentam vajadzīgs: lēts, pieejams un, kā šķita, pilnīgi efektīvs. To, ka ārsti brīdināja (Un brīdina arī šodien!), ka «Naftizins», tāpat kā jebkuri deguna pilieni – pat vislabākie un dārgākie – jāpilina labi ja piecas dienas, izlikos nedzirdam. ”Nedzirdēju” arī skaidrojumu: jo vairāk lietos deguna pilienus, jo atkarīgāks no tām kļūsi, jo mazāk būs iespējams iesnas izārstēt. Iznāk noslēgts loks.
Turklāt tas veidojas ļoti nemanāmi. Vispirms cilvēkam vajag vienu pudelīti nedēļā vai divās, pilināt vajadzēs pa drusciņai un parasti tikai uz nakti. Un tas būs diezgan ilgi, jo šo laiku, kamēr atkarība nostiprinās, jūs neatcerēsieties. Pēc tam ar katru mēnesi un gadu jaunais “draugs” «Naftizins» jūsu dzīvē ieņems arvien vairāk vietas. Ar katru nākamo saaukstēšanos vai pārdozēšanu to vajadzēs arvien vairāk. Un tad jums nevajadzēs pat saaukstēties, bet vajadzēs daudz, daudz «Naftizina» – jo bez tā jūs vispār nevarēsiet elpot! Iedomājieties, ka elpojat ar degunu kā jebkurš vesels cilvēks. Un tad kādā brīdī parādās aizlikta deguna sajūta. Kļūst grūti elpot, un tad vispār deguns pārstāj ”darboties”. Mehāniskā tīrīšana nedarbojas, jo iesnu būtībā nav. Ja atstājat, kā ir, neiepilinot «Naftizinu», parādās smagumas galvas sajūta un galvassāpes. Nav iespējams ne uz ko koncentrēties, ir akūts gaisa trūkums un uzmācīga vēlme – iepilināt «Naftizinu»! Un tā visu laiku. Katru dienu, vairākas reizes dienā.
Vai ir vērts teikt, ka ar gadiem «Naftizina pudelītes parādās visur? Vairākas somiņā, vairākas darba atvilktnēs, jauku un mēteļu kabatās, virtuvē pie izlietnes, visos plauktos un plauktiņos, arī zem spilvena – lai, ja pamosties naktī, ātri varētu iepūst pēc gaisa slāpstošajā deguna. Starp citu, naktī vajadzēja pamosties pāris vai pat trīs reizes, lai deguns atkal elpotu. Visi mājinieki jau sen zina – ja mammai «Naftizina» nav pa rokai – tā ir katastrofa! Un, ja naktī pēkšņi izrādās, ka pilieni beigušies, tad nākas tiem mesties pakaļ, pat ja aptieka ir otrā pilsētas galā. Ne reizi vien lietišķās tikšanās reizēs, svarīgos pasākumos nācies doties prom pašā nepiemērotākajā brīdī – jo jāiepūš kārtējā «Naftizīna» deva! Turklāt pilieni jau vairs nebija jāpilina, bet jālej – deva, ar ko varēja piespiest degunu atkal pieņemami darboties, arvien palielinājās. Manas atkarības 25 gadu laikā pēc maniem pieticīgākajiem aprēķiniem aptieku biznesā apmaiņā pret šiem pilieniem esmu atstājusi naudu, ar kuru būtu varējusi nopirkt vienu labu automašīnu.
Sairst gļotāda, izvelvējas deguns, var arī nomirt…
Biju jau arī savu atkarību papētījusi un sapratusi, ka man ir medikamentozais rinīts, ko izraisa ilgstoša asinsvadus paplašinoša preparāta lietošana, kas graujoši iedarbojas uz deguna gļotādu. Medikamentozā rinīta galvenā izpausme ir apgrūtināta elpošana, kas rada gļotādas tūsku un deguna dubuma palielināšanos jeb tā dēvēto “medikamentozo deguna vazopātiju”. Internetā bijušie «Naftizina» atkarīgie ieteica daudz dažādu veidu, kā tikt galā ar manu ligu: no vienkārši “paciest” un pieradināt sevi elpot vispirms ar vienu nāsi, līdz dažādu receptūru sarežģītu pilienu izmantošanai, ar kuriem mani nelaimes draugi paši uz savu roku ”ārstējās”. Ticīgi cilvēki ieteica lūgties Dievu un ticēt, ka tikšu no savas atkarības vaļā. Bet es nespēju atrast gribasspēku nekam, un galvenais laikam vēl līdz pilnībai nebiju izjutusi savu atkarību no šiem pilieniem, jo biju ar tiem labi nodrošinājusies…
Bet.. «Naftizīna» atkarībai, protams, ir arī komplikācijas: hronisks rinīts, vispārēja imunitātes līmeņa pazemināšanās, asinsspiediena paaugstināšanās, stipras galvassāpes, uzmanības traucējumi un… paniska. Izņemot pēdējo, visas komplikācijas man jau ir labi pazīstamas. Taču tik un tā… pilnīga savas atkarības apzināšanās notika, kad Ukrainā ienāca karš. Es tiešām nobijos, ka varu nomirt, ja man pēkšņi aptrūksies «Naftizīna». Tāpēc jau dažus mēnešus pēc atrastās ierašanās Latvijā, nokļuvu pie P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Otolaringoloģijas nodaļas ārsta Marka Roņa. Ārsts pastāstīja, ka, lietojot naftizīnu, notiek zāļu pāržāvēšana ar gļotādu. Reaģējot uz to, organisms iedarbina atbildes mehānismu un sāk aktīvi izstrādāt lielā daudzumā gļotu, kas mitrina audus. Šāda strauja gļotādu darbības pastiprināšanās kļūst par iemeslu izmaiņām gļotādas kapilāru stāvoklī, kā dēļ tie izplešas un rodas aizlikums tūskas dēļ. Deguna elpošanas traucējumi savukārt organismā rada šoku. Kad attīstās atkarība no «Naftizīna», papildus slimnieka stāvokli pasliktina arī psiholoģiskais faktors. Ja pilienu nav tūskas brīdī, parādās paniska smakšanas sajūta, kas var novest arī līdz nāvei. Īpaši šis efekts izteikts vakara stundās.
Neliela operācija, nedēļu ilgas mokas, un – beidzot elpoju pati!
Kā man šeit, Latvijā skaidroja, no ilgstošas «Naftizina» lietošanas deguna dobums kļūst irdens un palielināts. Asinsvadi bez ierastās palielināšanas devas paplašinās, gļotāda uzbriest un deguns pārstāj elpot. Jo ilgāk pacientam ir šī atkarība, jo lielāka varbūtība, ka nāksies izšķirties par operatīvu rīcību…
Pirms nokļuvu pie daktera Roņa, arī vēl Ukrainā paguvu uz konsultācijām, kur man paziņoja, ka ir jāoperē deguna starpsiena, kas jau ir sašķiebusies. Ja pacientam ir apgrūtināta elpošana izliektas deguna starpsienas dēļ, operācija būs traumatiskāka, sāpīgāka un attiecīgi pacienta atjaunošana norit ilgāk.
Ārsts M. Ronis ieteica sākt izmeklēšanu. Par laimi mana deguna starpsienu bija pilnīgā kārtība, ar alerģijām nemocījos. Ārsts rezultātā diagnosticēja hronisku hiperplastisko sinusītu un noteica ārstēšanu operatīvas iejaukšanās veidā. Manā gadījumā varēja atjaunot deguna un blakusdobumu funkciju ar mazinvazīvu (saudzējošu) tehnoloģiju palīdzību vietējās anestēzijas apstākļos – man tika piededzināti hipertorofētie deguna dobuma laukumi. Operācija ilga 20 minūtes, vēl stundu ārsta uzraudzībā palātā, un varēja doties mājās. Operācija noritēja viegli, sāpju nebija ne operācijas laikā, ne pēc tam. Bet atjaunošanās periods gan… bija ļoti grūts. Trīs dienas vispār bez gaisa caur degunu. Rezultātā gulēt nebija iespējams, ēst arī. Uz piekto stāvu uzkāpt – praktiski neizpildāms uzdevums: elpa un pulsa frekvence sniedzās līdz 120 sitieniem minūtē! Ādas bija ieguvusi izteikti sarkanu nokrāsu. Temperatūra – 37°C un vēl dažas strīpiņas. Dienas pagāja kaut kādā aizmiglotā stāvoklī – spēcīga noguruma sajūta, ko pastiprināja naktis, kas pavadītas bez miega. Pēc nedēļas vai pusotras viss nostājās savās vietās. Es paelpoju un jau bez «Naftizīna»! Elpas kvalitāte ir cita, lai gan oža – nu jau vairākus mēnešus pēc operācijas – pagaidām par visiem 100% vēl nav atgriezusies. Toties… tagad naktī man nav jāmostas, lai iepilinātu degunā. Es vairs nebaidījos, ka atrodos tālu no aptiekām. Agrāk es gandrīz visus savus ceļus iekārtoju tā, lai aptieka būtu ātri sasniedzama. Ar katru dienu turpināju apgalvot, ka elpoju, un pilieni man vairs nav vajadzīgi.
Kāda tā tomēr ir laime – elpot! Un zināt, ka vari to darīt bez jebkādiem nosacījumiem!
