Vērtē novadnieki
Nu jau tradicionāli, kā pirms katrām vēlēšanām, tā arī šoreiz aicinām redakcijas izvēlētus ekspertus – dažādu nozaru un sociālo grupu novadniekus – izvērtēt aizejošās, 13. Saeimas darbus un iezīmēt, viņuprāt, svarīgākos jautājumus, problēmas, ko vajadzētu un arī nāksies risināt nākamās, 14. Saeimas deputātiem. Aicinājām arī izvērtēt vēlētāju atbildību un komentēt savu iespējamo izvēli.
Jāpiebilst, ka ekspertus esam meklējuši to cilvēku vidū, kuri, kā esam pārliecinājušies ne reiz vien, ir gatavi savu viedokli paust publiski, turklāt viņu godaprātam uzticamies un zinām, ka viņiem nav tiešas saistības ne ar vienu no vēlēšanās startējošajiem politiskajiem spēkiem.
Vēlētājiem jāizvēlas atbildīgi!
Egils Seņkāns, lauksaimnieks, saimniecības «Lestene» vadītājs:
– Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās nospiedošā vairākumā tika ievēlēts cits, jauns sastāvs, citi cilvēki, bet nebūšu oriģināls sakot, ka lielākajā daļā šo jauno cilvēku esam vīlušies. Mēs gaidījām jaunos, gaidījām jaunas vēsmas, bet nekas nav mainījies. Tikai solījumi, un nekādas atbildības. Tas ir ārprāts, ja deputāts tik ļoti grib tikt, atvainojiet, pie siles, ka dara to ar jebkurām metodēm! Tāpēc arī tos labos Saeimas darbus nomāc nekārtības un nejēdzības kopumā, tāpēc vairāk prātā palikuši tukšie un populistiskie solījumi. Tā visa rezultāts ir tāds, ka latvieši ir sašķēlušies līdzīgi kā pirms 100 gadiem – to apliecina fakts, ka mums ir padsmit partijas, kurās katrs kaut ko aizstāv un sola, bet, kā jau esam pieredzējuši, – pēc vēlēšanām kažoku apmetīs otrādi. Tā ir mūsu nelaime un posts, ka mēs vēlam par partiju un uzticam cilvēkam savu balsi, bet viņi pat masveidā staigā no partijas uz partiju. Tas nozīmē, ka no šī balsojuma nav bijis nekādas jēgas – mēs esam tikai parūpējušies, lai šis konkrētais cilvēks nokļūtu Saeimā, bet tālāk viņam nav bijis nekādas atbildības par tiem solījumiem, ko ir izteikusi viņa pārstāvētā partija pirms vēlēšanām. Es esmu par mažoritāru vēlēšanu sistēmu, un tas nozīmē ievēlēt konkrētus cilvēkus, kam tauta uzticas.
– Ko gaidāt no jaunās Saeimas?
– Runājot par tautsaimniecību un konkrēti – lauksaimniecību, sagaidām saprātīgu valsts politikas veidošanu nākamajam Eiropas Savienības finanšu periodam, bet jau tagad redzam, ka Latvija kā parasti vai nu iztapīgi skrien lēmumiem pa priekšu, vai gudri tulkotāji iztulko regulu tā, ka vēlamais pārtop par obligātu. Te es domāju daudzās nejēdzīgās prasības zaļā kursa ietvaros, kurām nav loģikas, kurās ir milzīgas pretrunas, kas var ietekmēt mūsu nozari. Domāju, ka Latvija savas nacionālās intereses var aizstāvēt daudz pamatīgāk nekā aizsūtīt pēdiņās rakstāmus ekspertus uz Eirokomisijas sanāksmēm, kas ar nolaistām ausīm visam piekrīt. Tad ir viegli atrunāties, ka Eiropas komisija to prasa vai šo prasa. Bet ir jābūt mugurkaulam un jāaizstāv savas tautsaimniecības nacionālās intereses. Ir jāstrādā profesionāļiem, kas saprot, ko dara, un kas spēj mūs aizstāvēt.
– Dabu aizstāvošās organizācijas saka, ka mēs vēl i ne pusi nepildām no tā, ko Eiropas savienība prasa, bet tikpat bieži izskan, ka to, kā Latvijā saimniekot, diktē lielie zemnieki, kam vienalga, vai Latvijas zeme tiek noplicināta, vai nē.
– Tauta grib dzirdēt tikai labas lietas, bet to, kā ir īstenībā, mēs nezinām. Tāpēc tas, ko no mums prasa, bieži vien ir baltiem diegiem šūts. Neesmu vakarējais, kas visam tic, piemēram, pārmetumiem, ko Latvija vēl nav izdarījusi. Kas attiecas uz to, kurš ko diktē, apgalvojumam par lielajiem zemniekiem nav taisnība. Lauksaimnieciskajai ražošanai Latvijā ir jābūt, jo mēs atrodamies labā klimatiskajā zonā ar labām augsnēm. Mēs varam strādāt un mēs strādājam, bet, protams, tas ir jādara atbildīgi. Bet ir jābūt trakam cilvēkam, lai savu zemi, kā teicāt, noplicinātu vai sagandētu. Tās ir tādas emociju sarunas, kam pretī jāliek konkrēti fakti ar augšņu analīzēm, augšņu auglību utt. Taču saimniekošanai ir jābūt saprātīgai.
– Lai kukurūzu audzē lopiem nevis biogāzes stacijām?
– Biogāzes stacijas sākotnēji bija domātas savējiem – turīgiem cilvēkiem, un lauksaimnieki pēdējā brīdī ielika kāju durvīs. Patiesībā tās varētu pārstrādāt daudzas lietas, kas tautsaimniecībā paliek pāri, ražojot siltumu un elektrību, bet šobrīd biogāzes stacijas redz caur kukurūzas prizmu, kas nav pareizi. Un tas arī pierādījies – pirms desmit gadiem Latvijā bija pāri par 40 staciju, bet šobrīd, šķiet, reāli strādā ap 10-12. Ja man kāds būtu prasījis, es atļautu šīs stacijas būvēt tikai tur, kur pārstrādā tautsaimniecībā radušos blakus produktus.
– Pēc kā vadāties, balsojot vēlēšanās?
– Pēc tā, ko konkrētie cilvēki ikdienā dara, ko ir izdarījuši vai gluži pretēji – bezdarbībā neizdarījuši. Ir jāsaprot, ka, balsojot par jebkuru sarakstu, pat visus izsvītrojot, par šo sarakstu balss ir nodota. Tas, ka uz vēlēšanām ir jāiet un pilsoņa pienākums jāpilda, ir skaidrs. Un cik vien spēks ir, tik šai lietai ir jāpieliek, bet ir stingri jāvērtē: kam uzticos, tam liekam krustiņu, bet pārējos, ko nezinu vai kas ko ne tā ir darījis, varu svītrot…
Vēl mani izbrīna politoloģes Ilgas Kreituses apkopotā deputātu kandidātu statistika, piemēram, izglītībā – ka tik daudz bezdarbnieku kandidē un cilvēki ar pamatizglītību! Sanāk tā, ka cilvēks dzīvē neko nav sasniedzis, nu tad ies pasēdēt Saeimā! Sanāk, ka cilvēkiem nav nekādas paškritikas…
