Kur paliem mūsu nauda? MAF
Valsts kontrolē
Ne jau tukšā vietā radies teiciens, ka ar labiem nodomiem var bruģēt ceļu uz elli. Lai tas tā nenotiktu tādos plašos – pat valstiskos mērogos, Valsts kontrole regulāri dažādās jomās veic revīzijas un sagatavo ieteikumus jeb rekomendācijas, kā valsts un arī pašvaldību saimniecībās darbus būtu iespējams uzlabot. Īpaši tas attiecībā uz finanšu resursiem un to izlietojumu.
Šajā nedēļā norisinājās jau par tradīciju kļuvusī Valsts kontroles «Reģionālo mediju diena». Žurnālistiem bija iespēja tuvāk iepazīties ar nesenāko revīziju rezultātiem, uzzināt par vēl plānotajām pārbaudēm un uzdot jautājumus.
Īsto mērķauditoriju tomēr nesasniedz
Tāds secinājums revidentiem radies, vētījot to, kas un kā Latvijā tiek darīts pieaugušo izglītības labā. Proti, pērn ap 300 000 iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 64 gadiem bija ar zemu, darba tirgum nepiemērotu izglītības līmeni, kas nozīmē – ar nepabeigtu vidusskolas vai pat pamatskolas izglītību, skaidro Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa. Tajā pašā laikā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) un Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA), kas ir divas iestādes, kuras cita starpā organizē pieaugušo apmācību, šo mērķauditoriju apmācību projektos iesaista retāk, nekā citas grupas – ar zemu izglītības līmeni ir vien 28% apmācāmo (kopumā labāks iesaistes rādītājs NVA). Savukārt vēl 44% gadījumos konstatēts, ka apmācībām ir bijis maz sakara ar konkrētās personas nodarbinātību vai katrā gadījumā tās nav radījušas būtisku iespaidu, uzlabojumu apmācāmā dzīvē – nav iegūts, piemēram, labāk apmaksāts amats vai tamlīdzīgi. Atsevišķos gadījumos tā sauktie pilnveides kursi pat organizēti personām ar augstu atalgojumu, vismaz attiecībā pret vidējiem rādītājiem valstī. Piemēram, ar valsts atbalstu mācījušies ainavu arhitektūras kursos, ēdienu gatavošanu, mārketingu, kas vairāk saistāms ar hobiju piekopšanu, ne kvalifikācijas celšanu, īpaši, ja ņem vērā, ka tās bijušas arī personas, kas pelna pat 7000 eiro mēnesī. Un ir pamats uzskatīt, ka šo naudu, iespējams, varēja ieguldīt arī labāk, secinājuši Valsts kontroles eksperti.
Pamodelēts tas, kā, pamainot atsevišķas pozīcijas, vismaz 17,9 miljonus eiro, kas ieguldīti apmācībā, varētu būt izlietoti savādāk. Un, kas būtiski, aprēķināts, ka ieguvums būtu ne tikai individuāls. Proti, vien piesardzīgi rēķinot, skaidro M. Āboliņa, ap 13 000 personu ar zemu izglītības līmeni varētu iegūt profesionālu kvalifikāciju un viņu ienākumi būtu par vismaz 52% lielāki, kas kopumā veido summu ap 60 miljoniem gadā. Bet līdz šo cilvēku pensijas vecumam būtu jau nopelnīti 1,3 miljardi eiro, kas atalgojums, nevis, piemēram, valsts samaksāts pabalsts.
Pašvaldības māca pašu darbiniekus
Tomēr, lai to panāktu, ir jāmaina arī sistēmu, kā cilvēki, mērķa grupas tiek uzrunātas, uzsver VK eksperti. Ir nepieciešama individuāla pieeja, nevis, piemēram, kā tas ar VIAA rīkotajiem kursiem, kad pieteikšanā noris tikai un vienīgi elektroniski. Cilvēkiem kritiskajās mērķa grupās var pietrūkt digitālo prasmju, kā arī būtībā motivācijas, lai iesaistītos. Tāpēc jāmeklē cita pieeju. Turklāt revidenti secinājuši, ka kaut vai tepat kaimiņos – Igaunijā – ir uzskatāms piemērs, kā pieaugušo apmācību var veikt labāk. Proti, ar mērķgrupām bieži vien strādā tieši nevalstiskais sektors, ir kampaņas, mācībās iesaistītajiem – stipendijas, arī tā sauktie mobilitātes pabalsti reģionos un tā tālāk. Tie pēdējie it kā jau paredzēti arī Latvijā, tomēr revidentu secinājums, – tas “vairāk uz papīra“, jo finansējums, kas paredzēts mobilitātes pabalstiem, nav izlietots.
Starp citu, revidenti vērš uzmanību uz to, ka lielākajā daļā Latvijas pašvaldību (37 pašvaldībās jeb 86%) ir noteikta persona, kas atbildīga par pieaugušo izglītību. Tomēr lielākoties darbiniekam tie ir tikai kā papildu pienākumi un galvenokārt ir saistīti ar pašas pašvaldības organizētajām mācībām un dažādiem sabiedrības izglītošanas projektiem, nevis lai veicinātu dažādu mērķgrupu iesaisti NVA un VIAA projektos. Īsāk sakot, arī šāda amata izveide un attiecīgā cilvēka algošana īsti nav attaisnojies.
Tāpat, turpinot par mācību organizēšanu, vēlreiz tiek atgādināts, ka precīzāk jānosaka mērķi, ko vēlamies sasniegt, proti, kādi darbinieki darba tirgū tiešām ir nepieciešami. Šobrīd, kā secināts, izšķirīgais tomēr vairāk ir procesā iesaistīto skaits, nevis rezultāts. Un kaut labi zināms, ka trūkts, piemēram, speciālistu būvniecībā, rūpnieciskajā ķīmijā, šādas mācības nav izdevies noorganizēt un pieejamie līdzekļi pārdalīti kursiem, kur tāpat apgūst jau pieminētās caurviju prasmes. Tāpēc, uzsver revidenti, šajā jomā būtu nepieciešama daudz mērķtiecīgāka darbošanās.
Starp citu, vērtējot abu iestāžu – NVA un VIAA darbu, viens no Valsts kontroles ieteikumiem – nākotnē tās konsolidēt, ņemot vērā, ka to darbība daudzos punktos vienkārši dublējas. Šie un citi VK ieteikumi ir nosūtīti atbildīgajām institūcijā, un pēc trīs gadiem tiks vētīts, kā un vai tie ņemti vērā.
Uzlabojumi nepieciešami kā plānošanā, tā arī kontrolē
– Jautājums par pieaugušo izglītību. Ir iespaids, ka sistēma vairāk strādā mācību iestāžu labā, kas šos kursus, mācības organizē. Tos rīkot motivētākiem iedzīvotājiem, protams, gan jau ir ērtāk, nekā nemotivētajiem. Bet, visticamāk, tas nav tik daudz pašu uzņēmumu, cik uzraudzības problēma… Arī mācību maksas pēdējos gados pieaugušas. Piemēram, divu/trīs mēnešu kursi, kas iepazīstina ar konkrētu programmu un kur programmu jānomā pašiem audzēkņiem, izmaksā ap 1000 eiro. It kā jau ES fondu nauda, bet tomēr…Vai vērtējāt jautājumu arī šādā griezumā?
- Āboliņa:
– Kopumā par to, kurš primārais – cilvēks vai mācību iestāde, jāsaka, ka sistēma darbojas kompleksi. Viss sākas ar plānošana, un ir nepieciešama visu iesaistīto, ieinteresēto pušu iesaiste jau šajā posmā, kad apstiprina vajadzības. Tāpat jautājums ir par to, cik pilnvērtīga un sagatavota ir šī dalība visos mehānismos, kur iespēja procesu ietekmēt. Ja paskatāmies uz pašvaldībām, reģionu plānošanas līmenī ir nodrošināta iespēja izteikt savas nepieciešamības reģionālā griezumā. Tajā pašā laikā revīzijā no protokoliem ir redzams, ka iesaiste un īstenošana noris tādā kā parunāšanās līmenī sapulcēs, bez datos balstītas sagatavošanās par to, ko gribam šajos reģionos panākt. Līdz ar to ir nepieciešami kvalitatīvi uzlabojumi arī šajā sadaļā.
Ja par mācību kvalitāti – revīzijā mēs to nevērtējām, bet paskatījāmies uz to, vai process vispār paredz kvalitātes kontroli un uzraudzību. Secinājums ir tāds, ka noteikti nepieciešami pilnveidojumi un kapacitātes stiprināšana šajā jomā, par ko sniegts arī ieteikums un sagaidām, ka jau nākamajā plānošanas periodā tam tiks pievērsta kāda uzmanība. Visam procesam ir jādarbojas efektīvāk un tad rezultātiem vajadzētu būt labākiem.
Onkoloģija ir prioritāte? Diemžēl, – tikai uz papīra
Tāds ir revīzijas secinājums, izvērtējot onkoloģisko saslimšanu un ārstēšanas situāciju Latvijā, kur mirstības rādītāji arvien ir nepiedodami augsti. Vērtēti tika trīs aspekti, skaidro M. Āboliņa. Pirmkārt, agrīnā diagnostika, kas tik būtiska ļaundabīgo audzēju ārstēšanā; tika skatīts ir vai nav tā veiksmīga. Otrkārt, tika vētīta kompensējamo zāļu sistēma, jo arī VK eksperti nevar nepamanīt tik daudzskaitlīgās ziedojumu akcijas, kur tiek vākti līdzekļi onkoloģisko pacientu ārstēšanai. Trešais aspekts, kas tika vērtēts, – datu pieejamība vai šajā gadījumā – nepieejamība. Piemēram, revidentiem nav bijusi iespēja noskaidrot šobrīd aktuālo statistiku par to, cik vēža pacientu ir Latvijā…
Turpinot par diagnostiku, atbildība šajā gadījumā dalāma, skaidro M. Āboliņa. Proti, ja ārstējošajā pusē tas ir jautājums par pakalpojumu pieejamību, kapacitāti, finansiālajiem resursiem, tad pacientu ziņā ir līdzestība. Revidentu secinājums, ka šī līdzestības kultūra Latvijā ir salīdzinoši zema, proti, nav izteiktas regulāras un disciplinētas rūpes par savu veselību, kas onkoloģijā ir tik būtisks aspekts. Nu, piemēram, ikgadējās profilaktiskās pārbaudes pie sava ģimenes ārsta posmā no 2017. līdz 2021. gadam vidēji veic vien 14% pieaugušo pacientu, un šis īpatsvars ik gadu samazinās. Līdz ar to agrīnās onkoloģisko saslimšanu diagnostikā tas īsti nedarbojas.
Arī četru lokalizāciju (dzemdes kakla, krūšu, zarnu, prostatas) vēža skrīningu programmas nedarbojas īsti tā, kā tam vajadzētu, ņemot vērā, ka atsaucības rādītāji ir salīdzinoši zemi. Ja mērķa radītāji ir vismaz 70%, tad pat labākajos rādītājos, piemēram, par dzemdes kakla vēža skrīningu runājot, Latvijā tie ir krietni zem šī rādītāja – ap 40%. Revidentu vērtējumā tā gan ir arī institucionālā atbildība, ne tikai pašu iedzīvotāju, jo kontrole pār to, kāda ir atgriezeniskā saite un kā iedzīvotāji atsaukušies aicinājumiem veikt pārbaudes, nav bijusi sistemātiska. Un tikpat sadrumstalota ir kārtība, kā pacienti, kas tad tomēr ir atsaukušies uzaicinājumam un skrīningu veikuši, saņem rezultātus. Tā teikt, ja pats neesi gana uzņēmīgs, vari arī neuzzināt, kas pārbaudēs konstatēts un vai nav nepieciešamas vēl arī citas.
Pārlieku ilga gaidīšana, nepieejami medikamenti
Pavērtēts arī tas, kā darbojas tā dēvētais ”zaļais koridors“, kad ir jau radušās aizdomas par saslimšanu vai jau konstatēts iespējamais audzējs. Revidentu secinājums – īsti tas tā nestrādā, un šie pacienti netiek pie pārbaudēm prioritārā kārtā, jo tāpat spiesti stāvēt vienā rindā. Rezultātā, kaut pat ar likumu noteikts, ka šiem pacientiem vajadzētu savu pakalpojumu saņemt tuvāko desmit dienu laikā, tā tas notiek vien aptuveni 25% gadījumu. Un vidējais laiks, kad pacients no ģimenes ārsta apmeklējuma nonāk līdz savai diagnozei ir… 197 dienas likumā noteikto 65 dienu vietā. Līdz ar to jāsecina, ka arī te atpaliekam no plānotā.
Salīdzinot Latvijas situāciju ar Eiropas Savienības vadlīnijām par to, kā noris ārstēšana, medikamentu izrakstīšana onkoloģija pacientiem, situācija ir vēl kritiskāka, uzsver M. Āboliņa. Lielā mērā tas, protams, finansējuma dēļ, kas neatbilst reālajai situācijai un vajadzībai. “Finansējums onkoloģisko slimību ārstēšanas zāļu iegādes izdevumu kompensācijai netiek plānots, ņemot
vērā gan iepriekšējā perioda faktisko pacientu skaitu, gan nākamajā periodā prognozējamo pacientu skaitu, gan iepriekšējā periodā ārpus kompensācijas sistēmas palikušo pacientu skaitu, jo informācija šādā griezumā nemaz nav pieejama. Faktiskie izdevumi zāļu iegādes izdevumu kompensācijai katru gadu ir lielāki, nekā piešķirtie, un vidēji 7% apmērā tiek segtas iepriekšējā gada saistības,” secināts revīzijā. Un, tas, kas ieteikts, VK darbojoties kopā ar jomas ekspertiem, ka zāļu kompensācijas sistēmu vajadzētu pārskatīt kopumā. Proti, varbūt ne tik daudz censties ieviest ko jaunu un inovatīvu, kas nereti ir tieši farmācijas puses iniciatīva, bet vispirms nodrošināt, lai zāles būtu pieejamas pēc iespējas plašākam pacientu lokam. “Lai arī pirmšķietami visām ļaundabīgo audzēju diagnozēm ir kompensējamās zāles, tomēr ar pamatterapiju nodrošināti vien 39% ļaundabīgo audzēju diagnožu un nav nodrošināti vispār – 15 %, bet ar ārstniecības pēctecību nodrošināti 35% ļaundabīgo audzēju diagnožu un nav nodrošināti – 3 %. Gan pamatterapija, gan ārstniecības pēctecība pilnībā nodrošināta vien 27% ļaundabīgo audzēju diagnožu, bet nav nodrošināta – 12 %, kas pārsvarā ir hematoonkoloģijas diagnozes,” – arī šāds ir revīzijas secinājums.
Vēl revidenti uzskata, ka tāpat būtu jāpārskata, kā veidojas cenas šiem medikamentiem, jo šobrīd Latvijā tie stabili ir dārgāki nekā Lietuvā vai Igaunijā, un galvenokārt – pašu Ministra kabineta noteikumu dēļ, kas regulē, kā cenas veidojas. Kritisks šajā gadījumā ir PVN likme, kas ir 12%, tāpat lieltirgotavu uzcenojums, kas arī noteikts procentos, proti, jo dārgākas zāles, jo lielāks uzcenojums…
Ar reģistu kavējas
Ne viss gan ir finansējuma jeb tā nepietiekamības vaina, jo, piemēram, „Vēža reģistra“ izveidei tika piešķirti 1,6 miljoni eiro. Tie gan netika izlietoti, bet pārdalīti citiem mērķiem. Rezultātā šāda reģistra nav un nav arī šobrīd zināms, kad būs.
Lūk, VK ieteikumi, kas tapuši revīzijas rezultātā: 1) tiek sagaidīts, ka ģimenes ārsts ar savu komandu ir pieejams un aktīvi veicina agrīnu ļaundabīga
audzēja diagnozes atklāšanu; 2) ka tiks nodrošināta visaptveroša valsts organizētā vēža skrīninga pārvaldība un efektīva īstenošana; 3) ka tiks nodrošināta “Zaļā koridora” efektīva darbība; 4) ka valstī izveidotā zāļu iegādes izdevumu kompensācijas kārtība onkoloģijas pacientiem darbojas efektīvi un nodrošina nepieciešamo zāļu iegādes izdevumu kompensāciju; 5) ka tiks nodrošināti kvalitatīvi un savlaicīgi dati par pacientiem, kuriem atklāta ļaundabīga audzēja diagnoze.
Lai informācija būtu pilnīgāka
– Jautājums ir par skrīninga pārbaudēm. Interesējos NVD, kāpēc skrīninga vēstules, kas sievietēm tiek sūtītas, nevar redzēt e-veselībā, un atbilde bija, ka nav tādu iespēju. Tāpat arī rezultāti varētu tikt ievietoti šajā datu portālā, jo citādi pēc 30 dienām tās, piemēram, «Datamed» ir apskatāmas tikai par maksu. Tas viss labi domāto valsts apmaksāto izmeklējumu attālina no pacienta vai to sarežģī.
– Tas ir viens no jautājumiem, kuram revīzijā pievērsām uzmanību. Bet pozitīvais, ka jau pēc revīzijas publiskošanas, Saeimas komisijā bija detalizēta diskusija, kurā Veselības ministrija informēja par iecerēm un konkrētiem plāniem attiecībā uz laboratorisko izmeklējumu pieejamību, šķiet, jau no nākamā gada sākuma.
– Arī par skrīningiem, piemēram, dzemdes kakla vēža profilaksei. Ja pacients neizmanto uzaicinājumu, bet profilaktisko pārbaudi pie ginekologa veic tāpat – vai oficiālā statistika to redz?
– Pirmkārt, jāsaka, ka vēstules tiešām ir papīra formātā, bet šobrīd ir ieviesta sistēma: ja paciente atnākusi uz pārbaudi bez vēstules un pie ārsta ir valsts apmaksātie pakalpojumi, tad to sistēmā tāpat redz. Arī ģimenes ārstiem ir iespēja izdrukāt vēstuli, ja tā ir pazudusi. Tā ir viena lieta. Bet par statistiku – maksas pakalpojumu statistiku neredz, un tas arī ir viens no revīzijas ieteikumiem, ka šī informācija ir nepieciešama. Tas saistās ar jauno vēža reģistru, un ceram, ka šī informācija arī būs.
Turpmāk vēl.
Liena Trēde
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Kur paliek mūsu nauda?” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
