Gribēja, lai paliek ziņas vēsturei
Runājāmies Dzidras Rozenbergas mājās Pūrē, kur daudzo grāmatu vidū ir tikpat daudz mapju ar vēsturi – rūpīgi apkopoti un sakārtoti izgriezumi no laikrakstiem, fotogrāfijas, dokumenti – īstas laikmeta liecības. “Atzīšu, ka par Imantu man nav ļoti daudz materiālu, īpaši par viņa jaunību, taču Imanta laiks Pūrē ir bijis ļoti nozīmīgs – viņš uzreiz saprata, ka pūrenieki jau izsenis ir dziedājuši, dejojuši un teātri spēlējuši, un laikā, kad bija kultūras nama direktors, to turpināja,” saka Dzidra. Bet stāstījumu par to, ko izdevies atrast datu bāzēs un kas palicis prātā no pašas bērnības un jaunības, vispirms atcerējās Inga Zariņa-Dzenīte:
– Kad sāku strādāt Tukuma bibliotēkā, uzzināju, ka ir tāds novadpētniecības katalogs, kuru veido, apzinot nozīmīgus cilvēkus, kas Tukuma novadā dzīvojuši, strādājuši un darbojušies, un man šķita, ka Imantam Drunkam tur ir jābūt. Bet… kam vien Pūrē jautāju par viņa jaunības laiku, neviens neko nevarēja pateikt. Kā izrādījās, I. Drunka par sevi neko daudz nebija stāstījis. Tad sāku informāciju meklēt periodikā un citās datu bāzēs. Un man laimējās satikt Imanta mazmeitu Lindu un iegūt Imanta sievas Hildas savāktos materiālus.
Par Gulagā piedzīvoto nerunāja
– Uzzināju, ka Imants dzimis 1923. gada 6. jūnijā Kuldīgas apriņķa Kursīšu pagasta Bāliņu ciema «Ošeniekos» – lauksaimnieku Jāņa un Mildas Drunku ģimenē. 1938. gadā beidzis Kursīšu sešu klašu pamatskolu ar pirmās šķiras apliecību, tātad – bijis labāko skolēnu vidū. Tālāk mācījies Saldus ģimnāzijā, kas atradās vienā ēkā ar lauksaimniecības skolu, kurā savukārt mācījās viņa brālis Visvaldis. 1944. gada augustā Imanta brāli iesauca latviešu leģiona 15. divīzijā, pēc kara viņš nonāca Vācijā, kur aktīvi darbojās Daugavas Vanagu organizācijā. Arī Imants tika iesaukts leģionā, bet par šo faktu ir daudz skopākas ziņas. Kā Imants savulaik bija stāstījis žurnālistam Jānim Vītolam intervijā «Tukuma Ziņotājā» 1997. gadā: “(..) šucmanis nebiju, bet vācu armijas izpalīgs gan. Ieroci rokās neturēju. Kara beigas sagaidīju Čehoslovākijā. Gadu sabiju nometnē Intā. Ar leišu tautības ārsta gādību pēc gada tiku mājās (..)”
Manā atmiņā palikusi viena Imanta apaļā jubileja, kuru Pūres kultūras namā, protams, sagaidīja ar koncertu. Tajā man, pavisam mazai, kā solistei kopā ar sieviešu ansambli bija jādzied dziesma «Kad pārnāksi, bāleliņ, no kara lauka…» Dziedātājas bija nesaprašanā, kāpēc jubilejā jādzied dziesmas par karu, un tad Imants pateica, ka viņu savulaik izvilkuši no līķu kaudzes… Es biju maza, bet to teikumu atceros visu mūžu. Un tā bija vienīgā reize, kad viņš runāja par to, ko bija piedzīvojis Gulaga nometnē…
Kad savējo vidū – ienaidnieks
– Šķetinot tālāk Imanta Drunkas dzīves ceļu, atradu, ka 1948. gadā viņš strādājis Kursīšu septiņgadīgajā skolā par skolotāju, un ap to pašu laiku mācījās neklātienē Liepājas pedagoģiskajā skolā. Drīz vien viņš dibināja ģimeni, apprecot Hildu Pūci no tā pašā Kursīšu pagasta, un abi strādāja Kursīšu skolā. 1950. gadā piedzimst viņu vienīgā meita Malda. Pēc tam viņi pārceļas uz Sātiņiem un strādā 7-gadīgajā pamatskolā par sākumskolas skolotājiem. Nedaudz vēlāk Imants kļuva par mācību daļas vadītāju un Tautas izglītības nodaļas pedagoģiskā kabineta vadītāju. 1954. gadā par aktīvu darbu Imanta Drunkas vārds tiek iekļauts labāko Goda sarakstā, viņš tiek cildināts par aģitbrigādes un sienas avīžu veidošanu, jauktā kora, vīru un sievu ansambļa un orķestra vadīšanu; bijis kopkora diriģents Saldus Dziesmu dienā. Viss ir labi un skaisti, un tad pēkšņi 1958. gada avīzē tiek publicēts nomelnojošs raksts ar virsrakstu «Kas ir šis cilvēks?» Tajā minēts, ka visi Sātiņu septiņgadīgās skolas skolotāji prasījuši viņa atlaišanu, bet tas nav noticis. Un tad aprakstīts pasākums, kurā viņš no skatuves bija izteicies slikti par kolhozu… Publikācijā viņam pārmeta, ka Drunka nav kopā ar citiem labajās domās par kolhoza celtniecību, ka neiet kopā vienā solī… Raksta autors bija cerējis, ka cilvēki palūgs viņam noiet no skatuves, bet noticis tieši pretējais – cilvēki ar viņu runājuši un mierinājuši… To visu bija tik neticami lasīt, īpaši jau vārdus, ka visi skolotāji prasīja viņu atlaist, jo iepriekš viņš tik daudz bija slavēts…
Vēlāk jau pieminētajā intervijā J. Vītolam Imants saka: “Saldus pusē bija gūti strādāt. Skaitījos ienaidnieks… (..)” Un tad viņš strādā kolhoza dārzkopības brigādē par brigadieri un vadīja vīru dubultkvartetu, līdz 1959. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Pūri. Tur Imants vadīja kultūras namu, bet Hilda strādāja Pūres skolā par skolotāju. Savukārt Imanta mamma vēlāk bērnudārzā strādāja par auklīti.
No mammas stāstītā atceros, – kad Imants atnācis uz Pūri, ģimenei ierādīts dzīvoklis «Lagzdiņos», un kora meitenes skrējušas viņam palīgā kartupeļu talkā, lai gan pašām bijuši kartupeļu lauki… Lūk, ko nozīmē jauns diriģents!…”
Es viņa pagātni nepētīju
Tā stāstu par Pūres laiku Imanta dzīvē sāk bijusī Pūres kultūras nama vadītāja Dzidra Rozenberga, kas tolaik bija pagasta kultūras komisijas priekšniece: “1959. gada rudenī Imants Drunka sāka strādāt Pūres kultūras namā par vadītāju. Es viņa pagātni nepētīju, un viņš arī par to nerunāja, jo acīmredzot tas viņam bija ļoti sāpīgi, vien reiz personiskā sarunā izteicās, ka visgrūtākais un smagākais ir bijis tālais ceļš uz Intu, un no tā mēs sapratām, ka viņš ir bijis Intā, bet neko vairāk. Pirmais, ko izdarīju, – nopirku visus mūzikas instrumentus, ko viņš lika, lai būtu orķestris.
Imants sāka vadīt kultūras namu laikā, kad valstī notika tāds kā pagrieziens, un ienāca jaunās tradīcijas – pilngadības, Bērnības svētki, Kapu svētki, Svecīšu vakari – Imants viens no pirmajiem rajonā tos ieviesa. Vēl tolaik lielajiem lauku kultūras namiem bija iespēja pāriet Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā, kas ļāva tikt pie finansējuma. Pūres kultūras nams atbilda visām prasībām – pēc sēdvietu, apmeklētāju skaita, skatuves lieluma, un 1962. gadā viņš to nokārtoja. Tāpat arī to, ka Pūrē izrādes spēlēja lielie teātri – Liepājas, Valmieras, Dailes teātris, vien bija jāizdomā, kā ienest dekorācijas, un tad ar Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas atbalstu no skatuves uz sētas pusi tika ieliktas durvis.
Un vēl tolaik bija uzstādījums, ka pulciņiem no kvantitātes jāpāriet uz kvalitāti – vairs nevarēja tā, ka māku dancot un būšu deju kolektīva vadītājs – bija jāmeklē speciālisti, un tāds bija Imants, kam bija pieredze ansambļu, koru, orķestra, amatierteātra vadīšanā, un viņš arī šos kolektīvus vadīja, kamēr tika atrasts kāds tikpat zinošs cilvēks. Bet atceros pūreniekiem tas, ka Imants vada tik daudzus pulciņus, ne īpaši patika…”
Kora panākumi pasargā no represijām
Inga turpina, ka 1964. gadā atkal kāds bija parakņājies Imanta pagātnē un uzzinājis, ka viņš ”bijis šucmanis un ka viņa brālis dzīvo ārzemēs”: ”Tādam nevarot ļaut apgrozīties ciema padomē, jo – ”ka tikai nepaņem zīmogu un veidlapas un neizmanto ļaunos nolūkos”. Imanta Drunkas lietu pat izskatīja, bet atļāva turpināt darbu, jo viņš tikko kā bija saņēmis Kultūras ministrijas Goda rakstu… Un ne velti – īpašs nopelns viņam bija darbā ar kori, kas bija viens no labākajiem lauku koriem Tukuma rajonā.”
Dzidra Rozenberga turpina, ka koris bijis ļoti liels – 45 vīri un sievas, un jau 1960. gadā – pēc gada darba – Imants to aizvedis uz lielajiem Dziesmu svētkiem: “Korim tolaik bija Abrenes tērpi, bet pirms svētkiem kora dalībnieces pašas izšuva villaines. Imantam pašam bija talants, un viņš uzreiz šādu talantu blakus arī atpazina – reiz pēc koru koncerta Pūrē, kurā piedalījās arī diriģentes Rasmas Valdmanes dziedātāji, viņš ļoti slavēja Rasmu un teica, ka būs radošs kora diriģents, un bija arī…
Un vēl viņš mīlēja dažādību, piemēram, apņēmās kolektīvus izvest brīvā dabā, un tā sākās vasaras koncerti Kapličkalnā, kur tik labi skanēja! Un bija arī zaļumballes un bufetes… Uz šiem koncertiem Imants aicināja arī kolektīvu bijušos diriģentus. Un teātris! Viņš ne tikai iestudēja izrādes, bet kopā ar Pūres DIS mākslinieku Nikolaju Kārkliņu veidoja dekorācijas un noformējumus pasākumiem. Imants arī pats skaisti dziedāja. Atceros, Pūre savulaik bija pie Kandavas, un mēs piedalījāmies tur visos Dziesmu svētkos, un reiz viņš kopā ar Gunāru Važu Ozolāju estrādē dziedāja «Nakts dziesmu» – par Abavas ozolu kuplajiem vainagiem… Kas tās bija par balsīm! Ziniet, šķita, ka pat ozoli nostājās miera stājā… Starp citu, kad Dainis Rozenfelds vēlāk taisīja Kandavas novadu, viņš atbrauca uz iedzīvotāju sapulci Pūrē, kur Imants līdz ar daudziem pūreniekiem tur uzstājās un teica, ka Tukums ir patīkamāks… Un tā Kandavas novadam ar Pūri nekas nesanāca, lai gan viņi mūs gribēja ļoti.
Kultūrā visu mūžu
– Imants kultūras namā par vadītāju nostrādāja desmit gadus. Un tad aizgāja uz Pūres pamatskolu – bija tur gan sākumskolas, gan zēnu darbmācības skolotājs, bet pēc dažiem gadiem aizgāja mazās algas dēļ, jo daudz jau to stundu viņam nebija – tolaik skolotāju netrūka. Pēc tam viņš 15 gadus nostrādāja Lauktehnikā jeb, kā pats teica, “paša izvēlētā trimdā”, bet – pensiju nopelnīt vajadzēja. Visdrīzāk tur sākās viņa sadarbība ar fotogrāfu Jāni Vītolu un sākās diapozitīvu vakari kultūras namos – Jānis rādīja savas bildes un Imants runāja dzeju, dziedāja dziesmas un spēlēja vijoli. Imants stāstīja, ka tad, kad viņš mājās spēlē vijoli, sieva Hilda atstāj kartupeļu mizošanu un atnāk atsēsties un klausīties… Sadarbību ar kultūras namu viņš turpināja. Piemēram, 80. gados, jau būdams pensijā, vadīja vīru kvartetu – viņš bija solists un vēl tajā piedalījās Jānis Alksnis, Alfrēds Veisbergs un Marģers Kiršteins, viens pensionārs, divi kompleksa «Abava» darbinieki un viens mehanizators…
Paver ceļu uz mūziku
“Es Imantu zinu jau no bērna gadiem, un viņš vienmēr man ir bijis blakus, tāpat arī viņa mūzika. Viņš prata spēlēt visus mūzikas instrumentus – klavieres, vijoli, ksilofonu, kontrabasu, kokli, cītaru, ģitāru, šķērsflautu, akordeonu,“ stāsta Inga Zariņa-Dzenīte. Mēs dzīvojām vienā mājā, un, tā kā es uzaugu bez tēva, viņam ļoti pieķēros. Mana mamma Lauma Zariņa (Reisone) dziedāja gan korī, gan sieviešu ansamblī, bija ansambļa vecākā, un viņš bieži pie mums ienāca pārrunāt ansambļa lietas. Mani vēl bērnudārza vecumā viņš paņēma ansamblim par solisti. Laukos jau bērns ir lielajiem pa kājām, bet Imants teica, ka man ir muzikālas dotības un noteikti ir jāiet mūzikas skolā. Un tā iestājos Kandavas mūzikas skolā, kas bija tuvāk… Bet tā bija kļūda, jo satiksme bija labāka ar Tukumu… Un tad Imants lika man spēlēt pavadījumus ansamblim – pēc dzirdes, kas bija liela skola, jo mūzikas skolā to nemācīja.”
Gribas atdot parādu
”Kad 1989. gadā nodibinājās draudze, Imants loti aktīvi tajā iesaistījās – bija ērģelnieks, skolotājs Svētdienas skolā, un ātri vien Svētdienas skolas pavadījumus lika spēlēt man. Man tad bija tikai kādi 10 vai 11 gadi. Kopā spēlējām dievkalpojumus – viņš vijoli, es sintezatoru, ko viņa brālis līdz ar klasiskās mūzikas notīm atsūtīja no Vācijas. Viņš mani gatavoja par ērģelnieci – pēc Pūres skolas gāju uz baznīcu vai pie viņa mājās mācīties liturģiju, bet, protams, tas bija grūti, jo katrs mācītājs dievkalpojumu vada citādāk. Protams, ka es ne visu sapratu, bet arī nemācījos pietiekami, jo man jau bija pienākuši pusaudža gadi un bija citas domas prātā, tāpēc šosvētdien to pašu mūziku spēlēšu kopā ar čellistu Niku Goiževski, un tas būs parāds, ko atdodu Imantam par to, ka netrenējos pietiekami. Man tagad ir ļoti žēl, ka necentos visu iemācītos, jo noteikti būtu ieguvusi daudz vairāk.”
Cik daudz spēja paveikt!
Zariņa-Dzenīte:
– Un vēl, tagad atveroties, mani pārsteidz, cik daudz Imants spēja paveikt! Piemēram, arī pie kultūras nama Pūrē izveidot represēto cilvēku piemiņas vietu.
Te Dzidra Rozenberga piebilst, ka visas plāksnītes piemiņas akmeņiem arī izkalis Imants pats:
– Viņš ļoti cīnījies, lai kapliča no baznīcas tiktu pārcelta uz jaunu ēku, un to draudze kopā ar pagasta iedzīvotājiem arī uzbūvēja. Tāpat viņš ļoti vēlējās, lai baznīca atgūtu savu altārgleznu, kas tobrīd jau glabājas Rundāles pilī, bet mēs uz turieni aizbraucām un redzējām to satītu rullī. Nebijām pārliecināti, ka spēsim to atjaunot, tāpēc uzlikām Katrīnas Taivānes Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbu «Kristus debesbraukšana». Kad vajadzēja naudu rāmim, Imants kopā ar Ilgoni Freimani gāja pa mājām un vāca naudu. Kad Imants nomira, viņu izvadīja mācītājs Jānis Saulīte. Zīmīgi, ka Jānis Saulīte tagad atkal kalpo Pūres baznīcā un vadīs piemiņas dievkalpojumu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Kopā augšup” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
