Nu jau par tradīciju kļuvušas amatnieku biedrības gada noslēguma izstādes muzejā. Šogad tajā piedalās amatnieki no Kandavas, Jaunpils, Lapmežciema un Dobeles. Izstādi vieno kopēja tēma: zvaigžņu raksti.
No sumugru aizguvuma līdz visas tautas simbolam
Amatniekiem plašs iedvesmas avots ir etnogrāfija. Zvaigzne jeb Zvaigznīte, Auseklītis ģeometriskajā ornamentā Latvijā parādījās samērā vēlu – tikai 16. un 17. gadsimtā. Katrā ziņā arheoloģiskajos materiālos tas nav sastopams. Visvecākajos metālizstrādājumos zvaigznes motīvs, šķiet, attēlo sauli. Tās shematiskais astoņstūrainais attēls veidojas tāpat kā saules riteņa spieķi, tādēļ dažkārt tiek arī jaukts. Zvaigznes ornamentālās zīmes izplatība visā Latvijas teritorijā nav vienlīdz liela. Galvenokārt tā koncentrējas lībiešu un igauņu kultūras novados un ir uzskatāma par tipisku somugru tautu ornamenta zīmi saules simbola nozīmē. To pārņēma arī kaimiņu novados dzīvojošie latvieši. Kurzemē zvaigzne visvairāk izplatīta lībiskajā Ziemeļkurzemes novadā. To īpaši ir iecienījušas cimdu un zeķu adītājas. 20. gadsimtā, novadu īpatnībām nivelējoties un saplūstot, izzuda arī zvaigznes motīva izplatības etniskās robežas. Zvaigznes paveids – auseklītis kļuva iecienīts visā Latvijā, bet 20. gadsimta 80. gadu beigās tas ieguva ārkārtīgu popularitāti un kļuva par nacionālās identitātes simbolu. Acīmredzot arī tādēļ, ka zvaigzne ir trešā svarīgākā debess spīdekļu zīme un tai ir liela nozīme tumsas un pazemes spēku atvairīšanā. Latviešu etnogrāfiskajos rakstos zvaigznei ir krusta forma ar četriem, sešiem un astoņiem stariem. Zvaigžņotajiem rakstiem latviešu tautas ticējumos vienmēr bijusi maģiska nozīme, proti, tie pasargājis ļaudis no ļauna. Savukārt zvaigžņu sega naktī sargāja gulētāja dvēseli.
Īstās zvaigžņu segas, izšuvumi un keramika
Izstādē redzamas trīs īstas zvaigžņu segas, kuras ir darinājušas Zelma Paulāne un Antra Kārkla no Dobeles. Tās ir tapušas Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras projekta «Tradicionālo prasmju skola 2009» ietvaros. Šajā projektā Rucavā mācīja adīt cimdus, Alsungā aust prievītes un lupatu segas, Medņevā un Otaņķos daudzbalsīgi dziedāt un daudz ko citu. Starp citu, S. Ezeriņa no Kandavas novada «Indāniem» mācīja gatavot sklandraušus.
Tautas mākslas pirmsākumi meklējami pirmajās latviešu austajās segās, grīdas celiņos, galdautos, šallēs un citās saimniecībā nepieciešamās lietās. Prieks par to, ka senās aušanas tradīcijas nezūd un ir tik daudz entuziastu, kuri turpina šo smago, bet tik skaisto darbu. Šoreiz īpaši uzsakāms Jaunpils novads un biedrība «Dzīpars» ar tās vadītāju Velgu Pavlovsku priekšgalā. Izstādē mūs priecē I. Eglājas, V. Pavlovskas, M. Grīnfeldes, E. Valaines un V. Jauces krāšņās un rakstainās segas, kā arī V. Pavlovskas darinātie grīdas celiņi. Vilnas segas un grīdceliņus papildina arī M. Grīnfeldes, E. Lāces un E. Valaines linu dvieļi un sedziņas.
Ne tikai aušana, bet arī adīšana un tamborēšana prasa lielu devu pacietības. Ikviens meistars ar savām prasmīgajām rokām rakstos un dzīparos ieliek valkātājam dāvanā savu sirds siltumu un krāsu prieku, kas sakņojas latviešu etnogrāfiskajā rakstā. Te nu idejas var pasmelties R. Jātnieces, A. Podkalnes, B. Velšas, M. Piņķes, I. Hesas, V. Lešinskas, I. Kramas un S. Viļķenas darinājumos.
Sevišķu precizitāti un eleganci amatnieces demonstrē izšūšanas mākslā. Ikviens no izšuvumiem liecina par meistares prasmi, rāda viņas izdomu un punktualitāti. Šoreiz izšuvumus demonstrē I. Kizenbaha un S. Grīnberga.
Jauku akcentu un papildinājumu izstādei piedod P. Lakša un G. Gorohova savdabīgā keramika, kokamatnieka E. Pētersona koka trauki, I. Baumanes kaklasaites, kā arī K. Piņķes, I. Hesas un I. Žukas bižutērija, bet lapmežciemniece K. Strupe sevi piesaka ar pelēkos toņos ar rokām darinātu segu un spilvenu. It kā no malas izstādi vēro J. Frances gatavotais melnais kaķis, nu gluži kā no G. Bērziņa kādas karikatūras izmucis.
***
Pateicoties kaimiņu novadu atsaucībai, izstādes iekārtotājām I. Baumanei un A. Valdmanei, izstāde ir sākusi savu ceļu pie skatītājiem. Bet izstādes autorus un visus interesentus aicinām uz kopēju tikšanos Zvaigznes dienā – 6. janvārī 16.00 Kandavas novada muzejā!
Mums prieks, ka vēl reizi pārliecinājāmies, ka latviešu tautas māksla nav gājusi zudībā, tā attīstās arvien jaunās formās, paņemot līdzi senču gudrību, gaumi un tradīcijas.
Lai Jums visiem priecīgi Ziemassvētki un daudz radošu ideju Jaunajā gadā!
