Zelta rudens klāt, arvien zeltotāks kļuvis mežamalas bērzs un purpurā krāsojas kļavas. Ar katru dienu rīti kļūst vēsāki, debesīs tumši lietus mākoņi.
Zelta rudens skaistumu Dzirciema, Zentenes pusē, vērot devās Tukuma Speciālās internātpamatskolas 9. klases audzēkņi kopā ar audzinātājiem I. Rosicku un E. Ēvaldu.
Pie ozola un dabas takā
Kā pirmais apskates objekts bija Kaives Senču ozols, kas mūs pārsteidza ar savu senumu, varenumu, redzējām, ka koja smagos un nolīkušos zarus stutējuši «Latvijas Valsts meži» darbinieki. Nākošais apskates objekts bija Zentenes meža dabas taka, kura veidota ar «Latvijas Valsts mežu» atbalstu. Mūs sagaidīja un pa taku izvadīja mežzinis Jānis Rosickis. Skolēni mērīja augoša un arī vēju izgāztu koku garumu. Zentenes meža takā augošu koku garums turpat 45 m, bet apkārtmērs – trīs un vairāk metru. Jā, tādi koki – milzeņi – jāsaglabā apskatei nākošām paaudzēm, tāpēc šī meža daļa ietilpst liegumā. Ja meža dabas takā uzvedas klusu, var redzēt lapsas, dzirdēt dzeni strādājam, vāveres lēkājam pa zariem, bet iepretī bebrus, aizsprostus ceļot.
Skolēniem gājiens pa dabas taku bija kā vides mācību stunda, kur katrs sev varēja uzdot jautājumu: "Cik saudzīgs esmu pret dabu?! Cik lielas pūles jāpieliek, lai dižos kokus nosargātu apskatei nākošām paaudzēm?! Cik liels darbs jau ielikts, lai veidotu šo skaisto dabas taku?"
Pēc pastaigas mūs sagaida degošs ugunskurs atpūtas vietā un sulīgi āboli, bumbieri kā balva izturīgākajiem dabas takas veicējiem. Pie ugunskura sveicām savus dzimšanas dienas jubilārus ar rudens ziedu un saldumiem.
Spēlēs un darbos Dzirciemā
Tālāk mūsu ceļš veda uz Dzirciema «Bisniekiem», uz E. Birznieka-Upīša mājām, kur ekskursantus priecē jaunu elpu atguvusī E. Birznieka-Upīša dzīvojamā māja ar verandu. Mūs sagaidīja laipna muzeja gidu, kursa iepazīstinātāja ar muzeja eksponātiem. Īpaši uzmanīgi skolēni klētī vēroja senos darba rīkus, paši mala miltus un pārliecinājās, cik tas ir grūti.
E. Birznieka-Upīša dzīvojamā māja mūs sagaida ar karstu, izkurinātu maizes krāsni. Skolēnu uzdevums veidot maizes klaipiņus un šaut tos krāsnī. Mūsu brašajiem zēniem Edijam un Aivaram klaipiņi izdodas skaisti un arī krāsnī tos izdodas sarindot. Lai rudzu maizīte cepas!
Sēdot pie saimes galda, skolēni vienojās kopīgā dziesmā. Atceras dažus ticējumus. Gide mudina sakult ar koka karoti māla bļodiņā sviestu. Tad sekoja rotaļas pagalmā ar ratiņu braukšanu, ar kopīgām slēpēm pa zāli, kastaņu mešana mērķī. Sekoja sacensības ar garajām kājām, un tad jau arī maizīte krāsnī izcepusies.
Kamēr ēdam līdzi paņemtās pusdienas zem E. Birznieka-Upīša liepām, maizīte bija atdzisusi. Tā bija izcepusies garšīga, īpaši sātīga ar pašu sakulto sviestu. Paldies muzeja darbiniecēm par stāstījumu, par pārliecinājumu, ka viss izdodas tikai ar čaklu darbu!
Un jūra tik balta
Mūsu ceļš tālāk vijās cauri Engures mežiem līdz jūrai, kas todien bija rāma un balta. Pa jūras virsmu lēni peldēja vairāki balti gulbji.
Bet tad skolotāja Irina dod uzdevumu ekskursantiem veidot no jūrmalā esošiem materiāliem dekorus, balvas apsola vērtīgas. Divām komandām darbs rita aizrautīgi un izdoma nebija ilgi jāmeklē. Vienai komandai ātri bija gatavs «Ozols», kuru vēlāk nosaucām par «Kaives Senču ozolu», bet otrai komandai kaut kas līdzīgs E. Birznieka-Upīša pirtiņas logam, kurā mirdz dažādi dārgumi. Abas komandas dalībnieki saņēma pa balvai – konfekšu paku.
Vēl jautra pastaiga pa Engures molu, un tad jau jādodas atpakaļ uz autobusu. Un atkal par lielu pārsteigumu atrodam laipiņu, kuru veidojuši «Latvijas Valsts meži» darbinieki, lai saudzētu jūrmalas kāpu mežu zemsedzi.