Latvijā jau jūtamas pavasara vēsmas, un līdz ar to 16. marts – latviešu leģiona atceres diena. Kāpēc tieši 16. marts? 1944. gada marta kaujās Veļikajas krastos Opočkas sektorā pirmo un pēdējo reizi plecu pie pleca kopā cīnījās latviešu SS brigāde – 15. un 19. ieroču SS tanku grenadieru divīzijas.
Kāpēc radās latviešu leģions? Manuprāt, to radīja Baigais gads, deportācijas un genocīds pret latviešu tautu. Atmiņā vēl bija P. Stučkas sarkano bandītu neilgā, bet "izteiksmīgā" valdīšana. To, ko krustnešu pēcteči nepanāca 700 gados, sarkanie panāca nepilnos divos gados. Mēģinājumi iznīcināt mūsu tautas mentalitāti – darba tikumu, gadsimtos tautas gēnos mantotās garīgās vērtības un Dzimtenes mīlestību.
Kara liktenis izšķīra abas divīzijas. 19. ar smagām kaujām atkāpās līdz pat Kurzemes cietoksnim, kurš, kā ar ugunsjūru apjozta sala, palika neieņemts. Savukārt daudz cietusī 15. divīzija tika pārsviesta uz Vāciju pārformēšanai. Tālāk sekoja kaujas Pomerānijā un Lejassilēzijā. Daļa leģionāru nokļuva viņpus Elbai, daļa – GULAGā.
Arī pie mums, pansionātā «Rauda», notika piemiņas koncerts leģiona varoņu piemiņai. Ansambļa «Atvasara» izpildījumā skanēja leģionāru dziesmas, dzejoļu vārsmas, varbūt nedaudz vienkāršas, bet no sirds. Jo, kaut svešumā uniformā, šiem vīriem sirdī bija Latvijas saulīte. Mūsu pansionātā mīt divi leģiona cīnītāji – A. Justs un Z. Dzintars. Cilvēki, kuri izgājuši cauri mūsu tautas likteņdzirnām. Viņu paliek aizvien mazāk, citu pēc cita aizsauc aizsaules karapulki, bet tautas piemiņa ir nemirstīga tāpat kā Kalpaka gars, ko pierāda ikgadējie piemiņas pasākumi Lestenes Brāļu kapos un citviet Latvijā.
Ļoti gribētos, lai mūsu bērnos un mazbērnos degtu tāda pati Latvijas mīlestības dzirkstelīte, kā toreiz šiem leģiona varoņiem!