Augustā, kad visi Latvijas skolēni vēl atpūtās, uzņēmuma «Latvijas Valsts Meži» organizētās Meža olimpiādes dalībnieki, Zemītes pamatskolas skolēni Dace Bergmane, Artūrs Ostrovskis un skolotāja Olita Tutiņa, kā arī grupa meža darbinieku devās ekskursijā uz troļļu zemi Norvēģiju.
Tur Hamāras dabas skolā bija jāiepazīstas ar skarbo Skandināvijas valsts dabu un atpūtas iespējām.
Kad pēc septiņu stundu brauciena no Stokholmas prāmja ostas cauri Zviedrijai uz ceļa vidus pamanījām iezīmētas dzeltenas svītras, tas nozīmēja, ka esam jau Norvēģijā. Pa autobusa logu bija redzami lieli akmeņi un meži, pilni ar mellenēm, viršiem, avenēm un sēnēm. Mums, kārtīgiem latviešiem, nekādu nebija saprotams, kāpēc vietējie nelasa ogas un sēnes, kas lien vai pa logu iekšā!?
Hamāras dabas skolai ir kalnos sava nometnes vieta. To sākuši iekārtot vikingi pirms vairākiem gadsimtiem, kad viņi nokāpuši no kuģiem un sākuši nodarboties ar lauksaimniecību. Viņiem šis gājiens kalnos kopā ar lopiem un sadzīvei nepieciešamo bija divas dienas, mums – vairāk par stundu, braucot ar autobusu. Kalnos Norvēģijā ir maksas ceļi (8 līdz 12 lati), lai varētu kontrolēt un uzturēt ceļus kārtībā. Vietējie zemnieki jau maijā palaiduši ganībās savvaļa aitas un govis, tās tad arī brīvi staigāja gan pa lauku, gan pa ceļu. Tas bija liels pārbaudījums mūsu šoferītim.
Apmetnes vieta Akersatre atradās 666 m virs jūras līmeņa kalnos. Tur uzcelti 7 koka namiņi ar sūnu jumtiņiem, lai vasarā zem tiem būtu vēsi, bet ziemā – silti. Katrā namiņā – maza virtuvīte ar traukiem, «Joutul» krāsniņa, malkas kaste, pilna ar malku un divas istabiņas ar divstāvu lāviņām. Bez skolēniem tās var izmantot arī tūristi, kas Informācijas centrā izņem ceļa kartes un atslēgas (derīgas jebkuram namiņam), lai pēc pastaigām kalnos var kaut kur atpūsties. Visiem vietējiem zināms, ka jāatstāj nauda uz galda un jāieraksta ziņas žurnāliņā. Vietējiem nav pieņemts zagt. Ja atrod nozaudētu mantu, tad cenšas tās īpašnieku atrast. Paši vietējie neslēdz namdurvis.
Mūsu grupu vadīja Hamāras dabas skolas direktors Knuts. Vispār šajā skolā strādājot vīrieši, jo lai būtu atšķirība no mājām, kur pārsvarā saimniecību vada sievietes. Knuts vadīja pārgājienu kalnos. Mācīja skolēniem saskatīt atšķirības dabā – piemēram, to, ka 1 km augstumā aug vairs tikai kadiķi, sūnas, briežu ķērpji, mellenes un virši. Pa ceļam jebkurā ezeriņā var padzerties. Skolā māca, ka ūdeni nedrīkst piesārņot, jo katram reiz dzīvē var būt nepieciešams tīrs ūdens malks.
Norvēģija nav iedomājam bez troļļiem. Mūsu skolēniem arī bija izdevība kā troļļiem iet pa meža takām, klausīties putnu dziesmās, meža šalkās, redzēt pāri ezeram troļļus kustamies un vakariņojam, Grīga jauko mūzikas skaņu pavadībā. Vai tie bija īsti? Palika neatbildēts jautājums.
Norvēģu skolotāji daudz vairāk uzticas saviem skolēniem. Ļauj pašiem izbaudīt grūtības, jo varbūt dzīvē noderēs.
Pats lielākais pārdzīvojums visiem bija braukšana ar kanoe laivām pa kalnu upi. Skolai ir savas laivas ar visu aprīkojumu. Skolotāji sasēdināja visus pa trim laivās un katrs cīnījās, un patstāvīgi apguva māku laivu vadīšanā. Pirmais brauciens bija pret straumi un krāču apiešana pa krastu, bet atpakaļ gan bija jādodas pāri akmeņiem. Tā kā nevienam negribējās iekrist aukstajā ūdenī, tad visi rīkojās ļoti prātīgi.
Visspilgtākais pārdzīvojums bija Lillehameras olimpiskā centrā un Troļļu muzejā. Tie katrs veidoti ļoti pārdomāti. Daudz izzinošu vērtību. Olimpiskajā centrā vērojami stendi par olimpiādēm no Atēnām līdz pēdējām Pekinā. Bet troļļu muzejā varētu pavadīt vai visu dienu. Tur ir gan šausmu istaba, gan trīsdimensiju kino zāles un braukāšana ar kartingiem, laiviņām pa kalnu upi, brīvā kritiena krēsls un enerģētikas muzejs, kurā bez problēmām izskaidro ar uzskati fizikas mācību priekšmetu.
Laiks paskrēja ātri. Četras dienas pagāja, apgūstot "dzīves skolu". Pašiem bērniem bija jākurina krāsnis namiņos, jāgatavo brokastis, jānes ūdens no upes un jāsakopj apkārtne. Norvēģis Knuts ļoti slavēja latviešu bērnus par centību un sacīja, ka vēlētos tādus sagaidīt katru mēnesi pie sevis (ne tikai vienu reizi gadā). Pašu skolēni neesot tik centīgi. Mēs savukārt esam pateicīgi par uzņemšanu.
Vēl gribas pateikt paldies valsts meža darbiniekiem par sagādāto jauko atpūtu un novēlēt citiem skolēniem arī censties uzvarēt Meža olimpiādē. Tas ir to vērts!
