Tuvojoties Padomijas svētkiem – 7. novembrim – Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas kārtējai gadadienai, dzīvi palikušie buržuāziskie nacionālisti cēla galvu augšā. Jelgavā studenti taisīja nepatikšanas saviem dekāniem. Vai arī to darīja jelgavnieki uz studentu rēķina? Līmēja sabiedriskās vietās uzsaukumus latviešu tautai. Bet kādas brāļu tautas studenti šos svētkus svinēja Dobelē. Jau toreiz viņi nolēma izstāties no brāļu saimes, sasējuši bikšu jostas, uzmeta kaklā Valdim (Ļeņina piemineklim) un aicināja līdzi. Lai būtu drošāk, visādu veidu ballēšanās svētku priekšvakarā bija uz visstingrāko noliegtas.
Svarīgākais objekts – tribīne un tornis
Tad nu Oktobra iekarojumu aizstāvībai čeka pastiprināja apsardzi. Bija jau tumšs, kad 1961. gada 6. novembrī Aucē no armijas automašīnas izkāpa Dobeles tanku daļas karavīri: leitnants – kāds Padomijas plašumos pats sevi pazaudējis latvietis, kurš neprata latviešu valodu; jaunākais seržants, Rīgas puika Vilis Konrāds un ierindnieks, liela auguma sibīrietis Igors Pšeņicins. Pats par sevi saprotams, ka abi zaldāti bija bruņoti ar automātiem. Konrāds dienēja pēdējos mēnešus. Tikai nesen no Uļjanovskas viņš bija atsūtīts uz Dobeli. Juzdams, ka draud Kubas krasti, viņš bija pieteicies virszemnieku kursos, lai pieveiktu pēdējo pusgadu līdz demobilizācijai…
Leitnants palika Auces milicijā, bet abi zaldāti saņēma uzdevumu patrulēt pilsētas ielās un pēc noteikta laika ziņot leitnantam par stāvokli pilsētā. Sevišķi uzmanīgi vajadzēja sargāt divus objektus: traktoru Patērētāju biedrības sētā, kura piekabē bija iekrauta ar brezentu pārsegta jaunā tribīne, no kuras 7. novembrī vienīgās pareizās partijas vadītāji uzrunās tautu, un Auces pils torni, lai nakts melnumā kāds nesajauc krāsas un neuzvelk tajā Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Jāsāk ar iesildīšanos
Vakars bija vēss, tāpēc pirmā karavīru apgaita pa taisnāko ceļu beidzās pārtikas veikalā. Zaldāti nopirka puslitru degvīnu un trīssimts gramus poļu desas par diviem rubļiem kilogramā. Bažīgi to vēroja vietējie iedzīvotāji un trīs studenti. Nekas labs te nebija gaidāms. Tie krievi sadzersies un sāks šaudīties! Toreiz vēl ražoja īstu šņabi un pudelēm lika kārtīgus korķus. Seržants ātriem soļiem tuvojās studentiem un skaidrā latviešu valodā jautāja: "Vai kādam nav nazis ar korķa velkamo?" Vārds pa vārdam, un drīz vien abi dzimtenes sargi jau sēdēja siltumā – studentu kopmītnē pie svētku galda. Drošības dēļ automātus iebāza pie studentu darba drēbēm skapī un aizslēdza.
Arī leitnants bez darba nestāvēja. Kamēr milicijas pilnvarotais zvanīja pa telefonu un atbildēja uz zvaniem, viņš atvēra konservu kārbu «Menca eļļā». Ieliešanu gan namatēvs viesim neuzticēja… Kaut arī pilnvarotais atrunāja, pēc iestiprināšanās leitnants izgāja ielās. Nekur nesaticis savus padotos, viņš devās uz pili…
Sarga torni uz nebēdu!
Jau pa gabalu bija dzirdama skaļa un strauja mūzika. Pils zālē atpūtās Auces darbaļaudis. Tam, ko, nostājies pārpildītās zāles durvīs, leitnants ieraudzīja, viņš nespēja ticēt. Tad tāpēc milicis ielēja no otrās paštaisītās pudeles, kad kroņa šņabja pudele vēl nebija tukša! Visi viņi te ir uz vienu roku! Un leitnants atcerējās kara skolas izlaidumā skolas zampoļita ceļa vārdus: "Visvairāk Padomju varas ienaidnieku ir Rietumukrainā un Baltijā." Leitnants vairākas reizes samirkšķināja acis. Nekas nemainījās. Rēgs neatkāpās: muzikanti spēlēja «Šugerbušu». Pārģērbies privātās drēbēs, galvas tiesu par citiem garāks, zālē dejoja ierindnieks Igors Pšeņicins. Uz labā pleca, kur vajadzēja būt Kalašņikova automātam, bija topošās zootehniķes roka. Smaids karavīra sejā bija tik plats, ka varēja ietvert ne tikai savu partneri, bet arī zāli ar visu skatuvi. Strauji pārvietojoties, dejā viņš ievija dažus nacionālos elementus. Dejotāju pāriem pašķiroties, pazibēja jaunākais seržants Vilis Konrāds, arī privātās drēbēs. Viņš veikli pa zāli vadīja vietējo veikalnieci. Kā jau Rīgas puikam pieklājas, viņš mācēja dažas tūres vairāk nekā vietējie. Un seržants vēl bija šlipsi uzsējis! Viņam bija standarta augums un pēda. Daudz grūtāk, acīmredzot, bija uzpucēt ierindnieku. Uzlaikojot bikses, stirkšķēja vīles, un uzvilktas tās bija īstas trīskortelenes. Lai nomaskētu plikos stilbu galus, studentu konsīlijs nolēma atstāt kareivim kājās kirzas zābakus un bikšu galus iebāzt zābakos.
Noskaidrots, ka atpūtas vakaru zaldātiem organizēja zootehniķi, jo agronomi ziemājus jau bija apsējuši labākajos sējas termiņos un no Auces aizbraukuši.
Desmit minūtes pāri diviem balle beidzās, un drīz vien patruļas vecākais – seržants, leitnantam ziņoja, ka viņu dežūras laikā ārkārtīgi gadījumi nav bijuši. "Kur bijāt?" "Pilī." "Ko darījāt?" "Sargājām, lai pils tornī neuzvelk buržuāziskās Latvijas karogu." Un leitnants pats sev apsolīja – rakstīs ziņojumu augstākajam priekšniekam.
Abi zaldāti ne reizi neizšāva. Ar slotas kātu var izšaut, ar tukšu plinti gan ne – jo patronas viņiem nemaz nebija. Kad otrā dienā Auces iedzīvotāji pieteicās uz mītiņu, kas, stāvot uz neapgānītās jaunās tribīni, pilsētas partijas un valdības vadītāji un rajona labākais traktorists solīja visiem gaišo nākotni, leitnants nomierinājās. Bet seržants-latvietis un sibīrietis-ierindnieks jutās kā mājās. Daudzi pazīstami cilvēku viņiem nāca klāt, spieda roku un sveica svētkos. Vēlāk negatīvi uzlādētājam leitnantam padomu deva kāds vecāks pulka biedrs: "Nekas taču nav noticis. Uzdevums ir izpildīts. Ja vēlies līdz nāvei staigāt leitnantos, tad raksti!" To nu gan leitnants negribēja.