Irlavā notiek Mūrnieku tilta pārbūve, kā vēsta J. Vītola reportāža 29. maija avīzē. Iesāktie darbi saistīti ar tilta nostiprināšanu un modernizāciju, bet to mērķis nav senā, savdabīgā tilta restaurēšana, kas prasītu daudz vairāk laika un līdzekļu. Tādēļ šim komentāram nebūs lietišķas vērtības. Lai tas uzrunā lasītāju vienīgi kā vēsturiskās patiesības skaidrojums.
Ap 19. gadsimta otro pusi Irlavas un kādreizējā Grenču pagastā patiešām bijuši daudzi akmens mūra tilti un tiltiņi. Pazīstamākie bijuši trīs no tiem – Irlavas centra tilts, Sātu jeb Akmeņmuižas tilts (kādreizējā Grenču pagastā) un Mūrnieku tilts. Abi pirmie Otrā pasaules kara noslēgumā saspridzināti, bet Mūrnieku tilts noturējies: 1944. gada augustā, to spridzinot, ir sagrauta tikai vidējā tilta velve (arka jeb loks). Karam beidzoties, bojātā velve vienkārši aizpildīta ar akmeņiem un granti, brauktuves daļa nolīdzināta – un tilts savu mūžu turpinājis ar atlikušajām malējām arkām.
Ne vien Mūrnieku tilts, bet arī senais Sātu tilts – abi ir bijuši trīs velvju tilti. Tikai Irlavas centra tilts bijis īsāks, vienlaidu akmens mūra tilts – ar vienu velvi. Un ne bez iemesla. Garāka tilta nevajadzējis, jo tas celts pāri 19. gadsimtā rokām raktajam Abavas kanālam, kas vēlāk, 1920. gados, tāpat ar lāpstām arī tīrīts. Abavas kanāls – ko vairums mūsdienu iedzīvotāju uzskata par Abavas "īsto" gultni – tolaik ir bijis šaurs, ievu krūmiem apaugušiem, gleznainiem līkumiem un pasekls, jo galvenā ūdens masa tad plūdusi pa Abavas dabisko gultni, ko tagad dēvē par Vecupi. Tā tas turpinājies līdz Abavas kanāla bagarēšanai 1950. gadu beigās. Bagarēšana kanālu pārvērtusi lielā, dziļā, iztaisnotā grāvī, ūdenī iznīcinot dzīvību, kas joprojām gausi atjaunojas. (Tur vairs nemājos ne foreles, ne pērļu gliemenes.) Lielāko ūdens daudzumu kopš tā laika pārvieto Abavas kanāls, bet mūsdienu Vecupe – līdz «Straumēniem», kur tā atkal saplūst kopā vienā straumē ar kanālu – sausajās vasarās gandrīz aptur tecējumu, topot par "inkubatoru" odu miljoniem.
Tātad laikā, kad būvēts Mūrnieku tilts, Abavas jeb Vecupes gultne bijusi ievērojami platāka un ūdeņiem bagātāka. Kādā 19. gadsimta ģeogrāfiskajā kartē tilta apkaime iezīmēta kā stipri purvaina vieta. Varbūt abu šo iemeslu dēļ Mūrnieku tilts savulaik būvēts tik neparasti garš?
Lai aprakstīto tiltu senie attēli rosina lasītāju iztēli!
Pareizrakstības kļūda…vai varbūt neuzmanības…
Paldies par vērību! Izlabojām.
Vai tas ir svarīgi?
Kas?
Vēsture ir viena svarīga lieta!
nu labi – es neko nesaku par kurland un legionar vēsturi, bet diskusijas par to cik laipas pirms 18 paaudzēm ir tikušas pārmestas pār vietējo novadgrāvi??
Nepiekritīšu!
Cik daudzi nezin savas apkārtnes vēsturi?
Domājams, ka ļoti liela daļa ir tādu un jo īpaši starp jauniešiem. Tādēļ arī šādam rakstam ir vērtība, jo savādāk mēs piemirstam, ka arī tam, kas mums atrodas atkārt ir sava vēsture.
P.S. Vēl jau ir tāds vārds kā lokālpatriotisms un tas saistās arī ļoti stipri ar vēsturi…
Man nav nekāda naida pret vēstures racējiem, bet tajā pat laikā ir konkrēta sajūta ka tas viss top aizvien liekāks? un nevajadzīgāks? Cilvēks aizbrauc uz Īriju un knapi atcerēsies no kuras puses viņš vispār ir nācis, kur nu vēl kaut ko par tilta balstu detaļām. Tagad cilvēkiem ir sadti rokās digitālie fotoaparāti un šamie nespēj saņemties izskatīt pat savu pirms 5 gadiem bildēto bilžu gigabaitus, kur nu vēl ko senāku.
Es nesaku ka man tas patīk.
Ļoti labs teksts! Ar ko?, ar rekonstruētu īstas Latvijas attīstības ainu. “pārmest laipu…” vajadzēja tur, kur notika kāda darbība. Pirms-digitālajā laikmetā enerģija bija izjūtama tiešāk, ar sviedriem, arī asinīm. Senči neko (gandrīz!) nedarīja niekojoties, tweetojot vai seerfojot. Lai arī Latvijā paliks latvieši tik cik pēc Lielā Mēra – mēs zināsim kā atjaunot dzīvi, tieši pateicoties vēsturiskai atmiņai.