Savulaik populārajā dziesmā bija vārdi: "Eiropa mūs nesapratis, Eiropa mūs nepazīs"… Diemžēl šie vārdi arī atspoguļo reālo situāciju, vismaz jautājuma par Eiropas Savienības (ES) tiešo maksājumu sadali dažādu ES valstu lauksaimniekiem. Latvijas lauksaimnieki pret to protestēja 18. un 19. novembrī Briselē.
Lauksaimniecība diemžēl ir nozare, kurā saimniekošanas rezultāti nav atkarīgi tikai no zemnieku centības. To būtiski iespaido klimatiskie apstākļi, zemes dabīgā auglība, infrastruktūra (meliorācija, ceļi) u.t.t. Tiešo maksājumu mērķim vajadzētu būt radīt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus. Ņemot vērā šos faktorus, Vakareiropas zemēm atbalsta maksājumiem būtu jābūt mazākiem nekā Ziemeļeiropai (vismaz par diviem mēnešiem garāks augu veģetācijas periods, auglīgāka augsne, labāki ceļi u. c.) Diemžēl ES praksē viss ir tieši otrādi, tā valstīs ar lauksaimniecībai vislabākajiem nosacījumiem kā Nīderlandē, Beļģijā, Dānijā, Vācijā un Francijā tiešie maksājumi uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru ir 4,3 līdz 6,4 reizes lielāki nekā Latvijā.
Grūti pateikt, kādas "gudrās" galvas izdomāja formulas, ar kurām nosaka šo maksājumu apjomu. Paradoksāli, bet iznācis tā, kā Bībelē teikts: "Jo, kam ir, tam tiks dots un tam būs pārpilnība, bet – kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir." (Matejs evaņģēlijs 13. nodaļa).
Šādas politikas sekas ir acīmredzamas, lauksaimnieciskā ražošanā Latvija kļūst nerentabla, bet lauksaimniecība – par vienu no dārgākajiem hobijiem (to pārspēj tikai autosports un azartspēles). Rezultātā jaunieši, neredzot perspektīvu, laukus pamet, bet zemnieki, nevarot savilkt galus, zemi pārdod ārzemniekiem. Vai tiešām mēs esam kļuvuši tik internacionāli, ka mums ir vienalga, kam piederēs Latvijas zeme?
Beidzot kā viens no protesta demonstrācijas dalībniekiem vēlos dalīties iespaidos, kas mums radās ceļā uz Briseli un Beļģiju. Vispirms pievērsām uzmanību tam, ka gan Lietuvā, Polijā, Vācijā un Beļģijā lauku malā bija redzamas iespaidīgas cukurbiešu kaudzes. Acīmredzot cukurbiešu audzēšana un cukura ražošana tām ir rentabla un var sekmīgi konkurēt ar cukurniedru cukuru. Diemžēl mēs pārsteidzīgi likvidējām gan cukurbiešu audzēšanu, gan savas cukurfabrikas. Arī veikalos kaut kā neredzam solīto "lēto" cukurniedru cukuru. Bet – lai nu tas paliek uz dažu mūsu darboņu sirdsapziņas…
Mums bija iespēja arī iepazīties ar vienu no lielākajām piena lopu fermām Beļģijā (ar 200 slaucamām govīm). Tehnoloģijas ziņā nekādus brīnumus neredzējām. Govis tur nepiesieti tur boksos, mēslu izvākšana caur režģu grīdām un pašteces kanāliem, barības sadale ar mobilu barības izdalītāju – maisītāju, govju slaukšana neautomatizētā 2X8 "skujiņas" tipa slaukšanas zālē. No melnbaltajām govīm izslaukums samērā augsts, ap 8000 kg no govs gadā. Bet šeit vēlreiz varējam pārliecināties par to, ka Vakareiropas zemnieki saimnieko tā, kā uzskata to par pareizu un necenšas burtiski ievērot ES prasības. Tā šeit govis stāvēja ļoti blīvi un nebija nodrošināti 6 m segtas platības katrai govij.
Kopumā brauciens bija vērtīgs gan, iepazīstoties ar daudziem aktīvākajiem Latvijas zemniekiem, gan, gūstot zināmu pieredzi protesta akcijā.
Ceram, ka šī bija pirmā, bet ne pēdējā Latvijas zemnieku aktivitāte Briselē.
