Ir ziema, taču, paveroties pa logu, to nemana – Latvijā šobrīd valda pelēcība un drūmums. Tad nu mēs, daži aktīvisti, devāmies tālā ceļā, lai ieraudzītu balto un skaisto ziemu. Tā kā esam aktīvās atpūtas cienītāji, devāmies uz kalniem.
Kalni! Vai tie būtu ar roku aizsniedzami, vai tikai acu skatu pavadīti caur automašīnas logu – tie mūs vilina.
Cik tas maksā?
Braucienu plānot sākām tikai vienu nedēļu pirms izbraukšanas. Atradām interneta adresi http://inerchalet.de, kurā rezervējām mājiņu Dorfgašteinā, kas atrodas Zalcburgas reģionā Alpu kalnu pakājē.
Vienai nedēļai deviņām personām, neieskaitot divus mazuļus līdz divu gadu vecumam, tas izmaksāja Ls 620. Tātad, viena diena vienam cilvēkam vidēji izmaksāja Ls 10.
Aprīkojām savus auto ar jumta bagāžniekiem un navigācijām, kas mūsdienās ļoti atvieglo ceļošanu. Nokārtojām apdrošināšanu, jo bez tās kustēt gan nevar. Četriem cilvēkiem tas izmaksāja Ls 88. Viens no mūsu ģimenes ir snovbordists, kuram apdrošināšana bija dārgāka nekā slēpotājiem. Un 25. janvāra rītā ar trim mašīnām devāmies tālajā ceļā.
No Tukuma Dorfgašteina atrodas 1800 km tālu. Braucot bez naktsmājām tas aizņemtu 24 stundu ilgu braukšanas laiku. Tā kā visām trim ģimenēm ir mazi bērni, mēs izvēlējāmies nakšņot Polijā. Jāatzīst, ka pa šiem aktīvās ceļošanas gadiem man Polijas varenās āres šķiet sarukušas mazākas. Pirmajos caurbraucienos man tā šķita bezgalīga! It īpaši bezsniega periodā, kad pelēkbrūnā ainava aiz loga patiesi nogurdināja. Bet tagad – vai nu Polija sarukusi, vai pacietība pieaugusi, vai arī ceļu kvalitāte uzlabojusies.
Cenu ziņā esam sasnieguši Austrijas līmeni
26. janvāra vakarā sasniedzām savu galamērķi – Dorfgašteinu. Tas ir burvīgs Alpu kalnu ciematiņš. Apkārtnē ir gan lielas lauku sētas, gan omulīgi kalnu namiņi, gan greznas viesnīcas, kuru stils tiek ieturēts kokgriezumos un dažādu rokdarbu izstrādājumos. Tur viss spīd un laistās, radīts komfortablai, mājīgai atpūtai. Ir saprotams, kādēļ slēpotāji iecienījuši Austrijas slēpošanas kūrortus -vietējo iedzīvotāju sirsnības un pakalpojumu augstās kvalitātes dēļ.
Mūs sagaidīja smaidīga nama saimniece, kura izrādīja telpas un paziņoja, ka sadzīves atkritumi ir jāšķiro: stikls, plastika, papīrs un organiskie atkritumi atsevišķi. Es uzsveru šo faktu tādēļ, ka iemanīties to darīt prasīja zināmu piepūli, bet rezultātā – lielu gandarījumu, ka beidzot to darām. Vēl namamāte mums piedāvāja izmantot iespēju katru rītu saņemt svaigas baltmaizes bulciņas, kuras busiņš tai pieved pie mājām. Protams, par to pēdējā dienā bija jānorēķinās. Tas bija ērti, garšīgi un nebija dārgi.
Mitinājāmies mājas trešajā stāvā, kurā bija viss nepieciešamais – gluži kā savās mājās: trīs guļamistabas, vannas istaba, tualete un jauka ēdamistaba kopā ar virtuvi. Virtuves aprīkojums bijis nevainojams – ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna, kafijas automāts, tējkanna, mikroviļņu krāsns, pannas, katli, trauki utt.
Tā kā ēst gatavojām paši, visu nepieciešamo nācās pirkt vietējos pārtikas veikalos. Un varu iepriecināt un nomierināt, ka mēs esam sasnieguši to pašu cenu līmeni, kāds ir Austrijā.
Pat sapņi tik skaisti nerādās!
27. janvāra rītā visi devāmies iekarot kalnus. Nopirkām kartes, ar kurām var slēpot visās trasēs šajā ielejā. Pieaugušajiem uz sešām dienām tas izmaksā Ls 130, bērniem līdz 15 gadiem (ieskaitot) – Ls 65.
Ar pacēlāju cēlāmies 2027 m augstumā. Nostājoties Alpu kalnu virsotnēs, nāk prātā teiciens: "Par kalniem var būt skaistāki tikai kalni!" Debesis bija tik bezgalīgi zilas un sniegs tik balts! Tā ir veiksme būt kalnos, kad tie tevi sagaida ar savu nepiepildāmo skaistumu. Pat sapņi tik skaisti nerādās!
Jāatzīst, ka Austrijas trasēs ir ideāli slēpošanas apstākļi. Trases dalās: zilajās – iesācējiem, sarkanajās – vidējas grūtības, melnajās – sarežģītās. Arī pacēlāji ir vairāki: krēslveida, vagonveida un gondolveida-funikulieru pacēlāji. Trases strādā no 8.30 līdz 16.00. Tā kā kalnos tiek pavadītas daudzas stundas, ir padomāts par pusdienošanas iespējām. Ir vairāki krodziņi, kuros var laiski pasēdēt, klausoties austriešu dziesmās un nogaršojot gulašzupu, frī kartupeļus, strūdeli vaniļas mērcē un daudz citus, patiešām garšīgus kulinārijas brīnumus. Cenas ir patīkamā harmonijā ar kvalitāti un apkalpošanas kultūru. Piemēram, izslavētā strūdele, kura tiek pasniegta lielajā pusdienas šķīvī un iegremdēta kārdinošā vaniļas mērcē, maksā Ls 2,50 līdz 2,80. Uz šķīvja tās bija tik daudz, ka es galā netiku. Ar to es gribu pateikt, ka porcijas tiešām ir lielas! Par slēpēm un nūjām, kas atstātas pie speciāli izveidotiem koka statņiem, nav jāuztraucas, jo tās neviens nepaņems.
Piecas dienas no sešām, kuras pavadījām kalnos, spīdēja saule. Dienā gaisa temperatūra kalnos bija no 0°C līdz -4°C. Visas trases darbojās un bija ļoti labā tehniskā stāvoklī. Lai nenomaldītos un nenobrauktu kalna citā ielejas pusē, ir iespēja paņemt trašu karti, kurā viss ērti un pārskatāmi atspoguļots; arī trašu garums un grūtības pakāpe nobraukumam.
Ja ir vēlēšanās nonākt citā slēpošanas centrā – Bad-hofgašteinā, Bad-gašteinā vai Športgašteinā -, var izmantot "ski busa" pakalpojumus.
Vienam no mūsu ceļabiedriem nebija līdzi savu slēpju. Protams, tur visu var iznomāt, tikai jāreķinās, ka tas nav lēti. Slēpju noma sešām dienām izmaksāja Ls 65.
Viena pēcpusdiena Zalcburgā
Tā kā Zalcburga no mūsu apmešanās vietas atradās 80 km attālumā, nolēmām vienu pēcpusdienu veltīt Zalcburgas vecpilsētai. Burvīgu dabas ainavu ieskautas, mūsu automašīnas devās ceļā uz Mocarta pilsētu. 1997. gadā Zalcburgas baroka stilā veidotajai vecpilsētai tika piešķirts UNESCO pasaules kultūras mantojuma statuss. Staigājot pa vecpilsētas ieliņām, bija dzirdami slavenā komponista skaņdarbi ielu muzikantu izpildījumā. Par godu Mocartam ir atvērtas kafejnīcas un saldumu veikali. Vienā no laukumiem bija iekārtots tirdziņš, kurā varēja iegādāties ziedus, svaigus augļus un dārzeņus, sierus un suvenīrus. Šaurajās vecpilsētas ieliņās bija jauki Ziemassvētku un Lieldienu veikali, kur pārdošanā bija lietas, kas saistītas tikai ar šiem svētkiem. Īsāk sakot, guvām barību gan miesai, gan garam.
Kolekcionējot emocijas
Uz mājām izbraucām 2. februārī. Jāsaka, ka, braucot pa Austrijas bāņiem, kilometri lasās ļoti ātri. Ja tādi ceļi būtu līdz mājam, tad būtu pavisam jauki… Patīkams arī ir tas fakts, ka no robežām ir palikušas tikai pamestas ēkas. Visu garo ceļojumu izbraucot, vienīgā vieta, kur vajadzēja uzrādīt pases, bija Polijas viesnīcas, lai reģistrētos. Tā ka – lieka aizkavēšanās uz valstu robežām vairs nav kavēklis. Vakarpusē pirms Varšavas atradām naktsmājas – hotelī «Janosik», kas atrodas pie paša ceļa. Divvietīgais numuriņš ar brokastīm tur izmaksāja Ls 21. Bet brokastis ir tik bagātīgas kā dzimšanas dienas galds!
3. februāra rītā turpinājām mājupceļu. Ar navigāciju izbraukšana caur Varšavu aizņem 40 minūtes. Patiesībā mums ļoti paveicās, ka mājupceļš caur Poliju bija svētdienā, jo tad uz ceļiem smagās automašīnas var uz pirkstiem saskaitīt. No Tukuma Varšava, pēc navigācijas uzrādītajiem datiem, ir 700 km. Laiks bija jauks un saulains. Sniegu pa ceļam redzējām maz, kas liek nopietni aizdomāties par globālo sasilšanu.
Ar visu bijām apmierināti. Vienīgais, kas nepatika, bija garais ceļš. Nākamreiz domājam ceļu saīsināt, lidojot un tur noīrējot mašīnu.
Es neesmu faktu fane, es kolekcionēju izjūtas un emocijas. Tāpēc ka tās vairāk paliek atmiņā. Ja ir izbaudīti tādi kalni un tādas slēpošanas iespējas, ir vēlēšanās dalīties pieredzē un priekā arī ar citiem.
Latvijā šobrīd kā reiz valda baltums. Bet nu vienalga prieks par jums.