17. februāris – Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 140. jubilejas diena. Proti, 1868. gada 17. februārī biedrība dibināta. Par godu šim notikumam Tukuma pilsētas vēstures muzejā Pils tornī 15. februārī 16.00 paredzēts īpašs tematisks pasākums. Bet tagad – piedāvājam ieskatu biedrības vēsturē.
Uguns ir stihija, kuras savaldīšana izsenis nodarbinājusi cilvēku prātus un allaž likusi būt piesardzīgiem. Cīņā ar uguns spēku ļaudis palīgos savulaik ņēmuši buramos vārdus. Rītos, uguni kurot, to pārkrustīja un sacīja:
Kuries, mana uguntiņa,
Ledus kalnu starpiņā!
Div akmeņus apkārt liku,
Divi ledus gabaliņus.
Neaun kājiņas,
Necel spārniņus!
Viduslaikos ar uguns savaldīšanu pilsētās nodarbojās cunftes, bet 19. gadsimtā to darīja jau valstiskā līmenī. Tukumā 1868. gada 17. februārī nodibināja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) ar vācu pilsoni Bistramu priekšgalā. Tā bija astotā ugunsdzēsēju biedrība Latvijas teritorijā. Dibināšanas gadā biedrības pārziņā nonāca divas vecākās konstrukcijas rokas šļirces un uzcelts "šļirču nams". Tukuma BUB apkalpoja tuvākās apkaimes pagastus apmēram 20 km rādiusā: Smārdi, Slampi, Praviņas, Irlavu, Tumi, Vecmokas, Sēmi, Milzkalni.
Mundiera gods
1895. gada 8. jūnijā Ugunsdzēsības dienesta darbiniekiem noteica vienotu formu un tās nēsāšanas kārtību. Uzņemot biedrībā, ugunsdzēsējam izsniedza mundieri, jostu un krūšu nozīmi, kas atradās depo pārziņa sarakstā. Forma apliecināja ugunsdzēsēja īpašo statusu, un tā bija jāvalkā svinīgajos pasākumos, valsts svētkos un mirušo biedru pavadīšanā. 1931. gadā Iekšlietu ministrija apstiprināja Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju formas apģērbu; biedrības priekšniekam, "tam padotajām personām", komandas vadībai, dzēsējiem bija sava cepure, svārki, bikses, josta, uzpleči, rokas lentes.
Formu nedrīkstēja aptraipīt ar nepiedienīgu rīcību un uzvedību. Par to biedru varēja sodīt, aizliedzot nēsāt mundieri. Vēl 1934. gada 28. oktobrī par nepiedienīgu uzvešanos biedrības izrīkojumā BUB biedru Cemahu Veinreihu atstādināja no darbošanās biedrībā uz sešiem mēnešiem un aizliedza viņam nēsāt mundieri.
Ar zirgiem pie "špricmājas"
Dzēšanas darbs pilsētā allaž sagādāja daudz grūtību vājā dzēsēju aprīkojuma un ūdens ņemšanas vietu trūkuma dēļ. Pirmā Pasaules kara laikā inventārs bija daudz cietis, un nācās lūgt palīdzību pilsētas vadībai – rīku remontam un jaunu iegādei, kā arī malku "špricmājas" apkurināšanai. Policijas priekšniekam lūdza uzlikt zirgu īpašniekiem par obligātu pienākumu un bez atlīdzības – ugunsgrēka gadījumā būt ar zirgiem pie "špricmājas" ūdens vešanai.
1921. gada 8. martā biedrības valdes sēdē nolēma vērst pilsētas valdes uzmanību uz senāk obligāto pienākumu māju īpašniekiem – pie māju pumpjiem izbūvēt vēl augšējo ūdens cauruli, lai ugunsgrēka gadījumā ūdens būtu pieejams iepumpēšanai mucās.
Situāciju divdesmito gadu sākumā raksturo Latvijas ugunsdzēsēju kongresa organizācijas komitejas anketa, ko Tukuma BUB aizpildīja kā pieteikumu kongresam. 1921. gadā biedrībā bija 75 dzēsēji, 21 kārtībnieks un 20 pasīvie biedri. Savs depo un inventārs: 6 rokas šprices, 10 ūdens mucas, 30 ūdens spaiņi, šļūtenes 200 pēdu garumā ar caurmēru 2,5 collas. Signalizēšanai lietoja sprīkšķus un taures. Trūka 20 striķu kāpēju komandai un trepju, 10 ūdens mucu rati, 10 ūdens mucas, 100 asis šļūteņu, apģērbi un piederumi 50 ugunsdzēsējiem.
Jāatzīst, ka ar ugunsdzēsēju disciplīnu bija zināmas problēmas.
Reizēm ugunsdzēsēji izrādījās pagalam nedisciplinēti un atstāja ugunsgrēka vietu pat degšanas laikā. Meiers Fleišers par tādu rīcību 1924. gadā saņēma rājienu. Valdes sēdēs īpaši izskatīja III kolonnas un tās priekšnieka Leizera Štorma darbību, ko uzskatīja par nolaidīgu, bet biedrus – par piedauzīgiem, kuri maz apmeklē mācības. Situācija bija tik nokaitēta, ka sprieda pat par kolonnas izformēšanu.
Jaunajā valstī veidoja arī jaunus biedru sarakstus, un 1921. gada 20. maijā valdes sēdē izskatīja biedru reģistrācijas jautājumu. Izveidoja: kārtības kolonnu, kāpēju kolonnu, I sprici, II, III, IV kolonnu. Īpaša bija muzikantu kolonna jeb orķestris, kurā ieskaitīja ugunsdzēsējus no atsevišķām kolonnām. Biedrības sastāvā ietilpa arī Dāmu komiteja.
Par naudu un izpriecām rūpējās dāmas
Tukuma BUB finanšu avoti bija pašvaldības piešķirtie līdzekļi, aktīvo un pasīvo biedru naudas, ienākumi no dežūrām pasākumos, izrīkojumiem un loterijām, kā arī no citiem avotiem. 1929. gadā ieņēmumus BUB plānoja Ls 2 460 apmērā: no pilsētas līdzekļiem – Ls 1 000, biedru naudām – Ls 540, loterijām – Ls 400, dežūrām – Ls 160, citi ieņēmumi – Ls 360.
Būtiskus ieņēmumus deva pasākumi, sarīkojumi, gadskārtējā izloze. To organizēja Dāmu komiteja, ko ilgus gadus vadīja Olga Deičs. Arī Dāmu komitejai bija formas: melna vilnas kleita ar baltu apkaklīti un aprocēm, galvā – melna berete, kājās – melnas kurpes.
Organizējot pasākumus, viss tika stingri noteikts un reglamentēts. 1934. gada jūlijā, organizējot izbraucienu uz Engures jūrmalu, Dāmu komitejas priekšniecei un nodaļu jeb kolonnu priekšniekiem bija jāizziņo padotajiem par izbrauciena dalības kārtību: piedalās ugunsdzēsēji ar piederīgiem un paziņām; dalības maksa – Ls 1 no personas, kas iemaksājama līdz 25. jūlijam. Izbrauciena laikā 28. un 29. jūlijā viesiem bez iebildumiem bija jāpakļaujas komandanta Emīla Forkera rīkojumiem.
Uguni pakļauj zinošie
Apmācības komandām rīkoja katru mēnesi, organizēti bezmaksas sanitārie kursi ugunsdzēsējiem un Dāmu komitejas loceklēm. Komandējošo sastāvu aicināja pašizglītoties, pasūtot mēnešrakstu «Ugunsdzēsējs» un iegādājoties ugunsdzēsēju rokasgrāmatu kalendāru. 1938. gadā ugunsdzēsēju komandai bija deviņas kopapmācības, manevri, 37 nodaļu apmācības un seši citi izrīkojumi.
Karjeru biedrībā jeb dienesta gaitas ikviens parasti sāka kā vienkāršs dzēsējs. Piemēram, Emīls Forkers biedrībā iestājās 1904. gadā un 1926. gadā jau bija komandas virsnieks, bet 1938. gadā – goda biedrs.
Ugunsdzēsēji ikdienas darbā bija rūpnieki, tirgotāji, domnieki u. c.
1874. gada februārī dzimušais Jēkabs Ieva bija domnieks un revīzijas komisijas priekšsēdis, apmeklējis Tukuma pilsētas skolu, dienējis cara armijas 113. kājnieku pulkā, bijis ierēdnis Kurzemes zemnieku lietu komisijā, policijas ierēdnis Jelgavas policijas pārvaldē, Tukuma apriņķa policijā un augstākos policijas amatos Pēterpils guberņā no 1910. līdz 1917. gadam. Latvijas Republikā kādu laiku vadījis Iekšlietu ministrijas administratīvo departamentu. No 1924. gada – Rīgas apsargāšanas un slēgšanas akciju sabiedrības direktors rīkotājs un priekšsēdētājs. Vēlāk aizgājis pensijā un darbojies privātos un pašvaldības amatos. No 1933. līdz 1937. gadam viņš bijis Tukuma Viesīgās biedrības priekšnieks. Tukuma BUB valdes loceklis – no 1905. līdz 1911. un no 1938. līdz 1941. gadam; 1918. un 1919. gadā – kolonnas priekšnieks, no 1931. līdz 1938. gadam – biedrības priekšnieka palīgs, no 1935. gada – goda biedrs.
Parasti jau Tukumā lieli ugunsgrēki nenotika. Vidēji gadā plosījās ap 10 līdz 15 ugunsgrēki.
1936. gadā dega 11 reizes, deviņas – Tukumā un divas – laukos. Lielāks ugunsgrēks izcēlies 19. maijā. Uguns nelaime sākās tajā pašā vietā, kur 1865. gadā – kur patlaban atrodas «Parex» bankas ēka -, un apdraudēja visu pilsētas centru, tādēļ aicināja palīgā kaimiņu ugunsdzēsēju komandas no Kandavas, Slokas un Rīgas Jūrmalas. Ugunsgrēkā ievainoti divi dzēsēji, nodega pieci nami.
Tomēr 1938. gadā ugunsgrēku skaits pārsniedza visus iepriekšējos, un komanda aicināta piedalīties 26 ugunsgrēku dzēšanā. 1938. gada 18. decembrī divdesmit grādu salā, dzēšot ugunsgrēku slimnīcā, vīri izmantoja abas motoršļirces, rokas šļirci un divus hidropultus. Dzēšanu vadīja komandas virsnieks Ansis Eglītis, piedalījās 47 komandas locekļi.
***
Pirms ugunsdzēsēju jubilejas pārskatot materiālus muzeja krājumā un īpaši pateicoties aktīvistam, ilggadējam ugunsdzēsējam Arnoldam Šulcam, savākts daudz fotogrāfiju par biedrības darbību. Krājumu varētu papildināt ar fotogrāfijām, kas uzņemtas ugunsgrēka laikā, un priekšmetiem, kuri saistīti ar ugunsdrošību, īpaši jau pēckara laikā. Tādējādi ceram uz sadarbību ar jums, lasītāji! Ja varat piedāvāt interesantus materiālus, zvaniet pa tālr. 631 24348 vai nāciet uz Tukuma muzeju Harmonijas ielā 7.
Tukuma brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības hronika
* 1868. gada 17. februārī biedrība dibināta.
* 1920. gadā biedrība atjauno darbību.
* 1923. gadā apstiprina jaunos ugunsdzēsēju biedrības statūtus.
* 1930. gadā Saeimā pieņemts Ugunsapkarošanas likums.
* 1931. gadā apstiprināta jaunā forma.
* 1936. gadā lika pamatakmeni jaunajam Tukuma BUB depo.
* 1938. gadā dega Tukuma slimnīca Raudas ielā 6.
loti labs teksts