Tukumnieks lielpilsētā

Pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš iesākušās mācības augstskolā. Galvaspilsētā pienācis rudens, atnesot pirmās sārtās lapas un pārdomas par to, kas tad īsti ir palicis mājās – manā Tukumā. Klusās ielas un pazīstamās sejas uz ielām nomaina nemitīgā lielpilsētas burzma un steiga. Dažreiz šķiet, ka laiks skrien pārāk ātri, neatliek laika apstāties un padomāt par neikdienišķām lietām, par skaisto laiku, rudeni, kurš nemanot ir pienācis, izkrāsojot Rīgu pašās skaistākajās krāsās, it kā viss paskrietu garām, nemaz nemanot.

Kas ir tas, kas visvairāk pietrūkst? Pietrūkst māju sajūtas, ģimenes, sava kaķa un viss, kas saistīts ar mājām, pietrūkst pašas ikdienišķākās lietas, kuras kādreiz šķita tik pašsaprotamas un nenozīmīgas. Katru reizi, atbraucot mājās, pārņem sajūta, ka esi vietā, kurā patiešām iederies un kur tevi gaidīs vienmēr.

Pirmie iespaidi par studenta dzīvi. Jā, sākumā neviltots prieks par piešķirto brīvību, kas beigās izrādās nekas cits kā paša lielās, patstāvīgās dzīves sākums, kurš atnes ne mazums atbildīgu brīžu, kuru smagums gulstas tikai un vienīgi uz paša pleciem, un vilšanos, jo ne viss ir tik skaisti un viegli, kā sākumā šķitis.

Bet vienmēr jau ir kāds saules stariņš sirdī, kurš neļauj padoties un liek doties tālāk. Pirmais, ko izdarīju, kad atbraucu uz Tukumu, aizgāju garā pastaigā pa Durbes parku, gribēju izjust Tukuma rudeni sev blakus, to nezūdošo mieru un klusumu, ko lielajā Rīgā pat meklēdams neatradīsi. Apstājos un vienkārši izjutu lapu čaboņu zem kājām un silto rudens sauli sildām pakausi, es biju mājās.