Tepat pašā Tukuma centrā tiešām ir Kalkuta. Uzrādīt tiešu adresi gan būtu bīstami, jo tad trim vīriem zudīs arī šis jumts, pēdējais, kas viņiem atlicis. Viena daļa gan no jums var atpazīt vietu… Bet mums un viņiem vēl jo vairāk ir jāriskē, jo nekas cits jau nav vairs atlicis.
Jau gadu desmit laikā vēroju, ka Anatolija Kirilova sajūtas un spējas izdzīvot liecina no vienas puses par cilvēka apbrīnojamo spēju izturēt neiespējamo, bet no otras – ka viņa labklājība un viņa dzīve ir rādītājs tam, vai vietējā sociālā sistēma spēj ko darīt arī tiem cilvēkiem, kas ir tuvu bīstamajai robežai vai pat ir to pārkāpuši… Patlaban stāvoklis viņam šķiet gana nopietns, ja jau Anatolijs met kaunu pie malas un ir ar mieru mani vest izrādīt Tukuma Kalkutu – vietu pašā Tukuma centrā, kur pagaidu mājas atradis gan viņš, gan vēl divi viņa likteņa biedri… Tas gan tā zīmīgi – Anatolijs tik dziļi atveras tūlīt pēc tam, kad esmu uzrakstījis tekstu publiskajai telpai – par vajadzību rosināt kopīgi veidot izstādi par šī gada skarbākajām vietām un notikumiem gan Tukuma novadā, gan Latvijā. Tā būtu iespēja mums patiešām ieraudzīt Latviju, kāda tā ir, un tas būtu arī labs veids, kā šogad sagaidīt un tuvoties 18. novembrim. Jo skarbāk un reālāk ieraudzīsim dzīves reālijas, jo pastāv lielākas iespējas (vismaz cerības par to), ka kaut kas arī varētu mainīties. Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka Tukumā ieraudzīšu to pašu skatu, ko pirms dažiem gadiem Kalkutā, nu neticētu… Bet nu skats ir līdzīgs gan vizuāli, gan sociāli…Te nu tas ir. Pateicoties Anatolija drosmei.
Divi vārdi par Anatoliju patlaban
Šobrīd – 64 gadi, pirms diviem gadiem, pateicoties sociālās darbinieces Laimas Zaķes uzstājībai, ir kļuvis nedaudz civilizētāks – ir ticis pie pensijas – patlaban Ls 70 mēnesī. Pārgulēt Tukuma patversmē ir beidzis tāpēc, ka tur no viņa iekasē 2 latus diennaktī, tātad ēdienam paliek ap 10 latiem mēnesī.
Jau ilgāku laiku vēlējās dzīvot Raudas pansionātā, šobrīd no ārsta ir saņēmis izziņu (tā atrodas Tukuma sociālajā dienestā), kas apliecina – Anatolija kāju stāvoklis ir tāds, ka patiesībā bez pavadoņa viņš īsti pārvietoties nevar. Bet, ņemot vērā Raudas pansionāta augstās izmaksas, kāda jauka jauna Tukuma sociālā darbiniece Anatolijam sacīja:
– Tevi Raudā neņems, kamēr tu tiešām uz ielas pakritīsi un tevi neaizvedīs ar ātro palīdzību…Tev pensija tik maza un mūsu budžets tik nepietiekams, lai par tevi piemaksātu…
Anatolijs pats par šī brīža savu stāvokli liecina:
– Vēl jau kaut kā pa ielu pavilkties varu. Šmaukties negribu, dažkārt gan iznāk pakrist. Ko darīt, nezinu, īsti kārties arī negribas…
Vēl Tukuma Kalkutā bez Anatolija dzīvo Aleksandrs Matvejčuks un Vilnis, kuru gan šai brīdī nesastapu, jo viņš kā reizi bija devies rīta apgaitā…
Aleksandrs ir 46 gadus jauns, ir bijis otrās grupas invalīds, bet grupu nepagarināja, tagad ir bez uztura līdzekļiem:
– Cik ilgi jau šeit dzīvo?
– Divas ziemas pārlaidu patversmē, bet šeit pavadu vasaras… Pārtieku no tās naudiņas, ko iegūstu, krājot un nododot metālu, vācu arī tukšās pudeles.
– Vai tad bezmaksas ēdienu vairs Tukumā nedod?
– Nē, no vasaras līdz 1. oktobrim to vairs nedod.
Pirms nonācis neceļos, Aleksandrs strādāja celtniecībā, bija ģimene. Ir pieaudzis dēls…Tagad kontakti ar tuvākajiem pārtrūkuši.
Arī Vilnis esot tā ap gadiem 50. Jā, jā, abi ar Aleksandru viņi ir vecumā, kurā paši vēl par sevi varētu parūpēties, viņiem tiešām kāds varētu pasniegt makšķeri, ar ko savu dzīvi sakārtot – varbūt, tas būtu vietējās sociālās sistēmas uzdevums… Varbūt, tās Eiropas 100 latu stipendijas domātas arī šiem vīriem… Bet kādam jau būtu ar viņiem jārunā, kādam būtu viņi jācivilizē…
Bet Anatolijs gan ir vīlies vietējā sociālajā sistēmā, viņš arī necer, ka šī publikācija te ko līdzēs…Viņš gan, gluži kā kādreiz cara laikos ticēja caram, ka viņš labs, tic, ka varbūt viņam var līdzēt šī gala pirmais cilvēks – mēģināšot iet uz tikšanos ar Juri Šulcu…Varbūt, viņš var…palīdzēt nokļūt Raudā. Varbūt tiešām, lai mēģina. Mēģināts nav zaudēts.
Bet citādi – Tukuma Kalkuta ir arī kāda šī brīža Latvijas dzīves zīme. Jā, jā – var jau teikt (droši vien arī objektīvi), šobrīd bez šiem cilvēkiem taču cieš arī daudz godīgāki cilvēki, kas visu mūžu dzīvojuši normālu dzīves veidu, daudzbērnu ģimenes, bērni…Taisnība. Bet, ko darīt ar šiem? Vai arī uz viņiem attiecas tikai parastā sociālā politika – "tiec pats ar sevi galā" un "maksā 2 latus par pārgulēšanu patversmē"? Bet tikmēr šie vīri pārlaiž naktis Tukuma Kalkutā…
Pagaidām jau var, vēl mati nesasalst. Un labi, ka ir vismaz tāda mājvieta atrasta un ceru, ka arī pēc šīs publikācijas tā viņiem netiks atņemta… Cerēt uz kaut ko vairāk? Var jau būt, jo īpaši pēc tam, kas Anatolijs būs saņēmies un ticis pie sarunas ar vietējo vadoni. Ir jau cerības, ka ķēniņš vienmēr labs…labāks par citiem.
Bet tas, ka Tukuma trūkumcietējiem vasaras laikā bez brīvā šķīvja zupas bija jāiztiek, gan ir mazliet dīvaini…
