5. oktobrī Sātu draudzei svētki – baznīcas 230 gadu jubilejas svinības.
Baznīckalnā pakāpusies un ar laukakmeņu sētas valni apjozta, jau 230 gadu stāv Sātu baznīca. Tās tuvumā krustojas seni maģistrālie lielceļi, pa kuriem gadsimtiem ilgi cilvēku paaudzes ir mērojušas ceļu uz Tukumu vai uz Saldu un Kuldīgu – uz Kandavu vai uz Dobeli un Jelgavu. Bet no visām pusēm iztālēm labi saskatāms, apkārtnei svētību devis baltais Sātu dievnams.
Astoņas verstis no mācītājmuižas
Sātu baznīcas priekšvēsture ir sena. Pirms 400 gadiem [Šeit un turpmāk – Herberta Stegenburga (1920-2007) nepabeigta manuskripta vairāki varianti par Sātu draudzes un baznīcas vēsturi Sātu baznīcas arhīvā. Viena varianta kopija Mendes ģimenes kolekcijā.] neliela koka baznīciņa – Kurzemes hercoga Jēkaba vecmāmiņas (hercoga Gotharda Ketlera atraitnes Annas) dibināta – sākusi darboties tagadējos Jaunsātos, Priedulu kapsētas tuvumā – zemā un mitrā vietā. Tāpat kā pie citām senajām baznīcām, mūsdienu Abavniekos bijusi arī mācītājmuiža (pastorāts), kas vēl līdz pagājušā gadsimta 20. gadiem Sātu draudzes ganiem un viņu ģimenēm sniedzis pajumti un nodrošinājumu materiālajai dzīvei. Kad vecā baznīciņa savu mūžu nokalpojusi, pirms gadiem 350, nākošais Sātu baznīcas nams (tāpat kā iepriekšējais – no koka un ar salmu jumtu) jau krietni tālredzīgāk būvēts kalnā – pašreizējā vietā (jeb "8 verstis no mācītājmuižas"). Bet arī tas, turpmākajos kara un mēra gados nekopts, bijis gandrīz sabrucis, kad par savas kases līdzekļiem hercogs Pēteris Bīrons pavēlējis Sātos celt jaunu, taču nu jau mūra baznīcu – tādu, kāda tā redzama mūsdienās. Baznīca būvēta apmēram divus gadus, 1778. gadā iesvētīta un nosaukta Svētā Pētera vārdā. Gadu vēlāk kā pateicība Pēterim Bīronam metālā izkalta hercoga monogramma – «PB», kas joprojām grezno baznīcas ieeju.
Mūsdienās izcilā Sātu baznīcas telpas akustika, domājams, panākta 1839. gada pārbūves rezultātā, kad tikuši pacelti ēkas griesti.
Baznīcciems un Dieva lauki
Sāti kā vietas apzīmējums rakstu avotos minēts agrāk nekā pirmā baznīca šai apvidū – jau 15. gadsimta Livonijas ordeņa lēņu grāmatās. [Agris Dzenis. «Latviešu lēņvīri Tukuma un Kandavas novados»// “Neatkarīgās Tukuma Ziņas". Tukuma gadagrāmata 2004 – Tukums: SIA Novadu Ziņas, 2004.- 98. lpp.] Valodnieciskā izpēte vietas apzīmējumam atsedz tādu jēdzienisko nozīmi, kas vietvārdu Sāti pārsteidzošā veidā saista ar baznīcu: senajā latviešu valodā darbības vārds “sātināt" (sakne tāda pat kā vietvārdam!) nozīmējis “svētīt, dot svētību". (Radnieciskus vārdus “sāts" un “sātīgs" lieto vēl mūsdienās.) [K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca divos sējumos II – R: Avots 1992., 159.lpp.]
Sātu baznīcai arvien bijusi zināma ietekme uz tuvāko apkārtni, kaut arī tā pietiekoši izvērtēta nav. Agrāk – līdz 20. gadsimta sākumam – zemnieku mājas visapkārt Baznīckalnam sarunvalodā esot dēvētas par Baznīcciemu. [Mirdzas Zelmenes (dz. 1930.) mutvārdu atmiņas par tēva Edvarda Zelmeņa stāstīto.] Tajā varētu būt ietilpušas kādreizējās «Gala Rojas», «Vidus Rojas», «Rozemnieki», «Ērģelnieki» (mūsdienu «Gaismas»), Sātu krogus (mūsdienās – veikala) ēka, «Šuvas» un «Bierandi». Kaut arī trūkst vēsturiska apstiprinājuma sātinieku sevišķai dievbijībai vai čaklai baznīcas apmeklēšanai, tomēr Sātu ļaudis auglīgākos tīrumus esot cildinājuši par Dieva tīrumiem vai Dieva kalniem (Dieva ielejām). Baznīcu ar tās tuvāko apkārtni, kas nepārtraukti saistījusi cilvēku uzmanību, tauta neformāli ir uzlūkojusi par Sātu centru – atšķirībā no netālās Akmeņmuižas (Grenču pusmuižas), kam plašākā kontekstā sadzīves "centra" loma nav piešķirta. [Sabrukušās 19. gadsimta Akmeņmuižas (sarunu valodā – Akmiņmuižas) vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies ēka ir dzīvojamais nams «Akmeņnieki» Abavas labajā krastā pie Sātu tilta.]
Un zvanu skaņas tālu skan
Atmiņās par 20. gadsimta sākumu un pirmo pusi visai bieži tiek minētas apkārtnē dzirdamās Sātu baznīcas torņa zvana skaņas. Baznīcas dzīvē piedalījušies 1912. gadā celtās [Latvijas Valsts Vēstures arhīva (LVVA) 905. fonds, 1. apraksts, 133. lieta. ] Grenču pagasta nabagmājas iemītnieki, kas bijuši arī regulāri dievkalpojumu apmeklētāji. [Vēlāk – pēc Otrā pasaules kara – Grenču pagasta nabagmāja pārtapusi līdz 1976. gadam pastāvējušā pansionātā «Atpūtas», bet mūsdienās tā pārbūvēta par dzīvojamo māju «Atvasaras».] Viens no viņiem ik sestdienu baznīcas tornī iezvanījis svētvakaru, bet svētdienās stundu pirms dievkalpojuma ar zvanīšanu aicinājis dievlūdzējus. 30. gados "īstais" zvaniķis esot bijis vācietis Špekte. Dievkalpojuma laikā Špekte un nabagmājas Jancis (ar Pirmajā pasaules karā zaudētu kāju) esot uzraudzījuši baznīcēnu pajūgus, kas sieti "pie venteriem" (slitām) abpus baznīcas vārtiem – pasvieduši zirgiem pa siena klēpim vai uzkāruši kaklā auzu kuli. No saimniekiem par to viņi saņēmuši atlīdzību. [Mirdzas Zandbergas, dzim. Strungas (1924-2004), atmiņas 2001. gadā. Pierakstījusi mazmeita Baiba Saulīte. Mendes ģimenes kolekcija.]
Saknes – dziļi vāciskas
Kopš pašiem baznīcas pirmsākumiem līdz 1925. gadam Sātu baznīcā viens pēc otra sludinājuši tikai vācu tautības mācītāji, un tie – kaut nereti Baltijā dzimuši – sevi dziļi apzinājušies par vāciešiem. Viņu dzīvesvieta bijusi astoņu kilometru attālā Sātu mācītājmuiža. (Mācītājmuižas jeb pastorāta ēka parka vidū Jaunsātu pagasta Abavniekos nav saglabājusies.) Tāpēc var saprast lielo atsvešinātību – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – starp latviešu draudzi (līdz Pirmajam pasaules karam pastāvējusi arī vācu draudze) un tās mācītājiem. Sātinieki savu mācītāju ir redzējuši tikai dievkalpojuma laikā baznīcā un, iespējams, pēc skata viņu tik tikko pazinuši.
19. gadsimta beigās, kad cariskā ierēdniecība radījusi pārmērīgi lielus šķēršļus Irlavas skolotāju semināram, ko Kurzemes vācu muižniecība un garīdzniecība joprojām gribējusi paturēt savā ietekmē, semināra direktora G. Sadovska pleciem uzvēlusies smaga nasta. Vairīdamies no neizbēgamas divkosības, sarežģītajos apstākļos semināru vadot, studentu iecienītais teologs Gustavs Sadovskis nolēmis savu dzīvi veltīt tikai baznīcai un semināra direktora krēslu atstājis. Pēc Sātu draudzē jau agrāk (1884- 1887) nokalpotiem trim gadiem viņš 1897. gadā no Irlavas pārcēlies uz Enguri, turienes draudzē kalpodams līdz mūža beigām.
Pēc viņa Sātu draudze par savu mācītāju (1888-1906) ieguvusi redzama vācbaltiešu mācītāja – latviešu valodas, folkloras, etnogrāfijas, Latvijas vēstures pētnieka un arī gudra sabiedriskā darbinieka Augusta Bīlenšteina dēlu Emīlu Bīlenšteinu. (Baznīcas metriku grāmatu ieraksti apliecina viņa teicamo latviešu valodas izjūtu un prasmi.) 1893. gadā dievkalpojuma laikā Sātos uz mācītāju bez iemesla raidīts revolvera šāviens. Incidenta vaininieks gan vēlāk atzīts par garīgi slimu, [Inta Dišlere. Jubilāres godā.// Laikraksts “Tukuma Ziņas" 1998.- 15. decembris], tomēr E. Bīlenšteina prestižs šai gadījumā cietis. Vēlāk E. Bīlenšteins savu garīdznieka ceļu Latvijā pārtraucis, iespējams, šejienes latviešu 1905. gada revolucionārās pretdarbības dēļ. Jau 1893. gadā Sātu pastorātā (Jaunsātos) viņš izveidojis mācību un audzināšanas iestādi zēniem, bet pedagoģisko darbu turpinājis (1906-1910) kā Liepājas reālģimnāzijas direktors. [Lexikon deutschbaltischer Theologen seit 1920 – No 57.]
Emīla Bīlenšteina amata pēctecis (1907-1914?) – mācītājs Augusts Raisons par sevi gan atstājis tikai sliktas atmiņas. Ļaunprātīgi izmantodams savu sabiedrisko stāvokli, viņš, piemēram, neganti vērsies pret Jāni Ēdolfu – Irlavas pagastskolas skolotāju un Irlavas izglītības biedrības vadītāju [LVVA 628. f., 1.apr., 5. lieta], ar saviem apsūdzības rakstiem beidzot panākdams ļaužu iecienītā J. Ēdolfa aiziešanu no Irlavas. Sātu «Vaķu» māju saimnieka 1900. gadā dzimušais dēls Leons Jansons mūža nogalē pierakstītās atmiņās parodējis Augustu Raisonu, sludinām Sātu baznīcā: "Mācītājs – vācietis ar pāršķeltu lūpu – Raisons sprediķoja apmēram tā: "Alzo, kas iekš tā Dēv`, kurš valdī par vis` zem`…" " [Leons Jansons. Atmiņu stāsts – manuskripts, 2. burtnīca. Dzimtas pēcteču īpašums. Kopija Mendes ģimenes kolekcijā.]
Kad Latviešu Folkloras krātuvē meklēju Sātu apkārtnē savulaik pierakstītas teikas, vienu teiku tur uzgāju arī par Sātu baznīcu:
“Reiz Bilderiņu mācītājam (domāts kāds no Bilterlingu dzimtas mācītājiem, kas trijās paaudzēs Sātu draudzē kalpojuši 18. un 19. gadsimtā) gadījies braukt vēlā Jaungada vakarā gar Sātu baznīcu, kur katru svētdienu viņš noturējis dievkalpošanu. Bet toreiz ne Vecgada, ne arī Jaungada vakarā dievkalpošanas nebijis. Braucot mācītājs ieraudzījis apmēram 100 soļu no lielceļa atrodošos baznīcu apgaismotu. Viņš licis kučierim pieturēt, tad abi sadzirdējuši baznīcā dziedam. Kad kučieris piebraucis tuvāk, mācītājs gājis uz durvīm, kas bijušas vaļā, un ieraudzījis baznīcā draudzi. Mācītājs tūdaļ devies pie dievgalda un sācis skaitīt lūgšanu. Te uzreiz sacēlies vējš, baznīca palikusi tumsā, arī draudze pazudusi … Mācītājs gājis ārā – bet durvis bijušas ciet. Tad viņam ienācis prātā skaitīt pantiņu:
“Mīļais Jēziņ, atver man,
Es priekš Tavām durvīm kļaujos,
Saņem manu nopūšan`,
Es no Tevis neatraujos."
Durvis atvērušās. Mācītājs izgājis pie kučiera, sacīdams: ” Lai nekad vairs tā nenotiek, ka mana baznīca svētkos paliktu tumša un ka tajā nebūtu dievkalpošanas!" [Latviešu Folkloras krātuve 83, 42]
