Starptautiskās Teātru dienas priekšvakarā… ir tik ļoti… nekādi

2003. gada 17. oktobrī UNESCO pieņēma Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzību. Latvija to ir atzinusi un parakstījusi, kas uzliek par pienākumu nodrošināt tautas mākslas kolektīvu radošo nepārtrauktību, attīstot un pilnveidojot tautas mākslas izpausmes.

Intensīvie fantāzijas kurbulēšanas apstākļi

Jau trešo mēnesi Latvijas un tostarp arī Tukuma tautas mākslas kolektīvi pietur cieši savilkto taupības jostu. Šis stāsts vairāk vai mazāk līdzīgs visiem pilsētas mākslinieciskiem kolektīviem, taču korektuma labad nerunāšu visu vārdā. Tās tomēr ir un paliek manas ļoti personiskas un pamatotas pārdomas, bet vēl vairāk – tāda režisora izjūtas, kam ir tā laime vadīt vienu no redzamākajiem Latvijas teātriem «Brīvā versija» (droši vien ne jau nejaušības labad Latvijas enciklopēdija gatavo šķirkli par Tukuma «Brīvo versiju»). Kas šobrīd atbild par UNESCO Konvencijas izpildi? Šī likuma izpildi šobrīd garantē viens vienīgs kolektīva vadītājs, kuram, atsaucoties uz krīzi, jāstrādā BEZBUDŽETA JEB FANTĀZIJAS INTENSĪVAS KURBULĒŠANAS APSTĀKĻOS. Pat visnozīmīgākie radošie Forumi, kur izcīnīta valsts līdzdalības vieta, kā piemēram, Ej Ejiodo pilsētā Andalūzijā, kur augusta beigās notiks 10 labāko Eiropas teātru iestudējumu parāde (desmitniekā iekļauta «Brīvās versijas» izrāde «Kritušais eņģelis»), iet secen. Līdzekļu trūkums degvielas iegādei kultūras nama transportiem neļauj piedalīties republikā notiekošajos pasākumos, nemaz nerunājot par līdzdalību kaimiņvalstu ielūgtajos festivālos. Pavīd jau arī doma par kolektīvu vadītāju bezalgas atvaļinājumiem vasaras garumā. Atliek vienīgi nenoticēt šim cinismam Tukumā, pilsētā, kura it kā veidojas par sevi cienošu pilsētu. Pilsētu, kurai ir tādi Tautas mākslas kolektīvi, kādi reti kurai pilsētai…

Izrādi bez naudas neiestudēt

Interesanti, kādu pilsētas budžeta ietaupījumu dotu šis pāris simtu latu atsavinājums? Vai tad kādam nav skaidrs, par kādām nieka kapeikām strādā kolektīvu vadītāji? Dotācija, ko līdz šim tautas kolektīvu uzturēšanai ik gadu piešķīra Tukuma pilsētas dome, šogad ir kaut kur iestrēgusi, jo līdz šim brīdim nav nosaukts neviens cipars, ar ko var rēķināties teātris. Acīmredzot šaurais kultūras izpratnes redzesloks jeb "prāta saulīte" par tautas mākslas kolektīvu eksistenci man liek (ar nožēlu) atgādināt, ka dziesmu, iespējams, var nodziedāt bez naudas, bet jauniestudējumu, izrādi nav iespējams līdz izrādīšanas līmenim novest, ja tur nav ieguldīti līdzekļi. Katrai izrādei ir savdabīgi, specifiski rekvizīti, kostīmi, tērpu detaļas, aksesuāri, un turklāt klāt jauna "ķibele", ko noteikusi dramaturgu ģilde, proti, lai iestudētu latviešu oriģināldramaturgu lugu, ir jānoslēdz līgums ar autoru. Kā nekā intelektuāls īpašums. Un par intelektuāla īpašuma lietošanu ir jāmaksā. Skaidri un loģiski.

Kāda izskatās pievienotā vērtība? Dramatiska. Ja teātris nesaņem noteiktu dotāciju, kura jau pat "treknajos" gados bija katastrofāli zema, bet bija iespēja trīsreiz vairāk līdzekļu piesaistīt no projektu konkursiem (arī šie fondi – donori – patlaban ir dīkstāvē), tad teātris var eksistēt tikai radošu ieceru līmeni.

Krīze nozīmē pārskatīt tēriņus, ekonomēt, bet tā nenozīmē radoša kolektīva darbības pārtraukšanu. Otro mēnesi Tukuma tipogrāfijā sastādītie izrādes afišu un programmu maketi gaida apstiprinošu signālu par kolektīva dotācijas piešķiršanu, lai tūdaļ tās tiktu iespiestas. Vai šis fakts liecina par taupību? Kam kalpo "funkcionāri" Tukuma pilsētā, ja triju mēnešu laikā netiek nekas darīts? Var būt vai nebūt kāds pasākums vairāk vai mazāk Tukuma pilsētas kultūras kartē, tas neizšķirs pilnīgi neko (metropoles tuvums un kultūras daudzveidība to pat pieļauj), bet Tautas mākslas kolektīvi ir Tukuma pilsētas lepnums un gods. (Neticu, ka posts). To atgādināsim arī jaunai Tukuma novada Domei, kuras jaunievēlētie deputāti cerams jēgs un spēs domāt kultūrpolitikas līmenī un spēs arī sakārtot "KULTŪRAs PĀRVALDI" Tukuma pilsētā, to pamatīgi analizējot un reformējot un, protams, sakārtojot kadru jautājumu pēc profesionalitātes, erudīcijas, radošās kapacitātes un kadru tālāku skata leņķi par savu deguna galu.

Svētki būs

Ak, jā, bet ko tad TEĀTRA DIENU sakarā?! Vispirms lielu lielais PALDIES mūsu teātra fantastiskajiem skatītājiem, kuru ar katru izrādi, ar katru jauniestudējumu kļūst vairāk un vairāk, un visiem taču skaidrs, ka mazā «Azotes» zāle ir sen daudz par mazu, bet sapnis par ilgi gaidīto remontu tā arī kā gaistoša mirāža var atnākt tikai sapnī un glāstoši mierināt: "Ilgoni, esi mierīgs, tas vismaz tuvākos 10 gadus nedraud. Miedz, dēliņ, izgulies!"

Žēl, ka pagātnes kļūdas un Tukuma neizlēmība paņemt kredītu un sakārtot centrālo pilsētas kultūras iestādi, kā to izdarīja Dobele, Jēkabpils, Preiļi, Balvi, Gulbene, Ventspils, Kuldīga, ir tik sāpīgas cilvēkiem, kas šajā kultūras iestādē strādā. Var direktori nākt, aiziet, un nekas nemainīsies (jo vaina ne jau direktoros meklējama), ja kultūras iestādes sakopšana nekļūs par Tukuma pilsētas kopīgu rūpi.

Bet svētku rītā pamodīšos ar patiesu pateicību (par saviem teātra kolēģiem, draugiem vispirms, protams, arī iestādē strādājošiem cilvēkiem, ar kuriem satiekos katru rītu un vakarā atsveicinos) un lepnumu par to, ka teātrim – studijai «Brīvai versijai» izdevies vairāku desmitu gadu garumā stāvēt pāri šausminošiem Tukuma provinciālisma apmēriem un godam pārstāvēt valsti (tostarp arī Tukuma pilsētu) Pasaules nozīmīgos teātra dzīves Forumos. Un vēl… atnāc 30. martā 19.00 uz izrādi «Aizvien tāpat» un pārliecinies, ka labsirdība ir mūsu pusē, pat ja manas refleksijas teātra dienu priekšvakarā ir sanākušas manam prasīgumam (pirmkārt, pret sava paša darbu) atbilstošas, bez svētku aromāta.