Ar jēdzienu «durvis» – manas izjūtas vispirms ir plašums. Ar to es saprotu, visa telpa, gan istaba, gan dzīve ir atvērta. Ja es to salīdzinu ar bērnu, tad viņam tā ir konkrēta vieta, pa kurām var ienākt un iziet. Durvīm vienmēr vajadzētu būt vaļā, lai bērns redz durvīm gan vienu, gan otru pusi – abās telpās lai viņam ir drošības sajūta, ka tās vienmēr var atvērt un aizvērt, lai telpa nebūtu noslēgta, lai nejustu saspiestību. Ja es jūtu durvis kā kontaktu ar citiem, tad es to saprotu kā dzīves telpu. Bērnam tas varētu patikt, jo viņš tad nejūtas viens, pamests. Iespēja iziet un ienākt būtu tas pats kā atvērtas durvis – plašums un nav baiļu sajūtas palikt slēgtā telpā. Ja es skatu to kā skatu uz pasauli – tas bērnam ir jaunas zināšanas, drošība, stabilitāte. Domāju, ka tas bērnu uzlādē pozitīvi un vedina uz jaunā izzināšanu.
Ar jēdzienu «uz sliekšņa» – manas izjūtas ir atkal plašums. Šīs izjūtas bērnam varētu patikt jo atkal ir drošības sajūta, ka telpa ir liela un plaša gan vienā gan otrā pusē. Ja manas izjūtas ir nedrošība, bailes, ka durvis var neatvērt, ka gribas mājās – domāju, ka arī bērnu tas varētu ietekmēt negatīvi, jo arī viņš nejutīsies droši un stabili, arī viņa izjūtas būs ļoti līdzīgas šajā situācijā. Vajadzētu bērnu pārliecināt, ka slieksnis vienmēr ir pārkāpjams un aiz tā ir drošība un stabilitāte.
Ar jēdzienu «aizdurvē» manās izjūtās tas izpaužas kā maz telpas, maz redzu, kas notiek apkārt, nekontaktējos ar citiem, jūtu bailes un jūtos kā nosodīta. Skatoties no bērna pozīcijas varu teikt – šajā situācijā bērns jutīsies ļoti slikti, viņu noteikti māks bailes, un viņš jutīsies ļoti nedroši un pat apdraudēti. Ar šādu šaurību bērns nespēs sadzīvot un visu laiku meklēs iespēju no tās izkļūt. Taču mums pieaugušajiem ir pēc iespējas ātrāk šī situācija jānovērš, dodot drošību un stabilitāti – runājot ar bērnu, pieglaužot viņu sev tuvāk, samīļojot un iedrošinot.
Ar jēdzienu «pie aizvērtām durvīm» – manas izjūtas ir šādas – redzu tikai durvis, šaura telpa, esmu telpā, esmu ārpusē un vispār man šī situācija nepatīk. Bērnam šī situācija varētu asociēties ar šaurību, ar noslēgtību un ierobežotu vidi. Mums ir jāpalīdz no tās izkļūt – iedrošinot par to, ka durvis var gan aizvērt, gan atvērt un telpu var paplašināt. Ja bērnam ir tikai aizvērtas durvis, tas liecina, ka viņa skatiens negrib neko vairāk skatīt un mums ir jāpalīdz ieraudzīt vairāk par šīm „aizvērtajām durvīm”.
Veselais – Tas ir vesels ābols, bumbieris, citrons, galva, cilvēks, mati, debesis, kokosrieksts, māja, burkāns. Tas ir tad, kad varbūt slims atveseļojas. Vesels cilvēks dabā. Grib visu mūžu būt vesels.
Puse – Tas ir pusābols, puskokosrieksts, pusbanāns. Tā ir pa pusēm lapa, viss, kas ir uz pusēm. Puse no daļas, pusīte maizes šķēles, puse no lielās bulkas.
Skaistais – Skaistais esi tu, auklīte, mamma, puķes, taurenis, kaķis, princese, māsa, kleita, zirdziņš, mati, rotas, gailis. Skaistais ir smuks cilvēks, šķēres ir ļoti skaistas, dabā dzeltena zāle.
Neglītais – Māja, koki tagad, pagrabs, musors, pušums, šķūnis, sagriezta ace, zirneklis, zirnekļa tīkls, asinis, nav kārtīgs apģērbs, nav smukas mantas, neglīti mati, trimeris.
Esošais – Cilvēks, zīdainis, saule, zibens, mākoņi, lietus, pazīstamais draugs. Tas ir draugs, kas gatavo ēst, kopā taisa datorus, zāģē malku, taisa vilcienus. Tas ir tas, ka es esmu jau bijis. Ka es esmu es – tikai es.
Neesošais – Tas ir tas, kas nav. Gaiss, dūmi, gāze. Nav pazīstams kādam cilvēkam. Neiet kopā kafejnīcā. Nenāk ciemos, neko kopā nedara. Es neēsmu dzīvs.
Patiess – Ka saka patiesu, patiesa mīlestība, patiesa īstenība. Saka patiesību, cilvēki saka- tā būs. Tā ir īstenība, tam tic. Es esmu patiesība. Es esmu patiesais cilvēks, normāls cilvēks. Normāls, nevis patiess.
Nepatiess – Melo, stāsta muļķības. Nepatiesa mīlestība. Cilvēki stāsta- tā nav patiesība. Nepatiesi ir tad, ja mēs strādāsim tur, bet tā nav. Ja to nedara. Es esmu patiess, normāls cilvēks, man nepatīk patiess.
Dzīvais – Cilvēks, dzīvs dabā, puķe, koki, dzīvnieks, zeme, tu, taurenis. Dzīvs cilvēks un viņš vēl dzīvos. Pārāk jauns un viņš vēl dzīvos ilgus gadus. Dzīvos ļoti daudz gadus. Pats esmu dzīvs.
Nedzīvais – Siena, grīda, griesti, skapis, kūts, ķēdīte, zīmulis, laterna, tualete, akmens, dinozaurs, lego, zābaks, gulta. Miris cilvēks, viņa dzīve ir beigusies. Viņš rītā mirs. Esmu miris. Mana vecmamma ir nedzīva.
Redzams – Māja, krēsls, kaste, lelle, kluči, tāfele, soma, burti, koks, krāns, dārzenis, papīrs, telefons, es. Daba ir redzama.
Neredzams – Gaiss, gāze, elektrība, vējš, stikls, pērkons. Ka neredz jūras zāles. Ļoti maziņa puķīte. Taurenīša oliņas. Skabargas. Neizaudzis zobiņš, netīrumi. Tavas kājas zem galda.
Būtiskais – Suns, gulbis. Viss ir būtiskais. Es esmu būtisks. Es esmu būtisks kā daba. Man būtiski patīk puķe. Man patīk būtisks koks.