Tukuma meiteņu ģimnāzija ir iestāde, kura, runājot par Tukuma vēsturi, parasti minēta tikai garāmskrejot. Tiesa, arī tās mūžs bija īss – nepilni 20 gadi. Parasti pavasaris rosina nedaudz intensīvāk runāt par sievietes vietu sabiedrībā, viņas pienākumiem un tiesībām. Varbūt tāpēc tagad būtu īstais laiks pavērt šo Tukuma vēstures lappusi.
20. gadsimta sākums daudzām Tukuma meitenēm deva iespēju mācīties. Līdz 1901. gadam, kad tika atvērta Tukuma elementār- jeb pirmmācības skola, meitenes izglītību varēja iegūt tikai privātskolās. Mācības pirmskolā kopā ar zēniem bija iespējamas tikai izņēmuma kārtā. Taču aizvien vairāk bija to vecāku, kas vēlējās dot izglītību savām meitām. Pašvaldībai trūka līdzekļu šīs izglītības iestādes atvēršanai un uzturēšanai. Pilsētas galva Kārlis Mirams atbalstu skolas ierīkošanai lūdza Rīgas mācību apgabalā un tādu arī saņēma.
1902. gadā atvēra Tukuma meiteņu skolu. Tā kā valsts deva līdzekļus skolas uzturēšanai, tad direktoru un skolotājus iecēla Rīgas mācību apgabals. Par direktori iecēla Aleksandru Petrovu.
20. gadsimta sākumā Tukums bija cariskās Krievijas guberņas teritorijā ar izteiktu rusifikācijas tendenci. Attiecīgi arī jaunatvērtajā skolā mācību valoda bija krievu. Mācību programma zēnu un meiteņu skolās bija atšķirīga. Tomēr skolai bija piekrišana un skolnieču netrūka. Pēc diviem gadiem izrādījās, ka ir pietiekami daudz vecāku, kuri vēlējās savām meitām dot labāku izglītību. Pilsētas dome un skolas direktore atbalstu lūdza mācību apgabalā.
1904./1905. mācību gadā tika atklāta Tukuma Sieviešu proģimnāzija, tur varēja turpināt mācīties sieviešu elementārskolu beigušās meitenes.
A. Petrova panāca, ka skola varēja īrēt telpas pilsētas domes namā, Lielā ielā 38 (tagad Lielā ielā 31). 1909. gadā tā jau bija pilna ģimnāzija ar septiņām klasēm un tika atvērta arī 8. – pedagoģiskā klase.
Pēc desmit gadiem
Skolas uzturēšanas pamatkapitāls bija paredzēts no skolas naudām. Tā bija jāmaksā jau sagatavošanas klasē. 1913. gadā sagatavošanas klasē skolas nauda sasniedza 30 rubļus gadā, bet astotajā tā jau bija 100 rubļu, kopsummā budžetā ienāca pāri par 14 000 rubļu. Pilsētas pašvaldība to papildināja ar 2 700 rubļiem, bet no Rīgas mācību apgabala, tas ir, no Valsts kases ienāca 2 000 rubļu.
Lielākā naudas līdzekļu daļa – vairāk nekā 16 000 rubļu – bija nepieciešama skolotāju algām. Direktores alga bija 75 rubļi mēnesī. Ar ģimnāzijas uzraudzības padomes lēmumu vairākām meitenēm dažādu iemeslu dēļ skolas nauda tika atlaista, kopsummā tie bija 600 rubļi. Gandrīz 2 000 rubļu tērēja telpu uzturēšanai – īrei, apkurei, apgaismošanai un vairāk nekā 400 rubļu bija algas apkalpojošam personālam. Tā kā tas bija skolas jubilejas gads, 75 rubļi tika paredzēti skolas desmitgades atzīmēšanai. Un, tā teikt, dod dievam, kas dievam pienākas, un ķeizaram… 75 rubļi tika paredzēti arī Romanovu dinastijas 300 gadu atzīmēšanai.
Skolotāji
Mācību programma meiteņu ģimnāzijā atšķīrās no pilsētas zēnu skolas mācību programmas. Eksakto priekšmetu stundu skaits bija ievērojami mazāks. Uzsvars tika likts uz valodām. Samērā daudz stundu tika atvēlēts rokdarbiem, dziedāšanai, dejošanai. Skolotāji galvenajos priekšmetos bija krievu tautības un mācību apgabala iecelti. Ieskaitot direktori un pedagoģiskās padomes priekšsēdētāju, skolā strādāja 20 pedagogi.
Skolotāju pamatsastāvs bija sievietes. Bet mācīja arī vīrieši. 26 matemātikas un četras dabas zinību stundas bija Rīgas politehniskā institūta absolventam Porfenijam Kavokinam. Viņš iekārtoja kabinetu arī praktiskajām nodarbībām, kas bija retums provinces meiteņu skolās. Darbā izmantoja jaunākos atzinumus. Alga viņam bija 162 rubļi un 91 un 2/3 kapeikas. Aritmētikas skolotāja bija K. Ždanovskaja.
Lielākais stundu skaits tika atvēlēts krievu valodai un literatūrai. Krievu valodu mācīja divas skolotājas. 14 stundas vecākajās un sešas stundas vidējās klasēs bija A. P. Krivickajai, kura pildīja arī skolas pedagoģiskās padomes sekretāres pienākumus un mēnesī saņēma 113 rubļus un 75 kapeikas.
Jaunākajās klasēs krievu valodu mācīja P. Dobičina.
Mācīja arī latviešu valodu, bet latviešu valodai kopā ar dziedāšanu bija paredzētas tikai astoņas stundas, un tas bija mazāk nekā deju stundām. Latviešu valodu un dziedāšanu mācīja pamatskolas pārzinis Jēkabs Balcars.
Vācu valodas 30 stundas mācīja tukumniece, skolotāja Otīlija Henning jeb tante Tilā, kā viņu sauca skolnieces.
Krievijā par aristokrātisku tika uzskatīta franču valoda. Skolas mācību programmā bija iekļautas 22 franču valodas stundas. Franču valodu mācīja Olga Holostova. Vēsturi (13 stundas) un ģeogrāfiju (astoņas stundas) prasmīgi mācīja Pēterpils sieviešu augstāko pedagoģisko kursu absolvente Domna Ribakova.
Ticības mācību pasniedza katrai konfesijai atsevišķi, turklāt – dzimtajā valodā. Luterticīgajām latvietēm 10 stundas vadīja pilsētas skolas skolotājs Fridrihs Jansons un draudzes mācītājs Gustavs Matisons, vācu luterticīgajām sešas stundas mācīja vācu draudzes mācītājs Magnuss Fleišers, pareizticīgajām astoņas stundas priesteris – Joanns Jansons.
7. un 8. klasē mācīja arī pedagoģiju. Lai arī tika piekopta krievu valodas apgūšanas, tā teikt, dabīgā metode, kur latviski neprotoša skolotāja ar bērniem sazinājās kā vista ar zoslēniem, sagatavošanas klasē strādāja latviete – skolotāja A. Grīsliņa. Rokdarbu skolotāja bija Antoņina Vozņesenska.
Deju skolotāja bija Pēterpils Lielā teātra māksliniece Emīlija Sadovskaja. Viņas vadībā tika rīkoti skolas sarīkojumi, kas bija visai iecienīti. Reizēm tie notika Viesīgās biedrības namā. Tad parasti tika uzaicināti pilsētas skolas un komercskolas audzēkņi.
Glītrakstīšanas un zīmēšanas skolotājs bija Pēteris Gagajevs. Viņš savas skolnieces iepazīstināja gan ar mākslas vēsturi, gan zīmēšanas tehniku. Gada beigās skolnieču labākie zīmējumi parasti tika izstādīti.
Karš izjauc ierasto
1913. gadā Tukuma sieviešu ģimnāzijā mācījās 242 skolnieces.
Sagatavošanas klasē bija 20 skolnieces, no 1. līdz 7. klasei vidēji mācījās trīsdesmit skolnieces. Astotajā klasē meiteņu skaits krasi samazinājās, un parasti bija tikai nedaudz virs desmit. Tā bija pedagoģiskā klase, kurā bija augstākā mācību maksa, ne katra to varēja atļauties maksāt.
Pēc astotās klases beigšanas jauniete ieguva tiesības strādāt par skolotāju elementārskolā, taču absolvente augstskolā iestāties nevarēja.
Pirmais pasaules karš izjauca ierasto darba ritmu. Neierasti agri – 1915. gada aprīlī – Tukuma meiteņu ģimnāzijā noslēdzās mācību gads. Tukuma iestādes tika evakuētas, daudzi tukumnieki devās bēgļu gaitās un tika izklīdināti pa visu plašo Krievzemi. Aleksandra Petrova Gatčinā atvēra privātskolu, kur mācīties uzaicināja arī Tukuma ģimnāzijas meitenes, bet strādāt – ģimnāzijas skolotājus. Lielākā daļa ģimnāzijas skolotāju arī pieteicās, bet meitenes bija devušās uz dažādām vietām. Trūkstošo kontingentu papildināja no citām Latvijas vietām sabraukušo ģimeņu meitenes. Tā kā mācības notika krievu valodā un skola paguva iemantot labu slavu, tad jau nākamajā gadā tajā pieteica arī vietējo iedzīvotāju atvases. 1918. gadā pēc revolūcijas Krievijā skolu slēdza.
Modernie divdesmitie
Vēl nebija paguvusi norimt kara darbība, kad tukumnieki sāka atgriezties savā pilsētā. No ģimnāzijas skolotāju saimes pārbrauca Jēkabs Baltcers. Pamazām ieradās aizvien vairāk tukumnieku, tai skaitā arī meitenes, kuras savu izglītības ceļu bija uzsākušas Tukuma sieviešu ģimnāzijā, turpinājušas dažādās Krievijas mācību iestādēs.
Lida Sīpola 1914. un 1915. gadā Tukuma sieviešu ģimnāzijā, no 1915. līdz 1917. gadam Čerdinas sieviešu ģimnāzijā, 1917. līdz 1918. gadam – Iļjinskas sieviešu ģimnāzijā; Marija Marta Trautmane – no 1915. līdz 1918. gadam Rževas sieviešu ģimnāzijā; Anna Eleonora Upeline – no 1912. līdz 1915. gadam Tukuma sieviešu ģimnāzijā, no 1915. līdz 1917. gadam – Tukuma sieviešu ģimnāzijā Gatčinā, no 1918. līdz 1920. gadam – Mstoslavas sieviešu ģimnāzijā.
Atgriežoties Tukumā, jauninājumu bija daudz: bijušajām meiteņu ģimnāzijas audzēknēm mācības bija vidusskolā kopā ar zēniem. Par skolotājiem strādāja gandrīz tikai vīrieši, vienīgi franču valodu mācīja Maija Kette. Pēc vidusskolas beigšanas izglītību varēja turpināt augstskolā. Un pats galvenais – mācīties varēja dzimtajā valodā.
Bet kurš gan būtu varējis iedomāties, ka dzimtā valoda sagādās arī problēmas! Izrādījās, – daudzi termini, svešā valodā apgūti, satraukuma brīžos rautin rāvās būt pasakāmi.
Tukumā darbojās divi laikraksti, kur strādāja vīrieši. Laikrakstos tika uzsākta polemika par modernajām sievietēm. Lai arī par daudziem jautājumiem laikrakstu slejās spriedumi ir atšķirīgi, sieviešu jautājumā visi vienoti skuma pēc maigajām un romantiskajām būtnēm, kuras nomainījis lietišķais sieviešu tips. Vīrieši bija nesapratnē par to, ko tad īsti sievietes vēl vēlas. Viņām atļauts kulturāli darboties – spēlēt teātri, dziedāt korī. Par neprātīgu tika atzīta sieviešu vēlme darboties biedrībās, viņām atļauts darboties tikai biedrību dāmu komitejās. Arī 1928. gadā noraidīja priekšlikumu sievietes uzņemt par biedrēm Tukuma Viesīgajā biedrībā. Toties biedrības Dāmu komitejas pienākumos ietilpa gādāt, lai biedrības izrīkojumiem būtu gana labi cepts un vārīts, gan gaumīgi un bagātīgi klāti galdi.
Pat vēlēšanās sievietes varēja piedalīties, proti, izvirzīt savus vīrus par kandidātiem Tukuma pašvaldību vēlēšanās. Tā Olga Krieva ar savām domu biedrenēm par kandidātu pieteica savu vīru Jāni Krievu.
Laika gaitā no izglītības jomas sievietes gandrīz pilnīgi izstūmušas vīriešus. Bet ģimnāzistes? Kā nu kura. Daudzi vecākās paaudzes tukumnieki vēl atceras savu pamatskolas skolotāju Martu Trautmani. Viņa iesāka mācīties Tukuma sieviešu ģimnāzijā. Kara gados bija spiesta mācīties Rževā. Atgriezās. Bija Tukuma pilsētas vidusskolas 1922. gada absolvente, līdz 1944. gadam – Tukuma pamatskolas skolotāja, lika zināšanu pamatus mazajiem tukumniekiem un bija visai cienījama. Viņai bija paveicies ar franču valodas skolotājām, kuras izraisīja interesi par šo labskanīgo valodu un vēlmi padziļināt savas valodas zināšanas. Strādājot skolā, Trautmane pabeidza Rīgā franču valodas institūtu, pēc tam uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Otrreiz karš pārtrauca zinību apgūšanu. Šoreiz skolotāja bija spiesta doties svešumā rietumu virzienā, diemžēl – uz neatgriešanos.
Bet bērnībā ieliktā interese par franču valodu nezuda. Līdz 1950. gadam Marta Trautmane Vācijā studēja Heidelbergas universitātē. Pēc pārcelšanās uz ASV studijas turpināja Ņujorkā, Kolumbijas universitātē, un ieguva maģistra grādu franču un romāņu filoloģijā. Dažādi ir tukumnieču likteņi…
