Esmu ļoti pateicīgs par laikraksta man dāvāto privilēģiju – pirms Ziemassvētkiem jūs uzrunāt… kas savā ziņā izrietēja no likteņa man dāvātās privilēģijas trešo reizi pabūt Mātes Terēzes galvenajā pilsētā – Kalkutā. Bet daudzas ceļošanas, tai skaitā svētceļošanas ne vienmēr cilvēkus ir padara labākus (tā saka Ķempenes Toms), tādēļ domāju, ka visprātīgākais ir ļaut jūs uzrunāt pašai Mātei ar viņas vārdiem no grāmatas «Viss iesākas ar lūgšanu», ko izvēlējos un nopirku Kalkutā, jo likās, ka tajā ir tā vēsts, kas ir tik ļoti svarīga mūsdienu Latvijā…
Šos tekstus atlasīju un iztulkoju, domājot tieši par šiem Ziemassvētkiem un mūsu cilvēkiem. Pārmaiņas, kuras visi Latvijā sagaidām, izrādās, var iegūt tik vienkārši. Ir tikai viens cilvēks uz pasaules, kurš mums ir jāpārveido – tie esam mēs paši. Māte apgalvo, ja iegūsim Dieva elektrības pieslēgumu, tas ir iespējams…
"Mūsdienu modernajās istabās jūs redzat elektrisko gaismu, kuru var ieslēgt ar slēdzi. Taču, ja nav savienojuma ar galveno spēkstaciju, tad gaismas nebūs. Ticība un lūgšana ir savienojums ar Dievu, un, kad tas ir nodrošināts, tad seko kalpošana.
Tu varbūt esi tā pārņemts no sava darba, ka gandrīz vai no paguruma sevi nogalini, taču, kamēr vien tavs darbs nebūs piepildīts ar mīlestību, tas ir pavisam nederīgs. Darbs bez mīlestības ir verdzība.
Cilvēki visā pasaulē izskatās atšķirīgi vai arī viņiem ir dažādas reliģijas, viņi var atšķirties arī pēc izglītības līmeņa vai stāvokļa sabiedrībā, tomēr visi viņi ir vienādi. Tie visi ir cilvēki, kas jāmīl. Viņi visi ir izsalkuši pēc mīlestības…
Viss labais iesākas ar lūgšanu. Neprasot Dievam mīlestību, mēs nevaram to iemiesot sevī un tādēļ arī mazāk mēs to spējam dāvāt citiem. Tieši tāpat kā mūsdienu cilvēki pārāk daudz runā par nabagiem, bet viņus nav iepazinuši personiski, tāpat arī mums nevajadzētu tik daudz runāt par lūgšanu, bet gan veltīt šo laiku pašai lūgšanai…
Mums visupirms ir jāsaņem, pirms mēs varam dot… Katram, kam ir misija ko dāvāt citiem, ir visupirms pašam jāpieaug Dieva iepazīšanā. Viņam ir jābūt Dieva pārņemtam…
Mīlestībai, lai tā būtu patiesa, ir jāiesākas ar lūgšanu. Ja mēs lūgsim, mēs būsim spējīgi mīlēt, un ja mēs mīlēsim, mēs būsim spējīgi kalpot.
Ir dažādi nabadzība veidi. Indijā ir cilvēki, kas dzīvo un mirst badā. Bet Rietumos jums ir cita veida nabadzība, garīgā nabadzība. Un tas ir daudz ļaunāk. Cilvēki netic Dievam, nelūdzas. Cilvēki nerūpējas viens par otru. Jums ir tādu cilvēku nabadzība, kuri nav apmierināti ar to, kas viņiem pieder, kuri nezina, kā ciest, kuri grimst dziļā depresijā. Šo sirds nabadzību ir daudz grūtāk novērst un izārstēt. Kad mūsu materiālās lietas kļūst par mūsu pavēlniecēm, mēs jau esam kļuvuši ļoti nabadzīgi…
Gan tu, gan es – mēs esam radīti vislielākām lietām. Mēs neesam radīti, lai dotos cauri dzīvei bez jebkāda mērķa. Šis lielais mērķis ir mīlēt un būt mīlētiem.
Tu atradīsi Kalkutu visā pasaulē, ja vien Tev ir acis to redzēt. Kalkutas ielas aizved pie katra cilvēka durvīm. Es zinu, ka tu, iespējams, vēlies doties ceļojumā uz Kalkutu, bet ir tik viegli mīlēt cilvēkus tur, tālumā. Bet ne vienmēr ir viegli mīlēt cilvēkus, kas dzīvo mums līdzās. Un kā ir ar tiem, kuri man īpaši nepatīk vai, šķiet, nesvarīgi? Ir tik viegli būt lepnam, saīgušam un egoistiskam – tik viegli. Taču mēs esam radīti kam daudz cēlākam.
Reiz mums būtu sev jāpavaicā daži jautājumi, lai mēs pārbaudītu paši savu darbošanos. Mums būtu jāvaicā: "Vai es patiešām pazīstu nabadzīgos? Vai es pazīstu visupirms nabadzīgos manā paša ģimenē, tos, kuri man ir vistuvāk – cilvēkus, kuri ir nabadzīgi, bet ne tāpēc, ka viņiem pietrūktu maizes?
Ir cita veida nabadzība un ne mazāk sāpīga tāpēc, ka tā ir mazāk ieraugāma.
Iespējams, ka tas, kas manam vīram vai manai sievai vai maniem bērniem pietrūkst, nav drēbes vai ēdiens. Iespējams, viņiem pietrūkst mīlestības, jo es to viņiem neesmu dāvājis…
/ Māte Terēze, no grāmatas «Viss iesākas ar lūgšanu»/
Kad atbraucu no Kalkutas – man redakcijā ar prieku pavēstīja, ka tagad Tukumā trūcīgie bezmaksas ēdienu var dabūt katru dienu… Tas ir lieliski! Māte mums tomēr saka, ka ar to vēl nepietiek. Mums savs redzīgums un jūtīgums ir jāattīsta vēl tālāk. Lēnām, pakāpeniski mums ir jācenšas novērst arī citas nabadzības izpausmes. Jāstrādā arī ar savu nabadzību… Protams, garīgo. Man tas noteikti vēl neizdodas… Bet jau zinu, ka ir kāda stipra lūgšana: "Kungs, palīdzi man manā nespēkā un manā vājumā!"… Un ja jau Viņš dzimst vislielākajā nabadzībā, tad jau arī mums, ja atzīstam savu sirds nabadzību, ir pamatotas cerības, ka Viņš piedzims mūsu nabadzīgās sirds nabadzīgajā Bētlemē… Un tad jau arī mēs varēsim Viņu ienest tik dažādi nabadzīgajās Latvijas vidēs, ģimenēs, apstākļos un situācijās… Jo mēs Viņu paši būsim sastapuši. Priecīgā Vēsts būs kļuvusi dziļi personiski – mūsu dvēseles vēsts… "Svētīgā Māte Terēze, lūdzu aizlūdz par Latviju un par visiem Latvijas cilvēkiem!" zīmīti ar šādu tekstu noliku uz viņas kapa Kalkutā…
