A. Šablovskis: “Mūsu izvēles Lielās piektdienas klātbūtnē”

‘Brīvība ir pastāvīgi jāizcīna, to nav iespējams tikai paturēt. Tā nāk kā balva, bet to izkaro cīņā.

Par brīvību maksā ar sevi visu – un to par brīvību sauc, kad maksājot allaž atgūsti sevi no jauna.

Tā maksādami, ieejam vēsturē, laikmetus skaram.

Kurviet ir paaudžu šķirtne starp tiem, kas nesamaksāja visu, un tiem, kam pārmaksāt nācās? Un kurā pusē mēs esam?

Vēsture līdz ar notikumu slāņiem izgulsnē šaubu kārtu. Šajos slāņos smailes un gruvumi trīso. Vēsture neaizklāj tos, bet redzamus dara. /../

Vārga tā tauta, kas samierinās ar nelaimi savu, aizmirstot, ka tās sūtība – nomodā būt, gaidot savu stundu. Vēsturei apļojot, ik pa laikam atgriežas tā pati stunda reizi pēc reizes.

/Jānis Pāvils II , no darba «Domājot par tēvzemi» */

Šī gada īpašā starptautiskā atmosfēra savā veidā piedāvā arī īpašu veidu kā reflektēt, pārdomāt Lieldienu notikumu. Tikai pārbaudījumos, īpašās slodzēs mēs iepazīstam savu (ne)spēku. Vien brīžos, kad apjaušam iespēju zaudēt kādas lietas, mēs novērtējam to vērtību. Tā patlaban ir arī ar mūsu valstiskumu.

Nezinu kā jūs, bet neseno notikumu attīstības dēļ esmu ievērojis, ka mūsu valstiskums patiesībā ir ļoti trausls. Tik trausls, ka atsevišķos mirkļos tā gandrīz vairs nemaz nav. Tas man lika pārdomāt – no kā gan mūsu valstiskuma spēks ir atkarīgs? Visupirms jau, protams, – no mūsu katra ikdienas attieksmes. Spējas reaģēt, komentēt, paust savu viedokli savu līdzcilvēku vidē, arī –pieņemt lēmumus un izdarīt savas ikdienas izvēles. No katra no mums īstenībā ir daudz vairāk atkarīgs nekā mēs to iedomājam. Tā tas ir bijis vienmēr, taču šī brīža notikumu attīstības dēļ – jo īpaši.

Tādēļ šajā kontekstā jautājums mums pašiem Lieldienu notikumu gaismā varētu būt: Vai savā ikdienā esmu kā mēģinājis stiprināt savu valsti?

Tas nebūt nenozīmētu nekritiski pieņemt visu notiekošo savā vidē. Drīzāk gan tas nozīmētu būt radoši konstruktīvam savā apkārtnē. Jā, arī kritiskam. Taču – ja kritizēju kādu procesu, notikumu, tas nozīmē – man būtu arī jāpiedāvā kādu pozitīvu alternatīvu tai destrukcijai, ko esmu ievērojis.

‘Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes’, vēsta Jāņa atklāsmes grāmata. / Jņ. Atkl. 3.– 15.–16./

Citiem vārdiem, tas nozīmē – būt dzīvam, aktīvi reaģēt uz notiekošo…Īsti grēks šai ziņā, tātad, ir tikai vienaldzība…Ignorance. Vai gan ne pārāk bieži tieši šāda ir mūsu attieksme pret notiekošo?

Objektīvie iemesli mūsu valsts vājumam.

Lai arī tik daudz ir darīts izgaismojot mūsu tautas sāpīgās pagātnes piedzīvoto, tomēr šai ziņā nav bijusi un nav skaidra konsekvence. Pavisam nesen uzzinājām, ka valsts drošības padome (tobrīd V. Zatlera vadībā) nolēmusi ļaut publicēt informāciju par VDK ziņotājiem vien pēc 30 gadiem… To nevar iztulkot savādāk kā vien virknes šī brīža vadošo un viņu apkārtnes cilvēku gribu nodrošināt sev mierīgāku dzīvi… Arī kā nespēju mūsu sabiedrības politisko eliti tikt galā ar PSRS VDK mantojumu. Un tas nozīmē palikt nebrīvībā… Ja runā par morālētisko principu, ka šajā ziņā varētu arī ciest kādi nevainīgi cilvēki (kas nejauši vai formāli būtu iekļuvuši šajos sarakstos), tad risinājums būtu kādreiz apspriestā, bet tā arī mūsu sabiedrībā nerealizētā lustrācija. Internetā Vikipēdijas vārdnīca atklāj šīs idejas būtību:

‘Lustrācija ir valsts līmeņa process, kurš regulē agrāko komunistu, it sevišķi čekas ziņotāju un darbinieku, atrašanos politiskos vai ierēdņu amatos Eiropas valstīs pēc komunistu varas sabrukuma tajās. Plašākā nozīmē tas attiecas arī uz valstīm, kas izvērtē pagātnē notikušos cilvēktiesību pārkāpumus un netaisnības. Termins ir pārņemts no Senās Romas jēdziena lustrum. Tas nozīmēja piecu gadu periodu, kurā notika šķīstīšanās jeb attīrīšanās. Mūsdienās tā notiek caur valsts regulētas lustrācijas – izgaismošanās procedūru. Lustrētu personu vārdus nepublicē. Lustrācija paredz nožēlu par sadarbību ar represīviem padomju varas orgāniem.’

Šajā nozīmē plaša nožēlas procesa valstī nav bijis. Ir tikai atsevišķi inteliģenti, kuri izgaismojuši tā laika apstākļus un to, kā viņi ievilināti sarakstos… Taču – šo labās gribas mūsu inteliģentu aktivitāte tā arī neradīja turpmāko vajadzīgo sakustēšanos.

Ja mūsu valstī šis process būtu noticis, valsts drošība būtu nesalīdzināmi augstāka. Šķiet, Latvijā pagaidām nav veicies ar morālētiskajiem līderiem, kas to veicinātu. Arī sirdsapziņas cietumnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes atpakaļ atdotais Triju zvaigžņu ordenis šo procesu neveicināja tik ļoti, kā tas būtu sagaidāms. Lai gan –vairāki ‘bijušie’ ir sajutuši iekšēju aicinājumu tieši Lidijai Doroņinai uzticēt savu pagātni. Ar draugiem esam domājuši – ja nu valsts nevar nodrošināt šo pagātnes izgaismošanu – varbūt to varētu kāda nevalstiska organizācija, kurā būtu arī L. Doroņina-Lasmane, citi sirdsapziņas cietumnieki. Katrā ziņā ar pagātnes nastu mūsu valstij būtu jātiek galā, ja gribam piedzīvot labākus laikus… Citādi virkne bijušo joprojām nav un nevar būt mūsu valstij lojāli pilsoņi. Tiem, kuri to vēlas – būtu jādod šāda iespēja.

Citādi sanāks ar latvieti, kuru sastapu pirms pāris dienām – reiz izmēģinājis karjeras iespējas komjaunatnes nomenklatūrā, tad cīnījies pret NATO un ES, nu kļuvis par kāda SC deputāta palīga (gan ar diezgan labu atalgojumu). Jūtoties no latviskās vides nesaprasts… Diez vai nu tas vienīgais iemesls iemēģināt Jūdas ceļu?

Šajā nozīmē Lielās Piektdienas kontekstā, domājot par mūsu tautas vēsturi, meditācija par Jūdas personību, izvēli un traģēdiju var būt ļoti nozīmīga. Starp citu – teoloģiski jau nav atrisināts jautājums – vai Jūda patiesi ir zudis – jo beigās taču nožēloja nodarīto (pretēji daudziem mūsu tautas pārstāvjiem – koloborantiem ar okupācijas varu)… Vienīgais arguments viņa dvēseles zudumam ir neticība tam, ka Dievs tiešām viņam spēj piedot nodarīto (tādēļ arī notika pašnāvība). Un tomēr daudzi teologi atstāj neatrisinātu viņa personības jautājumu – jo mēs nezinām līdz galam viņa rīcības motīvus…

Cita pagaidu satraucoša lieta, domājot par mūsu tautas un valsts nākotni – valstij īsti nav ideoloģiskās platformas. Ir gana daudz labu, patriotisku inteliģentu, bet nav valsts ideoloģijas – jaunā situācija pieprasa to veidot. Turklāt –kā sapratu– tā nevar veidotos no vecajām struktūrām. Biju kādu dienu mūsu Zinātņu akadēmijā (ZA) kādas jaukas un patriotiskas grāmatas atvēršanā… Mani pārsteidza vispirms tas, ka zālē pie sienas ir visu padomju laika ZA vadītāju portreti. Arī lielu daļu runātāju atpazinu – padomju laikos viņi bija galvenie runātāji kā Latvijas kompartijas vēstures zinātāji un tam līdzīgi. Šāda Zinātņu akadēmija nespēj dot Latvijas valstij nepieciešamo stiprinājumu un uzrāvienu sabiedriskajās zinātnēs… Drīzāk jau (ko nevēlu, protams), ja kas mainās – būtu gatava atkal mainīt kažoku. No tik cerīga vadītāja kā Ojārs Spārītis gaidām stiprāku slotu un vairāk jaunās paaudzes vadītāju mūsu sabiedriskajās zinātnēs… Bet Jānis Pāvils II, ko 27. aprīlī pasludinās par svēto, savā uzrunā mūsu Latvijas Universitātē 1993. gada 9. septembrī jau iezīmēja lietas būtību:

‘/../ cik daudzkārt vēsturē vara aizvien no jauna ir mēģinājusi inteliģenci padarīt par savu kalponi un cik spēcīgs inteliģencei ir kārdinājums ļauties dažādiem izdevīgas kalpības veidiem. Intelektuālā kalpošana, par kuru runāju, ir kalpošana patiesībai. Šī augstā un prasīgā ideāla dēļ patiess inteliģents vienlaikus ir īsts patiesības svētceļnieks, aicināts būt par sirdsapziņas balsi, kritiski vēršoties pret jebkāda veida totalitārismu vai konformismu./../’

Priecīgas Lieldienas un stiprāku Latvijas valsti novēlot, kā arī vēlot katram no mums pārdomāt – vai mēs katrs ko nevarētu darīt šo stiprumu veicinot –

*«Domājot par tēvzemi» ir daļa no grāmatas «Trīs poēmas», kuru pirmoreiz izdeva apgāds «Cīrulis» 1994. gadā, bet otrreiz 2005. gadā, apgāds «Skarabejs».